Nupat aizvadīts pasaules čempionāts slēpošanā, kas norisinājās Obersdorfā Vācijā. Tajā pirmo reizi Latvija piedalījās arī stafetē, izcīnot 15. vietu. Komandā startēja tikai madonieši, tostarp arī NIKS SAULĪTIS.
Nikam šis bija pirmais pasaules čempionāts distanču slēpošanā pieaugušajiem. Starts tajā sniedza daudz jaunu emociju.
– Šis čempionāts norisinās reizi divos gados. Tā kā man nebija starptautisko punktu, pirms čempionāta piedalījos atlases sacensībās, kur jāiekļūst TOP10. Bez atlases es būtu startējis tikai sprintā. Tas viss nemaz nav viegli. Manā skatījumā, Latvijas slēpotājiem tas ir sarežģītāk nekā, piemēram, Skandināvijas valstu pārstāvjiem. Mums ir zaudējumi gan uz to pašu slēpju smērēšanu, gan citām niansēm. Diemžēl mums nav tik augstā līmenī attīstīta slēpošanas kultūra. Savukārt vasarā, kad norisinās rollerslēpošana un visiem dalībniekiem tiek iedoti vienādi ritenīši, parādās, kurš ir stiprs, kurš nav.
Pirmo reizi nolēmām, ka jāstartē arī stafetes komandā. Tajā piedalījās visi madonieši – Raimo Vīgants, Indulis Bikše, Lauris Kaparkalējs un es. Bet 15. vieta nepavisam nav slikts rezultāts. Šī trase bija smagākā manā dzīvē – stāvi, gari kāpumi un tikpat dinamiski nobraucieni, virāžas, laikapstākļi slikti, kas ietekmēja arī slēpošanu, jo slēpes neslīdēja. Bet jebkurā gadījumā ir iegūta lieliska pieredze.
– Pasaules čempionātā distanču slēpošanā stafete nebija vienīgā disciplīna. Kā tev veicās citās?
– Kvalifikācijā ieguvu 10. vietu. Sprintā klasiskajā stilā neveicās īpaši labi, arī trase bija grūta, tur paliku 82. vietā no 156 dalībniekiem. 15 km slidsolī ierindojos 90. vietā. Konkurence bija liela. Manuprāt, ļoti grūti ir konkurēt ar skandināviem. Slēpošana viņiem ir ļoti augstā līmenī. Rezultāti nav slikti, debijas reizē, manuprāt, pat ļoti labi.
– Ir tik daudz dažādu sporta veidu, kā tev aizsākās interese tieši par slēpošanu?
– Ar slēpošanu nodarbojos jau aptuveni divpadsmit gadu. Sākumā gan bija arī citi sporta veidi. Ilgu laiku spēlēju futbolu, patika arī hokejs. Mācoties otrajā klasē, kopā ar draugiem aizgāju uz slēpošanas treniņiem. Pēc tam ar vecākiem devos uz slēpošanas sacensībām, kurās uzvarēju, un tas deva stimulu, radīja interesi turpināt slēpot. Manuprāt, bērnībā šīs mazās uzvaras, novērtējums ir ļoti nozīmīgs. Tas rada vēlmi turpināt, pilnveidot sevi, augt augstākā līmenī. Lai gan futbols man patīk vēl šobrīd, tomēr dzīve ievirzīja slēpošanā.
Tikko sākot slēpot, ļoti daudz ir atkarīgs no vecākiem, cik ļoti viņi tevi atbalsta. Ne jau velti ir teiciens, ka talantīgākie pazūd vispirms. Daudzi piedalās sacensībās, uzvar, un viņiem kļūst garlaicīgi, vairs nav intereses. Šādos brīžos ļoti liela loma ir vecākiem un arī treneriem, kuri dod motivāciju turpināt. Tāpat ļoti nozīmīga ir trenera veltītā uzmanība katram individuāli.
– Slēpošana vairāk ir ziemas sporta veids, bet vasarā tam ir alternatīva – rollerslēpošana.
– Man rollerslēpošana ir daudz tuvāka. Arī madonieši tajā ir ļoti spēcīgi, un ir labi rezultāti. Manuprāt, tas skaidrojams ar to, ka vasarā, lai sagatavotos rollerslēpošanas sacensībām, ir vairāk laika. Skaidrs, ka rudenī, sākoties skolai, treniņu skaits sarūk, un tas nav pietiekami, lai sagatavotos. Sākoties brīvlaikam, arī treniņu skaits aug. Trenējoties tiek gūta fiziskā forma, izaugsme, līdz ar to var veiksmīgi startēt sacensībās. Tāpat jebkura nometne ir liels ieguvums sportistiem, ne tikai rollerslēpošanā. Šīs nometnes strādā ilgtermiņā, pakāpeniski veicinot izaugsmi.
Madona jau ir tāda slēpošanas galvaspilsēta. Prieks, ka novadā par sportu īpaši tiek domāts, attīstot iespējas. Sporta un atpūtas bāze „Smeceres sils" regulāri tiek attīstīta, ieguldīts liels resurss, lai sagatavotu sportistus. To, ka iespējas tiek izmantotas, īpaši labi varēja manīt šajā sezonā. „Smeceres silā" šogad bija ļoti daudz slēpotāju, kas tikai priecē, jo cilvēki saprot, ka svaigs gaiss, kustības nāk tikai par labu. Domāju, ka šo aktivitāti paspilgtināja arī fakts, ka viss ir slēgts, bet ikviens ir noguris no sēdēšanas mājās.
Madona ir ļoti augstā līmenī arī organizējot dažādas sacensības. Kā piemēru varu minēt rollerslēpošanas posmus, kas norisinās pie mums. Viss ir izplānots līdz sīkākajai detaļai, ir nodrošināta lieliska atmosfēra, kas valda trasē. Madonā pret sacensībām ir ļoti nopietna attieksme, arī pašvaldības atbalsts ir liels.
– Zinu, ka kādā mirklī vēlējies atteikties no sporta. Kas tam bija par iemeslu?
– Apdomājot situāciju, pieņemot lēmumu, es balstījos uz to, vai sports ir uz visu banku vai lieku punktu. Pēc Pasaules kausa rollerslēpošanā, kas norisinājās aizvadītajā gadā, nolēmu pārtraukt sportot. Biju izlēmis doties mācīties, paralēli tam strādāt, būt patstāvīgs. Biju noguris no rutīnas, arī progresu rezultātā nejutu vismaz pēdējos divus gadus. Aizgāju no Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas. Vairāk nekā divas nedēļas jau netrenējos. Tad mani uzrunāja Latvijas rollerslēpošanas kluba menedžeris un piedāvāja iespēju doties jaunā līmenī. Piekritu un varu teikt, ka šobrīd viss notiek augstā līmenī, ir nodrošināts viss, kas nepieciešams, tāpat arī treniņi ir daudz nopietnāki. Kopš septembra trenējos pie Agneses Caunes. Kādu laiku pie viņas trenējos arī sporta skolā, bet tad treniņus turpināju pie Daiņa Vuškāna. Tagad treniņi ir divas reizes dienā, un jāatzīst, ka situācija, kas saistīta ar kovidu, man ļoti palīdz. Šajā ziemā esmu ļoti daudz noslēpojis, treniņi ir nopietni, darbs ieguldīts, progresam ir jābūt.
Lai būtu labi rezultāti, pašam ir jāgrib un jādara. Sportā nav atrunu, ka šodien līst lietus un es treniņu neapmeklēšu. Neraugoties uz laikapstākļiem, ir jādara. Ieguldot darbu, ir rezultāti. Treniņos ļoti daudz laika tiek pavadīts vienatnē ar sevi. Tajā laikā var pārdomāt visu – izvērtēt savas kļūdas, veikumu, mērķus.
– Kā kovids tev palīdz? Daudz kas ir liegts, nenorisinās, tas ietekmē arī treniņus un sacensības.
– Jebkurā situācijā ir gan ieguvumi, gan zaudējumi. Viens no ieguvumiem noteikti ir tas, ka mācības norisinās attālināti, līdz ar to, pareizi visu saplānojot, ir vairāk laika treniņiem. Rudenī gan Rīgas Tehnisko koledžu apmeklēju klātienē, bet bija piemērots mācību grafiks – trīs dienas nedēļā un vakaros. Rīta daļu es izmantoju treniņiem. Pirmdienas rītos trenējos tepat Madonā, savukārt Rīgā gāju uz svaru zāli. Jāatzīst, ir ļoti žēl, ka Madonā nav brīvi pieejama svaru zāle, tas tomēr būtu lielisks ieguvums.
Protams, kovids ietekmē ceļošanu. Novembra vidū braucām uz pirmo sniega nometni, pirms Vācijas trīs nedēļas pavadīju Austrijā, Alpos, kur risinājās treniņnometne, arī tagad pasaules čempionātā varēja just ierobežojumus. Regulāri kovida testi, pašizolācija, sejas aizsargmaskas nedaudz rada neērtības. Bet bez šīm treniņnometnēm būtu grūti sagatavoties sacensībām. Lai gan sarežģītāk, tomēr jāpriecājas, ka viss notiek un sportistiem ir iespēja doties uz nometnēm, treniņiem arī ārpus Latvijas robežām.
– Piedaloties sacensībās, esi bijis dažādās valstīs.
– Rezultāti, apbalvojumi ir ļoti nozīmīgi, bet liels ieguvums, dodoties uz sacensībām un nometnēm, ir iespēja pabūt dažādās valstīs, iepazīt vietas, kultūru un cilvēkus. Ja ir kāds brīvs brīdis, izvēdinot galvu, labprāt apskatu vietu, kur esmu. Spilgtus iespaidus guvu Ķīnā, kurp uz sacensībām braucu divas reizes. Ķīnas mūris, kultūra un arhitektūra ir iespaidīga. Ceru, ka vēl kādreiz būs iespēja doties uz Ķīnu, tur ir ļoti interesanti, arī sacensības tiek organizētas labā līmenī.
– Kādi ir tavi tālākie plāni, kas saistīti ar sportu?
– Nupat biju Olimpiskajā vienībā, kur tika veikti dažādi testi, lai novērtētu progresu, izvērtētu, kam vairāk pievērst uzmanību. Tiek pārbaudīta fiziskā sagatavotība, veikts izturības tests. Šie testi palīdz treniņprocesam. Pēc tam ir konsultācijas ar treneri, ārstiem, un tiek uzsākts liels darbs. Tāpat plānos ir Pasaules kauss rollerslēpošanā. Šobrīd gan ar to ir neskaidrības, ņemot vērā situāciju, kas saistīta ar kovidu, bet jāseko līdzi notikumu attīstībai. Protams, notiek cītīgi treniņi. Man nepatīk plānot uz priekšu, jo, kā zināms, ne vienmēr plāni īstenojas.
– Lai gan sports ir tava ikdiena un dzīve, tomēr noteikti ir arī citi brīvā laika pavadīšanas veidi?
– Madonā īpaši tuvas tēmas ir sportiskās aktivitātes un automašīnas. Jau kopš bērnības kopā ar draugiem esmu interesējies par automašīnām, motocikliem, aktīvi braucām ar riteņiem. Līdz ar to arī mana izvēlētā profesija būs automehāniķis. Bērnības aizraušanās ir pāraugušas citā līmenī un nekur nav pazudušas.
Lielākoties dzīve ir pakārtota sportam, bet cenšos pavadīt laiku ar draugiem. Vasarās ar velosipēdu braucu maratonos. Viss vairāk vai mazāk ir ap un par sportu.
– Draugi noteikti ir arī tavs lielākais atbalsts sacensībās?
– Atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Piedaloties sacensībās, vispirms tu pierādi sev, ka vari, un arī citiem parādi, uz ko esi spējīgs. Paša ieguldītais darbs, bijušo un esošo treneru veikums ir rezultāts tam, kur es esmu tagad. Draugi un vecāki ir vislielākais atbalsts. Arī skatītāji sacensībās uzmundrina, dod enerģiju parādīt savu labāko veikumu. Paldies visiem treneriem, atbalstītājiem, Jurim Pīpkalējam, veikalam „Papīrs", „Latgranula", „Kokapstrāde 98", „Brieži AJ", „Pļaviņu DM", „Erante", „Audita grupa", „Halleb", „Kvarcs", „New you", „JV", „Vietalvas sporta klubs", JP Sports Agensy, ELPEX rollerskis, „MTE" par atbalstu, ieguldīto darbu un ticību man.
12.03.2021.