Bibliotēku nedēļas ietvaros Madonas novada bibliotēka rīkoja pirmo tikšanos ar novada autoriem tiešsaistē. Katrs pie sava ekrāna savā darba vai dzīves vietā – interesenti klausījās sarunu ar šā gada jubilāriem Andu Līci un Zigmundu Bekmani.
Dialogu ar Andu Līci vadīja Sarmīte Radiņa, viņa arī piedāvāja prezentācijas ceļojumu par abu novadnieku literārajām gaitām mūspusē.
Ceļš turp un vienmēr atpakaļ
– Es eju laukā, eju uz dārzu, uz veikalu, un tas visu laiku ir ceļš, – sarunai atsaucās Anda Līce.
– Mēs ejam, redzam, domājam, secinām, priecājamies, skumstam, un tas ir nebeidzams process. Tas pats, kas notiek Visumā, zemes auglīgajā kārtā. Ceļš ir viena brīnišķīga lieta, man tas ir paticis no laika gala. Bērnībā pa ceļu patika skriet. Ir viena sajūta, kad ej, un pavisam cita, kad skrien. Tad ir vējš, plīv mati, gaiss sitas pretī, nākas kaut ko pārvarēt. Dzīvē man nācies mērot garus ceļus gan turp, gan vienmēr arī atpakaļ. Prom no Sarkaņu pagasta, Cesvaines vidusskolas, dzimtajām mājām, bet atpakaļ uz šo pagastu, kur esmu arī tagad.
Laika zīmes divbalsīgi
Ierunājoties par literātes žanrisko daudzveidību, autore minēja, ka vairākās viņas grāmatās kopā publicēta gan dzeja, gan proza: – Tradicionāli tā nedara, bet man daudzkārt ir grūti nodalīt pārdomas dzejā no tām, kas izteiktas prozā, tāpēc rakstu divbalsīgi.
Pārdomājot laika zīmes, Anda Līce atzina: – Mēs esam atsviesti tik tālu cits no cita un viens no otra, ka paskatīties acīs ir neiespējami grūti. Ir nākuši klāt jauni saziņas veidi – e-pasts, īsziņas, bet ir atmirusi tradicionālā vēstuļu rakstīšana. Šobrīd lasu grāmatu, kas sastāv tikai no vēstulēm, – mākslinieks Jānis Pauļuks raksta Felicitai Pauļukai. Lasu un domāju – bet kas paliks pēc mums? Īsziņas? Ar vēstuļu atmiršanu esam zaudējuši milzīgu kultūras slāni. Tas, protams, tiks aizstāts, bet pagaidām nav īsti skaidrs, ar ko. Šo tukšumu var sajust pat fiziski. Mēs vairs šādā veidā nesarunājamies, vēstules nav aktīvs rīks, un būs jāmeklē jauni veidi, cita saziņas valoda.
Nepieciešamība pēc garīgās higiēnas
Anda Līce atklāja, ka šobrīd savās gaitās satiek nelielu cilvēku skaitu un apzināti vairās tikties ar dažiem, jo zina, par ko viņi prasīs, kas ar viņiem būs jārunā: – Daudz tiek runāts par vienu un to pašu – pandēmiju, vakcīnām. Bet ir taču tik daudz būtiskāku lietu, piemēram, cilvēku attiecības. Ir vajadzīgs siets, visa liekā atsijāšana. Tāpēc sev saku – nekas, ka sarunu kļuvis mazāk, svarīgi, lai paliek tās, bez kurām iztikt nevar. Top jauns cilvēku attiecību formāts, kurā nokrīt mazsvarīgais. Nenoliegšu, ka nereti sarunājos arī ar sevi, meklēju sarunu ar Dievu, ar augiem – sarunasbiedru man netrūkt. Viss ir tajā, ar ko izvēlamies sarunāties, un interesanti, ka mana meditācija parasti beidzas ar to, ka atnāk dzejolis.
Spēka avoti un redzesleņķi
Pakavējoties pie spēka avotiem, literāte aizdomājās: – Pilsētnieks parasti iet dabu īrēt, viņš brauc uz Jūrmalu, iet uz jūru, noīrē pludmales gabaliņu. Mēs, laukos, esam privileģēti, jo daba mums ir visapkārt. Bet vispirms cilvēkā jābūt dabas badam, tad katrs dabū, atrod arī dabu.
– Paiet daudz gadu, līdz otra priekšā uzdrīkstamies nomesties ceļos, – vēl kādu atziņu pienesa Anda Līce. – Šī doma man prātā ienāca dārzā, kad reiz, lai kaut ko aizsniegtu, biju nometusies ceļos. Un tad ieraudzīju to, ko nemana, esot stāvus. Ceļos nomešanās ir acīmredzama pazemības izpausme. Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem jākļūst pazemīgiem, bet, iespējams, tas ir ieguvums, jo tiek zaudēta augstprātība. Kādreiz filmās redzam – kāds otra priekšā ir nometies ceļos un lūdz piedošanu. Latvieši, atgriežoties no izsūtījuma, arī savā pagalmā spēja nomesties ceļos. To varbūt citi neredzēja, bet tas izteica ļoti daudz. Un to redzēja Kāds, kas redz visu.
Laiks un ūdens neapturami plūst
– To mēs pamanām, – laika plūdumu komentēja literāte.
– Tagad, piemēram, vecums pienāca. Gribas runāt pretī tiem, kas saka – vecums ir cūcība. Tā teikt, manuprāt, ir liela nepateicība, jo vecums ir iedota iespēja. Ja nepiedzīvo vecumu, nepiedzīvo vēl vienu iespēju. Saka –
vecums ir ar slimībām, kaitēm, bet vecums dod iespēju nokārtot lietas, saprast, sakārtot attiecības ar sevi, pasauli, visiem, kas ceļā. Laiks plūst neapturami, bet vienmēr vajag būt pateicīgiem. Pateicīgiem arī par vecumu, ko daudzi nepiedzīvo. Vecums, ja to materializē, ir kā šķirstiņš, lādīte, kurā ir tik daudz iekšā. Protams, gadās, ka viss tajā sapelējis, ka lādes turētājs ir nīgrs, neapmierināts, bet atcerēsimies, ka vecums ir liela bagātība. Mēs nevaram aizlidot. Es arī negribu nekur aizlidot. Zeme ir tā, kas notur, zeme izvelk pat bišu dzēlienus. Tā mūs pabaro.
Kas ir tumsa?
– Ar tumsu pašreiz saprotam pandēmiju, bet tā nav vienīgā tumsa, – brīdināja Anda Līce. – Gara tumsa ir tas, no kā pasaule nevar un īpaši necenšas atbrīvoties. Kad ir materiālas, finansiālas krīzes, gara tumsa tiek sabiezināta, uzkulta. Esmu lasījusi, ka katram gadsimtam ir savi viduslaiki, arī šim tādi ir vai vēl būs. Redzams, cik politiķi ir nevarīgi pret tumsu, cik ļāvīgi un kā tai pieskaņojas.
Ir jāmācās rakt aku sevī, un tas jāmācās no dabas. Tāpat kā tek ūdens, aptekot akmenim apkārt, kā aug zāle akmenim tuvu klāt, tā Radītājs mūsos ielicis šo principu – visu laiku augt ārā, pārvarēt, iet uz gaismu.
Dzeju pabaro mīlestība
Sarunas viešņa pieskārās arī tam, cik daudz seju ir mīlestībai: ir dzimtenes mīlestība, valodas mīlestība, mīlestība uz vecākiem, bērniem, darbu. – Mīlestība mūs apņem kā gaiss, tikai nez kāpēc mēs izvēlamies nelielu daļiņu no visa, ko tobrīd kopjam, kas šķiet svarīgi konkrētajā brīdī. Ne velti saka, ka Dievs ir mīlestība. Tāpat kā Dievs ir visur, tā arī mīlestība ir visapkārt, tikai vajadzīga apzināta sevis virzīšana, trenēšana uz to. Sevis bīdīšana mīlestības virzienā.
Mīlestība sākas ar raizēm un rūpēm par otru. Nereti tiek paģērēts, pieprasīts, tāpēc nav daudz to laimīgo pāru. Bet svarīgs ir spārnu vējš, kas parauj tevi līdzi. Un sapņi kādreiz ir auglīgāki, svētīgāki par īstenību, jo sapnis ir pasargāts. Rihards Rors ir teicis, ka vienīgi lielas sāpes un liela mīlestība mūs atver dzīvei un spēj izvilkt no mums labāko. Protams, visi gribam lielu mīlestību un mazas sāpes, bet nesanāk.
Attiecības veido drošības tīklu
Katram dzīves laikā izveidojas savu cilvēku loks, ar kuru piedzīvojam skaistākos mirkļus. Tas nozīmē – saprast no pusvārda, tās ir sarunas, kad nav jāstaigā pa mīnu lauku.
– Visjaukākais, ka tad nav aizliegtu tēmu, viss notiek pats no sevis, nav tematu, no kuriem būtu jābaidās kā no sprādziena, – vēstīja Anda Līce. – Šie cilvēki ir jākrāj, ar tiem jāuztur attiecības, jo tie veido mūsu drošības tīklu, mūsu batutu.
Ja vien mēs atzīstam vielas nezūdamības likumu, viss izplatās kā viļņi, kā skaņa, un nevar būt, ka piepildot, mīlot, iešūpojot gaisu, uzgleznojot vai uzrakstot, tas pazūd. Man gribas domāt, ka tas ir kaut kur ierakstījies, piefiksējies mūžībā.
Ir atkal jauna grāmata
Andas Līces grāmata "Ceļadomas", no kuras citāti izskanēja tikšanās gaitā, izrādās, nav beidzamā. Tikko no Rīgas literāte ir atvedusi savu jaunāko grāmatu – "Vēl viena diena".
– Tās ir manas kovidceļojuma piezīmes pagājušajā gadā, – komentēja autore. – Tās ir iekšēja ceļojuma piezīmes, jo nekur jau daudz netika ceļots – tikai uz Madonu, Cesvaini, retu reizi uz Rīgu. Mums dota jauna situācija, kurā jāierakstās, jāmēģina to piepildīt. To arī darīju, pārmaiņus ar zemes rakšanu. Tā nav burtiska dienasgrāmata, bet pieturpunkti, kurus pamanīju internetā, ziņās, pārdomās. Dzejoļu tur nav, svarīgi likās parādīt rotaļu, līdzīgu tai, kad jaunie apceļas, improvizē, spēlējas un paši priecājas. Visi jaunuļi taču rotaļājas, tā izmēģinot spēkus.
28.04.2021.