Bērnības atmiņas ir kā tālas, skaistas pavasara dienas, kas, ziedu, saules un mīlestības apmirdzētas, izgaismo mūža rītu. Jo tālāk šīs dienas atvirzās, jo gaišākas un saviļņojošākas tās kļūst.
Man šai gaismas mirdzā visskaistākajās krāsās atmirdz mātes mīļais tēls, tas gaismas centrs, ap kuru vijas visi toreizējie notikumi, kas rada to silto gaisotni, kurā uzplaiksnī bērna fantāzija un aizsākas domu lidojums mūža garumā.
Vēl šodien es redzu mātes acis un silto smaidu, kad viņa kādā krēslas stundā mums, bērniem, stāstīja par Kristus bērniņa piedzimšanu, atvērtajām debesīm un eņģeļu līksmošanu. Es nezinu, kā mana vecākā māsa un jaunākais brālis to pārdzīvoja, bet es savā bērna uztverē izdzīvoju katru vārdu un teikumu, iztēlē redzot debesis paveramies un zeltdzeltenas gaismas apmirdzētus eņģeļus nolaižamies pie ganiņiem ar brīnumaino prieka vēsti.
Kādu citu vakaru – stāsts par Pelnrušķīti, kurai ļaunā pamāte liek lasīt sēkliņas no pelniem, kamēr pati ar savām īstajām meitām dodas uz balli pilī. Cik bezgala laimīgi jutāmies, kad bārenīte tika atalgota par savu čaklumu un labsirdību un dabūja skaisto princi.
Taču viens stāsts bija skumjš. Cik atceros, māmiņa to bija kaut kur izlasījusi vai dzirdējusi pa radio. Stāstījums bija tik emocionāls, tāds, ka man saskrēja asaras acīs. – Muļķa puisīti, tā jau ir tikai pasaka, – teica māmiņa, priekšauta stūrī noslaucīdama manas acis.
Kāda zēna māmiņa ir ļoti, ļoti slima. Zēnam māmiņas ir žēl, bet ilgi sēdēt pie viņas gultas arī nav pa spēkam. Un māmiņa jau pati arī bieži sūta viņu rotaļāties pagalmā ar kaimiņu zēniem, jo ko tad nu bērns sēdēs visu dienu pie slimnieka gultas. Vienu rītu viņa rāda tukšo krūzi un lūdz atnest no netālā avotiņa tīru ūdeni. – Tūlīt, māmiņ, – zēns atsaucas un ar krūzi rokās dodas pāri pagalmam līdz birzītei, aiz kuras strautiņā mutuļo avotiņš. Birzes maliņā viņa draugi pašreiz mētā grozā bumbiņu. Zēns brīdi noskatās, tad pievienojas spēlētājiem. Nu tikai brītiņu. Saule jau krietni pusdienā, kad zēns atceras māmiņas lūgumu. Žigli viņš paķer krūzi un skrien uz avotiņu. Nav jau tālu, tepat aiz birzītes. Zēns padzeras vēso ūdeni un piesmeļ krūzi. Atpakaļceļš rit lēnām, jo skrienot ūdens šļakstās no krūzes ārā. Uzmanīgi viņš paver istabas durvis un pēkšņi sastingst. Māmiņa, piecēlusies gultā sēdus, liek sev klāt lielus, baltus spārnus. Kaut ko nelabu jauzdams, zēns drebošā balsī izdveš: – Māmiņ! Es tev atnesu ūdeni.
– Paldies, mīļo dēliņ, man vairs nekā nevajag.
Viņa izkāpj no gultas un pieiet pie loga.
– Mīļo māmiņ, neatstāj mani! Es tevi vienmēr klausīšu, – caur asarām izdveš zēns. Acis viņam aizmiglojas, kad māmiņa savicina baltos spārnus un paceļas gaisā. Viņš vairs neredz, kā viņa lido arvien augstāk un
augstāk, arvien tālāk un tālāk.
– Māmiņ! Māmiņ! – čukst maza čupiņa uz grīdas pie loga…
Tādu es šo stāstu atceros pēc daudziem gadu desmitiem. Paldies tev, māt, par tavas sirds dāsnumu, par tiem daudzajiem jaukajiem brīžiem, kas lika pamatus manam pasaules redzējumam un vērtību kritērijiem.
JĀNIS BĒRZIŅŠ
07.05.2021.