Pirmdien daudzviet televīzijas kanālos ar īpašu skaudrumu, atceroties traģēdiju pirms 35 gadiem, izskanēja Černobiļas vārds. Tieši tik gadu ir pagājis, kopš 26. aprīļa naktī Černobiļas atomelektrostacijā eksplodēja ceturtais bloks, kas mainīja tūkstošiem cilvēku dzīvi bijušajā Padomju Savienībā un ārpus tās robežām, jo radioaktīvie putekļi izplatījās arī uz citām pasaules valstīm. Situāciju vēl traģiskāku vērsa tas, ka toreizējais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs katastrofas faktu pirmo reizi publiski atzina tikai 14. maijā.
Savukārt vakar, 29. aprīlī, pieminot Černobiļas atomelektrostacijas (AES) kodolkatastrofas 35. gadskārtu, notika diskusija „Radioaktīvā režīma katastrofa", ko organizēja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzejs. Tajā tika pārrunāts, kā neuzmanības virkne, neprasmīga uzraudzība un drošības protokolu pārkāpumi var novest cilvēci pie iznīcības sliekšņa.
Kas tad īsti notika Ukrainas pilsētā Pripjatā pirms 35 gadiem?
1986. gada 25. aprīlī Černobiļas AES ceturtajā reaktorā bija paredzēti remontdarbi. To laikā arī tika veikts eksperiments, kurā galvenās elektroenerģijas padeve tika atslēgta un papildu elektroenerģijas padeve tika pieslēgta no rezerves sistēmām. Eksperiments beidzās traģiski – 26. aprīlī pulksten 1.23 pēc vietējā laika AES notika avārija. Divu sprādzienu rezultātā tika iznīcināta ceturtā energobloka aktīvā zona un reaktora jumts. Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reižu pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā pēc amerikāņu nomestās atombumbas sprādziena Japānā Otrā pasaules kara laikā.
Ir pagājušas jau vairāk nekā trīs desmitgades, bet to, ka Černobiļā notikusī kodolkatastrofa turpina ietekmēt tūkstošiem cilvēku dzīvi vēl šodien, atzīst arī kalsnavietis, „Černobiļas" Madonas reģionālās nodaļas vadītājs Žoržs Kudrjavcevs. Viņš ir viens no tiem vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju, kuri piedalījās kodolkatastrofas seku likvidēšanā un tika pakļauti radioaktīvajam starojumam. Uz Pripjatas pilsētu Žoržs devās 1986. gada 13. novembrī, bet mājās atgriezās nākamā gada janvārī.
– Ar katru gadu mūsu, černobiliešu, paliek mazāk. Taču mēs turamies, nav jau cita varianta. Arī potes pret „Covid-19" esmu saņēmis, bet veselība gan nav tāda, kādu to gribētos. Piedalīšanās Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā visiem tās dalībniekiem uz veselību ir atstājusi neizdzēšamas pēdas, tāpēc pret to nevaram izturēties vieglprātīgi, līdz ar to arī galva par vakcinēšanās nepieciešamību nebija jālauza, – sarunā uzsvēra Žoržs Kudrjavcevs.
Černobiliešiem potēties piedāvāja Rīgā jau februārī, bet no tā viņš atteicās. – Ja nu vēl pietiktu ar vienu poti, tad, iespējams, uz stradiņiem arī aizbrauktu, lai sapotētos un, kā saka, sirds būtu mierīga, un lai inficēšanās gadījumā nebūtu jākož pirkstos un jāpārmet sev, ka nav izmantota piedāvātā iespēja. Taču divreiz braukt uz Rīgu tomēr negribējās. Turklāt pie mums Jaunkalsnavā vakcināciju pret kovidu veic ģimenes ārsts. Tagad abi ar kundzi esam sapotējušies ar „Moderna" vakcīnu. Pirmo poti saņēmām 24. martā, bet otro – 21. aprīlī. Arī komplikāciju tikpat kā nebija. Vienīgais, ko izjutu, – kādu brīdi jutīga bija potes vieta, pāris dienu tai nevarēja pieskarties, bet citādi – viss kārtībā. Tā ka vismaz pēc savas pieredzes varu ieteikt citiem – vakcinējieties droši, bet lēmums, protams, ir jāpieņem katram pašam, – atzīmēja Žoržs Kudrjavcevs.
Viņš arī atklāja, ka, dodoties pie ģimenes ārsta, neesot zinājis, kāda pote tiks piedāvāta, un nebūtu atteicies arī no „AstraZeneca" vakcīnas, jo blakusparādības, ja tādas vispār rodas, jau iepriekš nevar paredzēt, katram tas ir ļoti individuāli.
Kā pauž epidemiologi, masveida vakcinācija ir vienīgais veids, kā atgriezties pie ierastajiem dzīves ritmiem. Arī šogad, pieminot Černobiļas AES avārijas 35. gadskārtu, tas iespējams attālināti, sazvanoties, paskatoties sižetus televīzijā. Jau divus gadus valstī noteikto ierobežojumu dēļ arī Madonā nenotiek pasākums černobiliešiem, kas tika organizēts ar Madonas novada pašvaldības atbalstu. Cerams, ka epidemioloģiskā situācija valstī uzlabosies un pēc gada šo tradīciju būs iespējams atjaunot. Līdz tam laikam varbūt izdosies atrisināt arī jautājumu par černobiliešu apbalvošanu ar Černobiļas AES katastrofas 35. gadskārtai veltītu piemiņas zīmi, bet šai ziņā esot jāpārvar lieli birokrātiski šķēršļi. Kopumā valsts un pašvaldības atbalstu Žoržs
Kudrjavcevs vērtē atzinīgi (protams, vēl ir iespējams to pilnveidot un palielināt), bet situācija Latvijā salīdzinājumā ar dažām citām bijušajām padomju republikām, kā, piemēram, Baltkrieviju, ir daudz labāka.
Jāpiebilst, ka 1993. gada 8. februārī jau atjaunotajā Latvijas valstī tika izveidota Latvijas savienība „Černobiļa". Tā organizē palīdzības sniegšanu šajā avārijā cietušajiem un viņu bērniem, veicina invalīdu ārstēšanu un rehabilitāciju, pilnveido normas par Černobiļas AES avārijas seku likvidācijas dalībnieku un cietušo personu sociālo aizsardzību.
30.04.2021.