Rīt, 25. martā, tiks atzīmēta Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. – Vai jūsu dzimtā arī tika piedzīvota izvešana uz Sibīriju pirms 72 gadiem? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Liene no Ļaudonas pagasta:
– Uz Sibīriju 25. martā neviens netika aizvests, bet mans tētis bija leģionārs un arī piedzīvoja represijas. Viņu mēs vienmēr atceramies, kopā ar mammu pārlūkojot fotogrāfijas dzimtas albumā, tāpat klausāmies un skatāmies raidījumus, Dzintras Gekas veidotās filmas.
Ansis no Sarkaņu pagasta: – Mūsu ģimene netika izsūtīta, bet rados gan daudzus uz Sibīriju izveda. Protams, to, tāpat leģionārus 16. martā, nedrīkst aizmirst, ir jāatceras, un citādāk nemaz nevar būt. Kaut vai mājās aizdedzinot svecīti, kā mēs to arī darām. Daļa pamazām atgriezās Latvijā, daži pat ar graudiem no Amūras pārbrauca mājās. Latvieši jau ir ļoti strādīgi, un tādi viņi bija arī Sibīrijā.
Sarmīte no Bērzaunes pagasta:
– Tieši no ģimenes izsūtīts neviens netika, bet no tālākiem radiem un zināmiem cilvēkiem – gan. Šajā dienā es atceros šos Latvijas vēsturē traģiskos notikumus, klausos pārraides, skatos raidījumus, tāpat to pārrunājam ģimenē.
Madoniete Ilze: – Mūsu dzimtā neviens izsūtīts netika, bet 25. marts ir diena, kad visā Latvijā atceras uz Sibīriju aizvestos, tāpat skatāmies tam veltītos raidījumus un dokumentālās filmas.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA un
AGRIS VECKALNIŅŠ
24.03.2021.