Tikties ar ērglēnieti KĀRLI ŠMITU norunājām jau labu laiku pirms 25. marta – šī traģiskā, ar skaudrām atmiņām apvītā datuma Latvijas valsts vēsturē, kas tik ļoti izmainīja daudzu dzīvi un likteņus. Deportācijas uz Sibīriju pirms 72 gadiem piedzīvoja arī Šmitu ģimene, viena no senākajām dzimtām Ērgļos. Kārlim toreiz bija tikai četri gadi, bet arī viņu kopā ar tūkstošiem citu nepilngadīgo bērnu (pavisam 10 897) izsūtīja uz Sibīrijas plašumiem.
Neraugoties uz pārdzīvoto un dažādiem likteņa pagriezieniem – gan priecīgiem notikumiem, gan skumjiem un smagiem zaudējumiem, Kārlis joprojām ir jauneklīgs, labestīgi smaidošs, sportisks un arī darbīgs.
Savu dzīvesstāstu viņš iesāk ar atmiņām par tēvu, Otrā pasaules kara beigām: – Otrā pasaules kara frontes līnija gāja caur Ērgļiem. Kaujas bija ļoti sīvas. Padzenot vācu karaspēku, vairākas reizes notika pārspēka maiņa. Taču manam tēvam karš beidzās Kurzemes katlā, kad kopā ar kādu alūksnieti devās kājām uz savu dzimtu mājām, mans tēvs – uz Ērgļiem, kur „Sīlēnos" viņu gaidīja visa ģimene, arī es kopā ar māsu.
„Sīlēni" ir mūsu dzimtas mājas. Tā, tāpat zeme 50 ha platībā piederēja manam vectēvam Kārlim Šmitam un tēvam Jānim Šmitam. Abi bija čakli zemkopji, un saimniecība bija labi iekopta. Karam beidzoties, tēvu, kas nebija karojis padomju armijas rindās, sodīja ar darbu Maskavas atjaunošanā gada garumā – kā toreiz latvieši teica – „vaņģos".
Lai arī kara gadi nebija viegli, smagākie pārbaudījumi un pārdzīvojumi bija vēl tikai priekšā. Tuvojās 1949. gada 25. marts, kad līdz vectēvam un tēvam nonāca runas, ka notiks izvešana, taču lēmumu iebēgt ar ģimeni mežā viņi nepieņēma, jo uzskatīja, ka neko ļaunu padomju varai nebija nodarījuši, un domāja, ka mūs tas neskars. Tomēr notika ļaunākais – 25. marta naktī arī mūsu mājās atskanēja dobji klauvējieni, mums lika ātri sagatavoties tālam ceļam, paņemot līdzi visu nepieciešamo – ēdienu, drēbes, paņēmām arī šujmašīnu. Un tā mans vectēvs, tēvs, māte, septiņgadīgā māsa, kas jau mācījās 1. klasē, un es četru gadu vecumā ar pavēli atstājām savas simtgadīgās „Sīlēnu" mājas, lopus, zirgu, zemi un iedzīvi. Šodien es varu ļoti labi iztēloties, kā toreiz to visu pārdzīvoja mani vecāki, kāds likteņa sitiens tas bija vectēvam. Pats jau vēl biju ļoti mazs, lai visu to izprastu.
– Pastāstiet par izsūtījuma gadiem Sibīrijā!
– Sibīrija – tā mums bija tāla zeme. Tomskas rajons, Bogaševas ciems, sādža Aksjonova. Kolhozā, kurā mūs izmitināja, bijām piecas ģimenes – no Cēsīm, Cirstiem, Ērgļiem un Alūksnes. Kopā pulcēties gan nedrīkstējām, jo bija komandantūras uzraudzība. Vectēvu norīkoja apsargāt veikalu, bet ar sāpi par piedzīvoto netaisnību un likteņa triecieniem, viņš izsūtījumā nomira jau pēc gada.
Savukārt mammu smags darbs gaidīja lauku brigādē, fermā pie lopiem, un arī mums bija jāiet palīgā. Tētis vasarā strādāja graudu savākšanas punktā, uzraudzīja iekšdedzes dzinēju graudu pārstrādes iekārtām darbību, bet ziemā uz nedēļu bija jādodas meža darbos taigā, naktī – meža brigādei jāasina katrai dienai divroku zāģi. Māsai Antai septembrī sākās skolas gaitas 1. klasē, un visas mācības, protams, notika krievu valodā. Arī es mācības krievu valodā uzsāku 7 gados.
Mūsu sādža bija neliela. Mēs, bērni, vasarā baudījām bagātās Sibīrijas zemes labumus: savvaļas zemenes, avenes, rudeņos smalcinājām maizēm kaņepes, kas auga pie mājas. Kartupeļi te auga bez kūtsmēsliem, pakalnos pavasarī, vasarā krāšņi ziedēja tulpes un citas puķes. Vāverītes un burunduki mielojās ziemā ar zemē noglabātiem ciedru riekstiem.
Tētis no diviem koka bluķīšiem uztaisīja graudu maļamās dzirnaviņas, graudus no darba vasarā atnesa zābakos, jo zagt bija bīstami. No kolhoza nopirkām pusi mājas, uzcēlām kūtiņu, pagrabu, turējām govi. Netālu no sādžas bija kapsēta, kur vienā stūrītī guldījām mirušos latviešus, pavisam četrus.
Smagākais laiks Sibīrijā bija līdz 1953. gada 5. martam, Padomju Savienības vadoņa, ģenerālisimusa Staļina nāvei. Atceros, kā skolā, to uzzinot, raudāja klases audzinātāja, bet mēs, skolēni, to nesapratām. Pēc tam dzīve gan politiski, gan morāli uzlabojās. Jau Sibīrijā māte un tēvs no Ērgļu iedzīvotājiem uzzināja, ka mūsu ģimene tika izsūtīta nepamatoti, samainot Ērgļu pagasta ģimenes ar vienādu uzvārdu. Tēvs vairākas reizes rakstīja vēstules Latvijas ministram Vilim Lācim, ka notikusi ļaunprātība, bet atbildi tā arī nesagaidījām.
– Kā sākās ceļš uz dzimteni?
– Bija 1956. gads. Pienāca ziņa, ka uz Sibīriju deportētie, ja vēlas, var rakstīt iesniegumu par atgriešanos Latvijā, ko nekavējoties arī darīja mani vecāki. Togad maijā pabeidzu 4. klasi, māsa – septiņu kilometru attālās skolas 7. klasi. Kolhozs mums samaksāja par atbrīvoto pusmāju, jo biļeti uz Latviju vajadzēja pirkt pašiem. Atgriežoties dzimtenē, dzīve bija jāsāk no jauna.
No Sibīrijas atvedām zāģi, šujmašīnu, drēbes, un kopā ar mums uz Latviju atbrauca arī mazais brālītis Jurītis, kam bija tikai pieci mēneši, bet viņa mūžs aprāvās četru gadu vecumā pēc neveiksmīgas apendicīta operācijas. Ceļā uz Latviju devāmies kopā ar Miķelsonu ģimeni no Cir-
stiem. Atceros, kā Rīgā pie dzelzceļa stacijas paņēmām kravas taksometru GAZ-51, lai abas ģimenes ar mantām varētu atgriezties Ērgļos.
Taču jau Sibīrijā zinājām, ka mūsu mājās „Sīlēni" dzīvo sveši cilvēki. Mani vecāki nolēma, ka jābrauc pie manas vecāsmammas, uz „Ceļmalām", kuras kara laikā netika nopostītas, bet mums, pieciem cilvēkiem, gan bija jāsatilpst tikai vienā istabiņā, pie tam mājā, kurā nebija elektrības. Lai cik smagi bija septiņi gadi Sibīrijā un sāpēja sirds par Latvijā padomju okupācijas gados zaudētajām „Sīlēnu" mājām, vecāki bija laimīgi, ka var atkal būt kopā un dzīvot savā Dzimtenē.
Pienāca 1. septembris. Mamma mani aizveda uz skolu pie direktores Nellijas Ziediņas un jautāja, kurā klasē man būs jāmācās. Sibīrijā, kā jau iepriekš minēju, biju beidzis četras klases, bet latviešu valodā nepratu ne lasīt, ne rakstīt. Skolas direktore teikusi, ka grūtāk gan būšot, bet lai jau mācoties 4. klasē, jo ko tāds vienpadsmitgadīgs puika 1. klasē darīšot. Protams, gāja smagi, pirmajā ceturksnī atzīme latviešu valodā bija „2". Paldies klases audzinātājai Valentīnai Opincānei (tagad Pavlova Madonā), kas mani iemācīja latviešu valodā lasīt un rakstīt. Pēc 8. klases aizgāju mācīties par elektriķi uz Cēsu 2. lauksaimniecības skolu Jāņmuižā. Šī profesija mani interesēja, tajā nostrādāju visu savu darba mūžu.
– Jūs esat piedzīvojis arī vēl kādu interesantu dzīves pavērsienu. Obligātajā karadienestā vēlreiz nonācāt Sibīrijā, pavisam tuvu izsūtījuma vietai.
– Padomju armijā tika iesaukts no Madonas 1964. gada 8. novembrī. Tiku norīkots Baltijas kara apgabalā Rīgā, kļuvu par kursantu atomkara masu iznīcināšanas līdzekļu apmācības programmā seržantu skolā Bukultos.
Drīz pēc tās beigšanas mani kopā ar citiem nosūtīja uz nākamo dienesta vietu. Saņēmām pavēli savākt personīgās mantas un armijas kapteiņa pavadībā devāmies uz Rumbulas lidostu, kur mūs gaidīja lidmašīna un ceļš nezināmā virzienā, jo galapunkts netika atklāts. Un tā mēs caur Maskavu, Urāliem ielidojām Sibīrijā, kad caur lidmašīnas iluminatoru pamanīju uzrakstu „Novosibirsk". Izrādījās, ka mums jādienē Sibīrijas kara apgabalā. Tas bija 1966. gads, kad raisījās konflikti uz Padomju Savienības un Ķīnas robežas. Tika nokomplektētas jaunas kara daļas, es tiku nozīmēts tanku-kājnieku pulkā par seržantu instruktoru.
Dienests Sibīrijas kara apgabalā bija piedzīvojumiem bagāts. Es biju vada komandiera vietnieks. Laika apstākļi bija ļoti skarbi: sals -40-45°, mācības plašos laukos, sniegs dziļāks par pusmetru. Vasaras apmācībās redzēju, kā veidojas liels mācību atombumbas sprādziens, un manam vadam bija jāapbrauc apkārt sprādziena vietai un jāizliek brīdinājuma zīmes par radiācijas, ķīmisko un bioloģisko vielu atrašanos. Paldies dievam, šādās mācībās netika izmantotas iedomātā pretinieka kaujas vielas un rentgena starojums.
Sev par pārsteigumu atklāju, ka jaunā dienesta vieta atrodas tikai 200 km attālumā no Tomskas rajona, kur izsūtījumā tika izmitināta mūsu ģimene un kur biju pavadījis savu bērnību un skolas gadus. Toreiz domāju, ka varbūt kādu sestdienu vai svētdienu vajadzētu uz turieni aizbraukt, satikt skolasbiedrus un apskatīt, kā tur dzīve veidojas, bet to neizdarīju. Šodien to nožēloju.
– Kā veidojās jūsu dzīve pēc obligātā karadienesta, atgriežoties dzimtajā pusē?
– No dienesta pārnācu 1967. gada septembrī. Šajos trijos armijā pavadītajos gados Ērgļos bija uzcelts Vissavienības sakaru ministrijas telekomunikāciju maģistrālais mezgls Nr. 5 – sakaru komutācijas pastiprināšanas stacija, kas strādāja īpašā režīmā. Šis objekts tika iebūvēts zemē, lai ar kabeli nodrošinātu sakarus posmā Maskava-Ērgļi-Rīga. Kad tajā sāka komplektēt darbiniekus, arī es pieteicos par diennakts maiņas elektriķi. Darbs bija atbildīgs, sakaru aparatūrai vajadzēja nodrošināt bezpārtraukuma dažādu spriegumu strāvu.
No maiņām brīvajā laikā darba apvienošanas kārtībā 30 gadu nostrādāju Ērgļu arodskolā par elektriķi, kur satiku savu sievu – Mārīti Ancāni. Kopā izaudzinājām trīs dēlus – Raivi, Aini un Vairi.
Kaut mūsu darbs tika stingri kontrolēts, mūsu darbinieki piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanā, janvāra barikādēs, apsargājot Ministru padomes ēku.
– 25. marts arī jums droši vien katru gadu ir ļoti īpaša diena?
– Tā ir sāpju un piemiņas diena, tāpat kā visiem izsūtītajiem no Latvijas, kurus aizveda uz dažādām Sibīrijas nometinājuma vietām.
Diemžēl ar katru gadu mūsu, represēto, paliek mazāk, daudzi tā arī neatgriezās un ir guldīti Sibīrijas kapsētās, bet tie, kuri pārbrauca, piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu, un daļa nu atdusas dzimtenes smiltājā. Mēs, kuri izsūtīšanu uz Sibīriju piedzīvojām kā bērni, atklājam mūsu dzimtu likteņstāstus, noliecot galvu mātes un tēva priekšā. Noliekam ziedus, aizdedzam svecītes viņu likteņu piemiņai.
Mīliet Latviju, atcerieties un pieminiet tos, kas Latviju cēla saulītē un kuri piedzīvoja represijas, jo tā bija jāmaksā par latviešu čaklumu un dzimtenes mīlestību.
26.03.2021.