Sagaidot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, katru gadu interesanti ir tuvāk iepazīt kādu mūsu novadnieku, kuram 4. maijs ir dzimšanas diena. Dubulti svētki 4. maijā – gan dzimšanas diena, gan Latvijas svētki – ir SIA "Krūzo" valdes loceklim JURIM KOLNAM, ko aicināju uz sarunu.
– Kur meklējamas jūsu saknes?
– Nāku no Barkavas Kolniem. Esmu vecākais brālis kuplā sešu bērnu ģimenē, kur uzaugām četri brāļi un divas māsas. Esmu dzimis 1970. gada 4. maijā Madonas slimnīcā, jo tolaik, kad man vajadzēja nākt pasaulē, bija ciet Varakļānu slimnīcas dzemdību nodaļa. Līdz 20 gadu vecumam nodzīvoju Barkavas pagasta Bozēnos, kur vecāki iekopa lauku saimniecību. Barkavā pabeidzu pamatskolu, Barkavas lauksaimniecības skolu, apguvu tehniskās iemaņas un ievirzi lauksaimniecībā. Taču tuvāks izrādījās darbs nevis ar lauksaimniecības tehniku, bet ar automašīnām un autopārvadājumiem. Vecāku iesākto darbu laukos turpina brālis Māris Kolns ar ģimeni. Viņš apsaimnieko gan viena, gan otra vectēva zemi. Sanāk, ka daudzbērnu ģimenē katrs ir citādāks, un es vairāk esmu kļuvis pilsētnieks. Laikam tāpēc, ka biju vecākais un bērnībā man tika vairāk atbildības, arī vairāk darba uzticēts, jau skolas laikā zināju, ka gribu uz pilsētu. Ar Māri mums ir tikai viena gada starpība, bet viņam jau no bērna kājas laukos patīk, arī zemes darbi ir viņa sfēra. Arī es labprāt aizbraucu palīgā pastrādāt saimniecībā "Kolni", taču mana dzīve ir iegrozījusies savādāk. Vecākajai meitai Agijai bija seši gadi, kad pārcēlāmies dzīvot uz Madonu, te arī attīstu savu uzņēmumu.
– Pastāstiet par ceļu līdz savam uzņēmumam!
– Uzņēmums – SIA "Krūzo" – tika izveidots 2008. gadā, bet nopietnāk uzsākām darbu 2009. gadā. Pārcēlos dzīvot uz Madonu, sāku strādāt Madonas tipogrāfijā, pēc tam – Čeprova veikalā. Iepazinos ar Ginteru Puriņu, kas palīdzēja iekārtot darbā Anglijā. Mans mērķis bija tur sapelnīt naudu, lai atmaksātu kredītu par dzīvokli. Anglijā nostrādāju gadu, šajā laikā arī apguvu angļu valodu, cik jau varēju, jo skolā mācījos vācu valodu. Viņam bija firma, kas iekārtoja darbā ārzemēs, un, atgriezies no darba ārzemēs, uzsāku strādāt šajā firmā. Tad, kad Islandē notika lielais vulkāna izvirdums, lidmašīnas vairs nelidoja, bija jādomā kāds cits nokļūšanas veids. Tas bija pavērsiens sākt pārvadājumus ar autotransportu. Sākumā pats sēdos pie stūres. Tagad novērtēju, kāda toreiz tā bija uzdrīkstēšanās, jo Lietuva bija tālākais, kur biju braucis. Tolaik ar busu aizvedu pasažierus līdz Anglijai. Bija jau navigācijas kartes, kā arī priekšzināšanas, ko deva Anglijā nostrādātais gads. Sākumā bijām tikai divi šoferi, palēnām, izvēršot plašāku darbību, uzņēmums attīstījās. 2009. gadā Latvija pārdzīvoja ekonomisko lejupslīdi, un daudzi devās peļņā uz ārzemēm. Pirmais busiņš bija iegādāts līzingā, pamazām uzņēmums auga, bija apgrozījums, peļņu ieguldījām autotransportā. Esam attīstījušies, tolaik varēja automašīnas iegādāties ar līzinga nosacījumiem. Tagad "Krūzo" ir četri busi.
– Jūs tomēr atgriezāties, kaut bija iespējas palikt strādāt ārzemēs ilgāk.
– Jā, protams, bet braucu turp ar konkrētu mērķi – nopelnīt, lai varētu atmaksāt kredītu. Ja ir mērķis, tad tas īstenojas. Man nav raksturīgi dzīvot tā – ka tikai diena pagājusi. Ir dažādi dzīves posmi. Jaunībā ir labi kaut kur aizbraukt, arī pastrādāt, gūt pieredzi, iemācīties valodu, iepazīt citu kultūru. Esmu sapratis, ka var darboties tepat, tikai vajag uztaustīt virzienu. Arī tad, kad sāku busu biznesu, zināju, ka nebūs tikai viens, bet vairāki transportlīdzekļi. Visu laiku ir jādomā, kā virzīties uz priekšu. Svarīga ir ne tikai ticība sev un saviem spēkiem, bet arī paļāvība uz Dievu. Vieglākais jau ir aizskriet prom, taču nekur nav maizes bez garozas, nekur par velti neko nedos. Kolēģe, kas palīdz iekārtot darbos konkrētās vietās ārzemēs, saka, ka daudzi ir sacerējušies, ka nu tik ārzemēs pelnīs naudu, taču bez darba nekā nebūs. Ārzemēs bieži vien ir jāstrādā daudz smagāk, lielākoties darba vakances ir fabrikās, celtniecībā, lauksaimniecībā un citur. Latvijā mēs esam saimnieki, ārzemēs bieži vien strādājam citu labā. Kas tad cits saimniekos savā zemē, ja ne paši. Ja esi meistars, tagad arī Latvijā var nopelnīt.
– Ticība nāk līdzi no bērnības?
– Apziņa, ka ir kas augstāks par mums, nāk no mammas un tēta, no vecmammas. Ar ticību Kolnu ģimene dzīvojusi arī padomju laikos. Neatceros, ka būtu bijis jāslēpjas, ejot uz Barkavas katoļu baznīcu, arī skolas laikā par ticību neapcēla. Mūsu ģimenē tā bija pieņemts, tagad savā ģimenē arī meitām tiek ieaudzināta bijība pret ticības lietām. Kādreiz uz baznīcu gājām kājām vai braucām ar zirgu, jo no mājām līdz Barkavai ir kādi septiņi kilometri. Tāpēc arī tagad manā mašīnā vienmēr atrodas rožukronis, arī kāda svētbilde. Viens no brāļiem – Jānis Kolns – ir ordinēts katoļu mācītājs, pārcelts kalpot uz Daugavpils pusi, uz Līksnu. Arī mīlestība pret Latviju ir ieaudzināta kopš bērnības, īpaši mamma bija liela patriote.
– Kā pandēmijas laika ierobežojumi ietekmē jūsu darbu?
– Ietekmē braucienus uz ārzemēm. Pagājušajā gadā, kad martā sākās koronavīrusa pandēmija un ārkārtējā situācija, bija laiks, kad aizvēra arī Polijas robežas, un viss apstājās. Trīs mēneši pagāja dīkstāvē, izmantojām valsts piedāvāto dīkstāves pabalstu. Vismaz šoferiem kāds materiāls atspaids. Tagad robežas vaļā, ir tikai jāievēro epidemioloģiskie piesardzības nosacījumi.
– Nu jau daudzi tautieši ir atgriezušies mājās, bet daļa joprojām vai nu strādā, vai izvēlējušies arī dzīvi ārzemēs. Uz kurām valstīm braucat?
– Jā, mums joprojām uztic nogādāt somas un paciņas. Var jau braukt uz visām valstīm, kas ir mūsu maršrutā – Polija, Vācija, Nīderlande, Beļģija un Lielbritānija, tikai jāzina, ka ir ierobežojumi, un jāveic "Covid-19" testi. Protams, katrā valstī ir savi noteikumi, tranzīta braucieniem galvenais ir negatīvs kovida tests. Kopš Lielbritānija ir izstājusies no ES, šajā valstī ir grūtāk, jo nav konkrētības, kas ir jāizdara, ko jaunu paprasīs.
– Ko pasaules ceļi, daudzie braucieni ir iemācījuši?
– Pirmkārt, jābūt lielai izturībai. Braucieni iemācījuši to, ka pašam ir jāpieņem lēmumi, jāuzņemas atbildība par komandu, arī klientiem un precēm, ko pārvadājam. Jāspēj arī risināt konfliktsituācijas, ja tādas rodas, un kas gan tikai ceļā neatgadās. Pa šiem gadiem daudz piedzīvots. Tehnika paliek tehnika, pat jaunam busam var kas ceļā notikt. Kad pats braucu, šķiet, ka mājupceļš vienmēr ir īsāks. Par to esam runājuši arī ar kolēģiem – jau tad, kad iebrauc Polijā, jau tiec pie Varšavas, liekas, ka mājas vairs nav tālu. Kad nonāc līdz Lietuvai, tad jau, šķiet, Latvijas gaisu var sasmaržot. Šoferu darbs nav viegls, ir jābūt ceļā arī svētkos un brīvdienās, tāpēc ik pa laikam kāds pamainās, taču nevar sūdzēties. Pārsvarā brauc jauni puiši, bet, kad sāk veidoties ģimene, jārēķinās, ka darbs brīvdienās ved prom no mājām. Arī man nācies doties ceļā kāda cita šofera vietā, ja ir tāda vajadzība.
– 4. maijs jums ir dubulti svētki. Kā tos atzīmējat?
– Protams, tā ir nozīmīga svētku diena ne tikai Latvijai, bet arī man. Es jau jokoju, ka šajā datumā par godu manai dzimšanas dienai ir izkārti valsts karogi. Pirms desmit gadiem, kad Latvijas neatkarības deklarācijas atjaunošanas dienai par godu tika organizēts "Stipro skrējiens", mēs ar draugiem izveidojām komandu un piedalījāmies šajā pasākumā. Līdz ar to savu dzimšanas dienu atzīmēju, ļoti aktīvi sportojot. Tas bija labs pasākums, un, lai arī esam amatieri, visus šķēršļus pārvarējām. Tagad nedaudz ir mainījusies situācija, un beidzamajos gados tie ir Baltā galdauta svētki. Tos ģimenē svinam vai nu tepat Madonā, vai pie brāļa laukos. Šogad 4. maijs mums paies mājās. Ciemos no Rīgas atbrauks vecākā meita Agija ar mazmeitiņu Emmu. Kopā saplūdīs gan personīgie, gan valsts svētki.
– Viena no jūsu interesēm ir sports?
– Sports mani interesē jau no skolas laikiem. Visu, ko no sporta piedāvā, ņemu pretī. Esmu spēlējis gan basketbolu, gan futbolu, gan volejbolu, piedalījies vieglatlētikas sacensībās. Sieva Sanita arī ir sporta interesente, skrējēja, vēl pagājušajā gadā vadīja vingrošanu stadionā. Jaunākā meita Keita Patrīcija Kolna arī ir mantojusi interesi par sportu, trenējas Madonas BJSS biatlonā. Sports mūs vieno, ar riteņiem izbraucam arī garākus maršrutus, nominam 30 kilometrus nepārpūloties. Arī pats kādus 15 gadus ar velosipēdu cītīgi braukāju, piedalījos arī MTB sacensību posmos Latvijā.
– Vai izdevies doties ceļojumos arī kopā ar ģimeni?
– Kad nebija pandēmijas ierobežojumu, mēs arī ar ģimeni esam braukuši ceļojumos. Pa Eiropu esam devušies braucienā arī ar automašīnu, arī Turcijā bijuši. Māsa Ilze ieprecējusies un dzīvo Šveicē, viņai ir savs bizness, arī pie viņas ir pabūts. Kopā ar draugiem apceļota arī Latvija līdz Kurzemes jūrmalai. Laikam jau kaut kur ir jāaizbrauc, lai gūtu atslodzi, jo mājās jau ir tikai jāstrādā. Kad paliek tikai darbs, darbs un darbs, ir jāiepauzē, jāpameklē un jāatrod arī atpūtas iespējas.
30.04.2021.