Dzimusi Ventspilī, augusi Talsos, kur mamma strādāja muzejā, vēlāk ģimene pārcēlās uz Alūksni, kur atkal mamma strādāja vietējā muzejā. ZANE GRĪNVALDE atzīst, ka pati ir teju vai uzaugusi muzejā, jo pēc skolas daudz laika pavadīja mammas darbavietā. Muzejā guvusi pirmo darba pieredzi – strādājusi par zāles uzraugu, izgājusi gidu kursus, vadījusi ekskursijas.
Pēc skolas studējusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē bakalaura programmā vēstures, kultūras mantojuma specializācijā, vēlāk ieguvusi arī maģistra grādu.
Zane ir strādājusi muzejā „Ebreji Latvijā", Daugavas muzejā. Pārceļoties dzīvot uz Madonas pusi, pirmā vieta, kur sūtīja savu pieteikumu darbam, bija Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. Nu jau septiņus gadus tā ir Zanes darbavieta, muzejā vadot izglītojošā darba nodaļu.
– Esmu muzejniece otrajā paaudzē, un varu teikt, ka laiks, kādā dzīvojam šobrīd, mums visiem ir pārbaudījumu, iespēju un sevis izaicinājuma laiks, – aizdomājas Zane. – Ir jāpārvērtē viss, ko darām – kā tas der pašiem un sabiedrībai. Kopš sākās ārkārtējā situācija saistībā ar kovida pandēmiju, nevienu brīdi neesmu jutusi atelpu vai to, ka darba būtu mazāk. Pienākumu ir vairāk, un novērtēju iespējas, ko sniedz dažādu projektu izstrāde un piesaiste, digitālās prasmes attiecībā uz muzeja krājumu, komunikācija ar sabiedrību, kas ir mainījusies vai paplašinājusies. Iepriekš ļoti daudz ar skolēniem un visu paaudžu apmeklētājiem strādājām klātienē, tagad darbs notiek citā virzienā. Ir jāpastāsta par to, ko darām, sazinoties caur sociālajiem tīkliem, citiem plašsaziņas līdzekļiem, turklāt tas jādara neapnīkstoši, svaigi un pamanāmi.
– Padalies, kā tas notiek!
– Lai par mums neaizmirstu, Madonas muzejs aktīvi darbojas sociālajos tīklos, informāciju cenšos ievietot arī Madonas novada un Madonas muzeja mājaslapās. Ātrākais veids, kā jaunumi var nokļūt pie vēlamā skatītāja, ir to ievietošana Facebook un Instagram. Atgriezeniskā saite ir ļoti jūtama – muzejs saņem daudz pieprasījumu attiecībā uz krājumu. Kopš sociālajos tīklos publicējam dažādas senās fotogrāfijas, kāds vēlas papildināt muzeja krājumu ar jaunu fotogrāfiju, cits vēlas izmantot muzeja krājumā esošu dokumentu vai fotogrāfiju, lai pētītu savas dzimtas vēsturi un tamlīdzīgi. Kolēģiem ļoti daudz laika šobrīd paņem pieprasījumu sagatavošana un atbilžu sniegšana.
– Šis laiks vairojis saziņu arī dažādās tiešsaistes formās.
– Tas ir brīnišķīgi, ka varam piedalīties ļoti kvalitatīvos vebināros. Bieži vien šīs izglītojošās iespējas ir bez maksas un ļoti augstā profesionālā līmenī. Agrāk tā nebija. Turklāt ļoti ietaupām laiku, jo nekur nav jābrauc: pieslēdzamies tiešsaistei un uz stundu sevi bagātinām, klausoties vebināra lektorus. Pēc tam atkal varam turpināt ikdienas pienākumus. Muzejs ļoti novērtē digitālās iespējas, digitalizējam materiālus, lai vairāk un vairāk tie būtu pieejami interesentiem attālināti.
Daudz daru arī projektu jomā, bez tam gatavojos Madonas pilsētas svētkiem, kuru ietvaros veidošu izstādi. Jau esmu izstrādājusi vienu sadaļu grāmatai, kas top par Madonas pilsētu un kuras atvēršana iecerēta jūnija sākumā.
– Kāda ir tava tēma Madonai veltītajā grāmatā?
– Grāmatas tapšanā esmu iesaistījusies kopā ar Zigmundu Bekmani, Induli Zvirgzdiņu un citiem. Tas ir pamatīgs kopdarbs, kur mana tēma ir par pilsētbūvniecības vēsturi.
Savukārt izstādei gatavoju stāstu par Madonas senāko ielu vēsturi, kas būs skatāma āra izstādes veidā, neatkarīgi no epidemioloģiskās situācijas valstī – brīvā vidē, lai stendos šo materiālu varētu apskatīt. Vēlos, lai vēsturiskie stāsti savienotos ar mūsdienu situāciju, lai katrs varētu ieraudzīt, cik ļoti pilsēta ir mainījusies un izaugusi. Tai pašā laikā būtu pamanāms, ka ir vietas Madonā, kas joprojām saglabājušās nemainīgas.
– Jau ilgāku laiku tiek solīta arī jauna ekspozīcija muzejā par Madonas novada vēsturi.
– Tas ir liels darbs, pie kura strādā visi muzeja kolēģi. Tiek skatīta novada vēsture laika posmā no 14. līdz 21. gadsimtam. Līdzās ekspozīcijai ceram, ka izdosies plānotie pārbūves darbi muzeja izstāžu zāļu mansarda stāvā. Vēl paralēli strādāju, lai muzeja programmas, kuras līdz šim piedāvājām klātienē, varētu pielāgot un piedāvāt interaktīvā veidā virtuālajā vidē. Nekas nevar aizstāt tikšanos muzejā klātienē, bet saprotu, ka muzejpedagoģijas darbs vajadzīgs arī attālinātā formā. Šīs programmas ir ļoti pieprasītas, mums aktīvas un pieprasītas bija apmēram desmit šādas programmas – par pilsētbūvniecību, par dažādu profesiju pārstāvjiem muzejā, par monotipiju. Jādomā, kā to ielikt virtuālajā vidē, lai tas būtu interesanti. Skolēni ir noguruši no visiem zūmiem, negribas radīt kārtējo zūma produktu, bet lai tas būtu ar dalībnieku iesaistīšanos, paliekošu vērtību un pēcgaršas gandarījumu.
– Kopš 2017. gada esi Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja. Kādus sabiedriskos pienākumus tas uzliek?
– Tas man ir milzīgs izaicinājums. Sākotnēji šo pienākumu piekritu veikt uz laiku, nenojaušot, ka valdes priekšsēdētāja būšu arī 2021. gadā. Kaut šis sabiedriskais darbs paņem daudz brīvā laika, tomēr ir ļoti svētīgs ikvienam sociāli atbildīgam cilvēkam, un esmu gandarīta, ka nenobijos un pateicu „jā". Man patīk, ka redzu savu ieguldījumu, redzu rezultātu. Pārmaiņas var panākt tikai tad, ja esam aktīvi paši un darām darbu komandā. Biedrībā ir ļoti aktīvi valdes locekļi, kas palīdz idejas īstenot. Pagājušajā gadā mēs kopīgi sagatavojām kultūrizglītības programmas „Latvijas skolas soma" meklēšanas rīku, kas integrēts muzeji.lv lapā, pirms tam tā bija grūti pārskatāma excel tabula. Meklēšanas rīks ekseļa tabulas veidā apmēram 200 000 Latvijas bērnu un jauniešu bija pieejams.
Esam pievērsušies arī muzeju ilgtspējīgās attīstības mērķiem, prieks, ka varu būt kā tilts, kas savieno muzejniekus ar citu jomu pārstāvjiem.
Rezumējot varu teikt, ka satiekos ar cilvēkiem, kas mani papildina, man ir brīnišķīgi kolēģi gan biedrībā, gan muzejā, kas ir tik daudz snieguši no savām profesionālajām zināšanām. Apzinos, ka esmu augusi un bagātinājusies no viņiem.
– Tavs šī laika izaicinājums ir arī rūpes par meitu. Kā zināms, skolēni pandēmijas laikā mācās attālināti, un tas nevienam nav viegli.
– Man ļoti svarīgi ir tas, lai šajā sarežģītajā laikā netiktu sabojātas attiecības. Mēs visi esam tikai cilvēki – gan mana divpadsmit gadu vecā meita, gan viņas skolotāji un es pati. Meitai ir ļoti labi skolotāji, to saku gan par Sofijas pedagogiem mūzikas skolā, gan vidusskolā. Tāpat apkārt ir labi cilvēki, kas ikdienā palīdz tikt galā ar dažādām grūtībām, piemēram, lielais brālis, kas Sofijai palīdz matemātikā. Tomēr viegli tas nav, un uzskatu, ka attālinātās mācības bērnu izglītībā nevar būt kā norma. Bērniem ir ļoti vajadzīga socializācija, komunikācija ar saviem klasesbiedriem. Meita ir ļoti aktīva, viņa piedalās dažādos pulciņos, mācās mūzikas skolā, dejo tautisko deju kolektīvā, spēlē volejbolu. Tagad tā visa pietrūkst. Un redzu sekas – mazinās vēlme uzzināt ko jaunu, bērni ieslīgst tādā kā apātijā, viņi sāk pagurt, un ir ļoti žēl šī perioda bērnu. Divpadsmit gadu ir pusaudžu vecums, kad ir tik svarīgi būt kopā ar vienaudžiem, redzēt sev līdzās vecāko klašu jauniešus, būt normālā attīstības procesā. Cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne, virtuālais nevar aizstāt saskarsmi, tāpēc ļoti ceru, ka skolas atgriezīsies klātienes vidē, atkal notiks tiešā komunikācija ar klasesbiedriem un skolotājiem; būs piedalīšanās konkursos, dejas, vijoles spēle…
– Kā māmiņa var palīdzēt savam pusaudzim?
– Cenšos mudināt un stiprināt savu meitu; brīdī, kad gribas pateikt ko asāku, iekožu mēlē un aizskaitu līdz desmit. Palīdzība, manuprāt, ir izrunāšanās, pabūšana vairāk kopā. Tā kā mans darba režīms ir ļoti saspringts, cenšos tomēr atrast laiku kaut kopīgai filmu skatīšanai, pastaigai dabā. Meitai ir daudz savu interešu, bet cenšos nezaudēt uzticību, to, ka es kā mamma varu būt viņai atbalsts.
– Pati esi aktīva vides tūrismā, ik nedēļas nogali dodoties dabā.
– To šobrīd daru ļoti apzināti, kaut man vienmēr ir patikušas fiziskas aktivitātes. Esmu sapratusi, ka labākais veids, kā izvēdināt galvu, būt prom no datora un darbiem, ir baudīt norises dabā. Kopā ar savu bariņu cenšamies noiet arī vairākus kilometrus, lai tas būtu labs fiziskais izaicinājums. Lai varam ielīst upē, ja tas pārgājienā nepieciešams, lai varam uzkāpt kalnos un kalniņos, ja taka to prasa. Pievienotā vērtība visam ir svaigais gaiss un brīnišķīgā ainava. Interesanti bijuši pārgājieni gar upi, spilgti iespaidi palikuši, baudot ziemas pasaku gar Rauni, meklējot Strīķupes ieteku Gaujā. Tāpat atklājums un piedzīvojums bija došanās dabā ar purva slēpēm īsta „dvēseļu puteņa" apstākļos.
– Kā šai pandēmijas laikā tev pietrūkst?
– Man pietrūkst kultūras pasākumu – klātienes koncertu, citu muzeju apmeklējumu, ceļošanas. Es mīlu muzejus, esmu tajos no matu saknēm līdz matu galiņiem. Kaut paguvu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatīt brīnišķīgo izstādi par simbolismu Baltijas valstu mākslā, kas pirms tam bija izrādīta prestižajā Orsē muzejā Parīzē, man pietrūkst jaunu kultūras iespaidu klātienē. Pietrūkst kaut pasēdēšanas kafejnīcā ar draugiem, parunāšanās pie kafijas tases. Mēs daudz ko līdz šim nenovērtējām vai uzskatījām kā pašu par sevi saprotamu, tagad par to domājam kā par neizsakāmu dārgumu. Pietrūkst ceļošanas, bērna deju skates, dažādo konkursu, kuriem visiem dzīvoju līdzi. Ceru, ka pēc Lieldienām situācija pamazām mainīsies. Muzeji ir iekļauti pirmajā atvēršanas vilnī, jo ir salīdzinoši droši, ļoti ceru, ka mums viss izdosies.
19.03.2021.