Liezēres pagasta „Rūķīšu" mājas pagalmā staba galā jau teju desmit gadu mīt stārķu ģimene. Tā vien šķiet, ka šie baltie putni nesuši svētību šo māju saimniekiem – Stepiņu ģimenei: Jolantai, Jānim un viņu bērniem Terēzei, Jēkabam un mazajam Paulam. Tuvojoties Ģimenes dienai, kad svinam arī svētkus par godu mīļajām māmiņām, aicināju JOLANTU STEPIŅU dalīties savās pārdomās par to, ko viņai nozīmē ģimene un kā laika gaitā tā kļuvusi par viņas lielāko bagātību.
– Kā, jūsuprāt, varētu definēt vārdu „ģimene"?
– Man uzreiz nenāk prātā kāda konkrēta definīcija vārdam „ģimene". Protams, valsts likumā ir definēts šis vārds, bet es teiktu, ka ģimene ir savienība, kurā ir vīrs ar sievu un bērni. Gribas sacīt, ka, lai arī mūsdienās ir gana daudz neprecēto pāru, kuri uzskata, ka nav tik būtiski sakārtot attiecības juridiski, man šķiet, ka ir svarīgi savstarpējās attiecības oficiāli sakārtot. Kad man piedzima pirmais bērns – meita Terēze, es arī vēl nebiju oficiāli precējusies ar Jāni. Kad mēs apprecējāmies, man kā sievietei radās šī ģimeniskā izjūta, apziņa, ka tagad mēs esam īsta ģimene. Tas sievai ir gods – nēsāt vīra uzvārdu. Manu draudzeņu lokā ir tādas sievietes, kurām nešķiet svarīgi precēties, viņām tas neesot primārais. Es gan uzskatu, ka tā vairāk ir sevis mānīšana un emociju apslāpēšana. Tas ir mans personīgais viedoklis.
– Mēdz teikt, ka bērnība ir katra cilvēka skaistākais laiks. Patiniet savu atmiņu kamoliņu un atcerieties savu bērnību!
– Manas bērnības atmiņas patiešām ir bezrūpīgas, un tās krietni atšķiras no mūsdienu bērnu ikdienas dzīves. Mana mamma ir skolotāja, kad viņa aizbrauca uz kursiem un arī tētis nebija mājās, mums nebija tādas iespējas sazvanīties un parunāt, pastāstīt, kā mums katram klājas. Vēl nesen ar mammu tieši par to runājām, atminējāmies manu bērnību un stāstījām par to manai meitai. Bezrūpīgākais laiks manā dzīvē bija vidusskolas beigu posms, man prātā nāk 11. klase, kad varēju sākt atļauties vairāk nekā līdz tam. Vecāki man vairāk sāka uzticēties, es varēju vēlāk nekā parasti atnākt mājās, ilgāk tikties ar draugiem. Tas bija brīdis, kad vēl nevajadzēja gatavoties eksāmeniem, kad varēju nedomāt par to, kur mācīties tālāk. Es vienkārši varēju baudīt dzīvi. Atskatoties tieši uz savu bērnību, varu teikt, ka tolaik es ar saviem draugiem ļoti daudz laika pavadījām ārā, gājām spēlēties, vakaros un naktīs gulējām teltīs, ābeļdārzos šad tad čiepām ābolus, spēlējām kariņus, ārstējām lelles, rotaļājāmies smilšu kastē. Varu teikt, ka mana bērnība bija daudz darbīgāka un radošāka nekā mūsdienu bērniem.
– Kādām īpašībām ir jāpiemīt katrai ģimenei, lai tā būtu stipra, vienota un varētu pastāvēt?
– Ģimenē ir ārkārtīgi svarīga otra cilvēka pieņemšana un rēķināšanās ar viņu. Es teiktu, ka ir būtiski sajust otru un cienīt, uzticēties. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka var paļauties uz otru. Lai gan ir teiciens, ka mēs katrs visvairāk varam paļauties tikai pats uz sevi, es gribētu uzsvērt, ka vienam otru ir jāatbalsta un jāpalīdz gan ikdienas darbos, gan otram svarīgos brīžos, ir jābūt vienotai domai, vienam mērķim, ko ģimene kopā vēlas sasniegt. Bieži vien ikdienas steigā mēs daudz ko pieņemam par pašsaprotamu, sak', es izdarīšu tā un gan jau būs labi. Nereti pietrūkst laika ikdienas sarunai, tam traucē nogurums vai citi faktori, kas neļauj vienkārši mierīgi pasēdēt un neko nedarīt.
– Mazliet ielūkosimies jūsu ģimenes tradīcijās un svētku svinēšanas brīžos.
– Mums nav tādu svētku vai tradīciju, ko nesvinētu kādā citā ģimenē. Gads sākas ar Jauno gadu, pēc tam ir Lieldienas, tad maija svētki, kuros vienmēr uzklājam uz galda balto galdautu. Pēc tam seko Jāņi, valsts svētki un Ziemassvētki. Svinam arī vārda dienas un dzimšanas dienas, parasti bērnu draugi tiek aicināti uz šīm svinībām. Arī manā bērnībā bija pierasts, ka uz manu vārda un dzimšanas dienu ierodas vecmammas, krustvecāki. Maniem tuvākajiem radiem šī tradīcija bija iegājusies tik tālu, ka pat tad, kad man jau bija piedzimuši bērni, tuvojoties manai vārda dienai, viņi zvanīja un prasīja, kad var pie manis atbraukt. Mūsu ģimenē tīri simboliski ir sanācis tā, ka „lielie" valsts svētki sakrīt ar mūsu pašu svinamajām dienām. Mans vidējais dēls Jēkabs ir dzimis 1. janvārī, tas sazīmējas kopā ar Ziemassvētku un Jaunā gada laiku, Terēze ir pavasara bērns, un viņas dzimšana sakrīt ar Lieldienu svinēšanu. Jaunākais dēls Pauls ir piedzimis maijā, es piedzimu pirms valsts svētkiem, vīrs ir vārdā Jānis, līdz ar to mums bieži ir tā, ka tad, kad citām ģimenēm ir šīs papildu brīvdienas, mēs zinām, ka pie mums šajās dienās brauks ciemiņi un nekādas lielās brīvdienas nesanāks, būs rosīšanās virtuvē. (Smaida.)
Lieldienās mums ir tradīcija visiem kopīgi krāsot olas, pēc tam mēs tās saliekam groziņā un atstājam virtuvē uz galda, jo pa nakti ciemos nāk zaķis un priecājas par tām. Protams, no rīta zaķis ir visas olas aiznesis un paslēpis. Manā bērnībā gan man, gan citiem bērniem liels prieks bija atrast nokrāsotās vistu oliņas, turpretī mūsdienās bērni priecājas par šokolādes vai Kinder olām, kas arī tiek atrastas. Vairāk nekā desmit gadu mēs Lieldienās arī piepūšam balonus, jo „zaķis ir izrotājis mūsu māju, pagalmu". Tas bērniem rada prieku. Tā kā mana meita ir gana liela, viņa arī šogad iesaistījās šajā nakts pasākumā, jo olu slēpšana, balonu pūšana notiek tad, kad mazākie bērni guļ.
Pēdējos gados mēs visi kopā braucam uz mežu pēc Ziemassvētku eglītes. Līdzi vienmēr ir našķīši un dārzeņi meža zvēriņiem, un eglītes meklēšana nenotiek katru gadu vienā mežā. Esam braukuši uz Inešu silu, kas ir tuvu manai dzimtajai pusei, esam bijuši Pērlē. Šogad gan pirmo reizi devāmies ekspedīcijā tepat uz Šķētēm mūsu mājas tuvumā. Mēs visiem svētkiem gatavojamies kopīgi. Nav tā, ka es visu dienu strādāju virtuvē un pārgurusi gatavoju ēst, tad visi uz vienu stundu sanāk kopā un atkal izklīst. Mēs vienmēr virtuvē rosāmies visi kopā – katrs kaut ko griež, mizo. Katram ir savs pienākums, savs darāmais darbiņš. Esam dziedoša ģimene, uz āru to nevēršam, publiski neesam dziedājuši, bet savā lokā bieži dziedam. Mums ļoti iecienītas ir Imanta Kalniņa dziesmas. Bieži vien izslēdzam radio un tā vietā ar moderno viedierīču starpniecību atskaņojam šo mūziku. Manā vecajā mašīnā nebija pat mūzikas atskaņotāja, un vienmēr, kad aizbraucu uz servisu, meistars teica, lai beidzot iegādājos radio. Es uz to atbildēju, ka radio man nav vajadzīgs – man mašīnā ir bērni, kuri rada pietiekami lielu troksni. (Smejas.)
– Vai ir vēl kas tāds, ko visi kopīgi darāt un kas jūs visus vieno?
– Interesanta aizraušanās mums visiem pēdējā laikā bija „Superbingo" spēlēšana. Tagad, kad Jānis ir aizbraucis strādāt, mēs vairs to nespēlējam, bet vienu brīdi katru nedēļu piektdienas vakarā vai sestdienas rītā katrs savā biļetē atzīmējām skaitļus un svētdienās no rītiem skatījāmies izlozi. Mums nebija tik svarīgi, būs laimests vai nebūs, bet būtisks bija tieši šis vienojošais brīdis. Mēs neesam nekādi brīvdienu ceļotāji, kuri nedēļas nogalēs sēžas mašīnā un dodas katru reizi uz citu Latvijas vietu. Brīvdienas mēs pavadām pie maniem vecākiem Vecpiebalgā. Man ir svarīgi uzturēt saikni ar saviem vecākiem, izjust piederību dzimtajai vietai. Vasarās mēs braucam pie jūras, mana ģimene ir lieli peldētāji. Man savukārt patīk sajust sauli un pasēdēt pie jūras, skatīties tālumā un atpūsties. Reiz manā vārda dienā augustā mēs arī aizbraucām pie jūras, tad laiks jau bija ļoti vēss. Es sēdēju pie ūdens vējjakā un vēl biju satinusies dvielī, bet vīrs un bērni atradās ūdenī. Garām gāja cilvēki, un viņi jocīgi skatījās uz mani un tikpat jocīgi skatījās arī uz tiem, kuri peldējās. Kopīgie izbraucieni ir mūs vienojoši, protams, arī mājas darbi, jo, dzīvojot personīgajā mājā, tie nebeidzas. Kaut kas tiek pabeigts, bet cits darbiņš jau gaida. Spēlējam gan kāršu spēles, gan galda spēles, vienubrīd ļoti bijām iecienījuši spēli „Es mīlu Tevi, Latvija". Vairāk laika tādām nodarbēm mums bija, kad visi atradāmies pašizolācijā, kurā pavadījām ilgu laiku. Gan man, gan bērniem ļoti patika šis laiks, kad varējām būt mājās visi kopā, kad nebija nekur jāiet, nekur jābrauc. Bērni man teica: „Mammu, cik forši, ka tu biji mājās un biji visu laiku!" Es šajā mājas karantīnas laikā saņēmu tik daudz pozitīvu emociju no saviem mīļajiem, biju vēl labāk atpūtusies nekā pēc atvaļinājuma.
– Lūdzu, pastāstiet par jūsu kopīgajiem braucieniem uz Norvēģiju!
– Jānis bija pirmais, kas sāka braukāt uz Norvēģiju strādāt, arī šobrīd viņš ir tur. Es un bērni viņam pievienojāmies laika gaitā, nu jau būs četri gadi, kopš mēs visi turp dodamies. Cerams, ka šogad visiem zināmās situācijas dēļ man un bērniem tomēr arī izdosies aizbraukt uz Norvēģiju. Labi ir tas, ka bērni atbilstoši savām spējām var pastrādāt un iepazīt to darbu, ko daru es un Jānis. Mums ir izveidojusies draudzība un ļoti labas attiecības ar darba devēju ģimeni, pie kuras Norvēģijā uzturamies, Terēze ir sadraudzējusies ar viņu meitu. Arī šie braucieni uz Norvēģiju mūs visus savstarpēji saliedē. Mēs saviem bērniem parādām, ka dodamies turp kāda mērķa dēļ un visi kopā tiecamies uz šo mērķi. Man šie braucieni ir gan papildu ienākumu gūšana, gan daļa no atvaļinājuma, lai atpūstos no ierastās vides un gūtu jaunus spēkus. Strādājot tur uz vietas, nesanāk paceļot apkārt pa valsti, bet katru reizi, kad esam Norvēģijā, uzbraucam augšā kalnos un ļaujam bērniem izbaudīt to prieku, tās sajūtas, kad ārā ir plus 30 grādu, bet kalnos ir sniegs, un viņi var gan ielēkt sniega kupenā, gan pikoties. Lai arī katru gadu tas ir viens un tas pats, izjūtas tik un tā ir īpašas.
07.05.2021.