Tā par pandēmijas laiku izsakās ZS "Eglītes" saimniece LĪGA
JOSTE Ošupes pagastā. Viņa ir viena no tiem, kas savulaik atgriezās no darba ārzemēs, lai kopā ar savu ģimeni turpinātu saimniekot vecāku saimniecībā. Pirms desmit gadiem Ošupes pagasta ZS "Eglītes" ar Eiropas Savienības projektu atbalstu tika uzcelta jauna, moderna slaucamo govju ferma, kur strādāt Līgai un vīram Kārlim. Pēc desmit gadiem aicināju Līgu Josti uz plašāku sarunu.
– Tagad uz ārzemju pusi vairs neraugāties?
– Pagājušajā gadā pavasarī bija tāds grūtāks periods, kad šķita, ka jāmet miers, jābrauc prom. Uznāca kovids – kaut kas tāds, ko neviens ne pazina, ne bija sagatavojies, un pavasarī bija vairāk baiļu par to, kā vīruss var izplatīties un kā var kaitēt veselībai. Tagad jau esam apraduši, saprotam, ka ar to kādu laiku būs jāsadzīvo. Pagājušajā gadā pārdzīvoju smagu zaudējumu, kad nomira vecmamma, kas man bija ļoti tuva. Viņai bija bagāts mūžs – 93 gadi, un ne jau kovids aizsauca. Vecāmamma palīdzēja pieskatīt un audzināt meitenes Līvu un Tīnu, kad skraidīju ar visiem saviem projektiem. Ernestu pieskatīja mana mamma Marta. Taču kur gan aizbrauksi, ja ir saimniecība, ferma, arī vēl saistības, ja pasaulē ir pandēmija. Fermā mīt ap 80 slaucamo govju ganāmpulks. Pagājušajā gadā, sākoties pandēmijai, samazinājās piena iepirkuma cenas, bet mums tik dramatiska situācija nebija. Beidzamos trīs gadus pienu realizējam Piebalgas kooperatīvajai sabiedrībai, kas to tālāk piegādā pārstrādei AS "Cesvaines piens". Piena nauda ir regulārs ienākums, un laikā, kad citi zaudē iespējas strādāt, mūsu uzņēmums – ferma – strādā bez brīvdienām un bez pārtraukuma. Šodien pat viens strādnieks atsūtīja īsziņu, ka nebūs darbā, līdz ar to ir jāpaveic pašiem visi pienākumi.
– Līga, savulaik pirms desmit gadiem jūs saņēmāt konkursa "Senču aicinājums" nomināciju "Par sīkstumu", jo atgriezāties no ārzemēm, lai pārņemtu vecāku saimniecību.
– Savulaik mācījos Degumnieku pamatskolā, tad – Lubānā, bet pabeidzu skolu Barkavā. Beidzot Lubānas vidusskolu, studijām izvēlējos Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultāti, kur iepazinos ar savu vīru Kārli. Prakse ārzemēs bija vajadzīga, lai iegūtu rūdījumu, novērtētu attieksmi, iepazītu apstākļus. Rūdījums tagad noder savā saimniecībā. Ja mani ģimenes apstākļi neatsauktu atpakaļ, droši vien arī būtu palikuši ārzemēs. Tas gan ir jocīgi, ka ārzemēs daudzi var strādāt, bet Latvijā nevar. Ne jau visu var naudā izmērīt, un, saimniekojot savā zemē, mainās arī attieksme. Protams, ir svarīgs ES atbalsts, vajadzību arī daudz, un, kad pavērsies jaunas projektu kārtas, būs jāraksta ieceru pieteikumi.
Vairāk esmu dārznieks, kaut gan tagad man ir vajadzīgas zināšanas zootehnikā. Taču piedalos dažādos izglītojošajos semināros, pieslēdzos zoom platformai, noklausos visu, kas interesē. Arī prezentācijas ir pieejamas. Šajos desmit gados, kopš uzcelta jaunā ferma, esmu daudz ko iemācījusies. Semināros padziļināti apgūstu govju ēdināšanu, jo sākumā likās, ka tas ir vienkārši – iedod gotiņai skābsienu un viss. Tā nemaz nav, no ēdināšanas ir atkarīgs izslaukuma lielums. No mammas, kas darba mūžu strādāja par zootehniķi, iemācījos, kā pieņemt dzemdībās teliņu. No jauna sāku mācīties skolā, un, kā smejos, līdz ar savām skolniecēm pagājušajā gadā pabeidzu 2. un 6. klasi. Mācos arī labiekārtot māju apkārtni, kur pagaidām aug skujeņi un rozes.
– Paraksturojiet savu dzīvesveidu laikā, kad bērni mācās attālināti mājās.
– Jābūt lielai pacietībai un iecietībai. Virtuālā dzīve un attālinātās mācības jau ir ļoti nogurdinājušas, ekrāni atņem enerģiju.
Bērni sēž pie datora, pie telefona, reizēm ir dzīšus jādzen ārā svaigā gaisā. Ģimenē audzinām trīs bērnus. Vecākā meita Līva mācās Degumnieku pamatskolas 7. klasē, Tīna – 3. klasē, trīsgadnieks Ernests apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, tikai patlaban pēc valdības ieteikuma piesardzības nolūkos nevedam uz bērnudārzu. Pastarītis kopā ar visiem dzīvojas pa mājām un prasa uzmanību, rotaļas, bet paspēj arī ko sadarīt, piemēram, kamēr neviens neredz, ar šķērēm palabo sev frizūru. Tad, kad tētis paņem līdzi uz fermu, viņam tur patīk. Līva ir ļoti patstāvīga, ar attālinātajām mācībām tiek pati galā. Četrus gadus trīs reizes nedēļā viņu vadājām uz biatlona nodarbībām "Smeceres silā", tagad meita ir izvēlējusies volejbolu, bet ārkārtējās situācijas apstākļos sporta zāles ir slēgtas. Desmitgadniecei Tīnai reizēm ir jāpalīdz, bet ko gan vairs atceramies un kas noder no mūsu skolas laikā mācītā. Labi, ka Degumnieku pamatskolā ir iespēja pieteikties klātienes konsultācijām, kad ir jāapgūst jaunā viela. Tīna ir Lubānas mākslas skolas audzēkne, un tagad arī tur nodarbības notiek attālinātā veidā. Tad vēl viena problēma ir, kad nevelk internets. Kad internetam ir pārslodze, arī skolēni dusmojas, ka nevar zoom platformā tikt, ka pārtraukts savienojums, citreiz nav zonas. Gan Līvai, gan Tīnai ir katrai savs dators, jo mēs ar tēvu viņām atdevām savējos. Tikai vakaros vai starpbrīžos varam paši tikt pie datora. Varbūt jānopērk vēl kāds dators, lai būtu pa rokai pašiem. Kas to varēja paredzēt, ka skološanās iegrozīsies virtuālajā vidē? Domājam iet uz bibliotēku, lasīt grāmatas. Pa ziemu pirkām grāmatas, ko lasīt.
Par ģimenes paēdināšanu gan nebūtu jāsatraucas. Priekšrocība ir tā, ka daudz veselīgu produktu ģimenes uzturam nāk no savas saimniecības – ir dārzs un dārzeņi, piens, olas u. c. Ošupes pagastā skolēniem piegādā labas pārtikas pakas, ko saņemam attālināto mācību laikā. Taču, kā ikvienam bērnam, gribas arī našķus. Novērtēju, ka meitenēm patīk rosīties pa virtuvi, cepumus izcept. Uz Ziemassvētkiem tapa piparkūkas, uz Lieldienām cepšot bezē cepumus.
Mājās cenšamies izveidot grafiku, kurš ko kurā dienā darīs, lai būtu kārtība, bet ne vienmēr notiek pēc grafika.
– Kā izjūtat ierobežojumus un vai izdodas pamainīt mājas vidi?
– Viss jau ap māju un fermu tagad notiek. Mums pietrūkst koncertu, jo bijām iecienījuši braukt uz Latgales vēstniecību "Gors". Pietrūkst ceļojumu. Pagājušajā gadā māsa aizbrauca ceļojumā, tika mājās ar speciālo reisu. Piesardzības nolūkā mēs uz ārzemēm nebraucām, un labi. Patlaban tālus reisus neplānojam.
Mēs tomēr varam sasēsties mašīnā un aizbraukt tepat uz kādu vietu, kas patīk. Bijām pie Lubāna ezera putnus vērot. Aizbraucām uz Aronas pilskalnu sniega strūklakas skulptūru aplūkot. Degumniekos ziemā bija uzliets ledus āra laukumā, kur varēja arī paslidot. Ap māju arī ir plašumi, kur ziemā doties slēpot. Protams, pietrūkst komunikācijas ar draugiem, meitām pietrūkst skolasbiedreņu, draudzeņu. Taču saprotu, ka galvenais – nesatraukties, netērēt enerģiju par tiem apstākļiem, ko nevaram ietekmēt.
– Īstenībā jau bez daudz kā var iztikt, un, ja atmet lieko, paliek pamatvērtības.
– Mums ir daudz dots, par ko jāpateicas, – ir ģimene, tās atbalsts, mājas, ir darbavieta (ferma). Cits citu redzam, jūtam, atbalstām. Man svarīgi, lai būtu saticība, draudzība, lai nav strīdu. Varbūt, ka šis laiks ir dots arī tāpēc, lai novērtētu to, kas ir, lai būtu vairāk laika savējiem. Novērtēju veselību, un ir jālūdz Dievs, lai palīdz šo viltīgo vīrusu iegrožot. Atceros vecāsmammas Anastasijas teikto – viss ir piedzīvots, gājis visādi, arī būs visādi, bet galvenais, lai nav kara. Visu par pārdzīvot, un cilvēks ir elastīgs, piemērojas dažādiem apstākļiem. Otra vecmamma Anna, kas aizgāja mūžībā pagājušā gada vasarā, bija ļoti ticīgs cilvēks. Kad varēja, viņa brauca uz baznīcu, mūs mācīja paļauties uz Dievu. Ziemassvētkos mēs visi vakarā braucām uz baznīcu, tagad, kad ir distancēšanās, pulcēšanās ierobežojumi, arī dievkalpojumiem var sekot līdzi virtuāli feisbukā, bet tas tomēr nav tas, kas klātienē.
– Tagad, kad atnācis pavasaris, kādi darbi padomā?
– Man jau nagi niez, jau laukus apstaigājām, apskatījāmies, kas ir, kas nav pārziemojis. Izskatās, ka daba mostas. Man ļoti patīk pavasaris, kad bērziem jau lapiņas sāk iekrāsoties zaļas. Tad paceļu acis uz debesīm un vēroju dabu, un skatienam augšup taču var laiku atrast.
Sēklas jau caur piegādātājiem ir iegādātas. Protams, padomā ir tas, ko sēšu un stādīšu gan dārzā, gan siltumnīcā. Zaļumiņi jau ir sadīguši, arī stādu dēsti aug. No mājas saimnieces darbiem gribētos vēl iemācīties izcept maizi, jo ir krāsns. Vecmamma kādreiz cepa maizi no ierauga, bet šīs prasmes tolaik nepārņēmu.
– Kādas ģimenē ir Lieldienu tradīcijas?
– Tradīcija ir olu krāsošana, un bērniem ir prieks to darīt. Vistām ir savas, pīlēm, zosīm – savas, un tad vēl ir jāsalīdzina, kam izdevusies glītāka ola. Salasām lapiņas, piesienam pie olas un krāsojam tikai dabiskajās krāsvielās – sīpolu mizās, mellenēs u. c. Tad, kad kāda persona, teiksim, Lieldienu zaķis dārzā noslēpj olas, ir arī šokolādes olas. Bērniem tad ir jāsameklē, kur kas paslēpts. Protams, arī pīrāgus cepsim, šūposimies. Svarīgi, ka visi mīļie ir klāt, ka neviens nav nekur projām, ne par vienu nav jāuztraucas – novēlu sirdsmieru.
31.03.2021.