LIENI ANKRAVU par Dzelzavas pansionāta vadītāju Madonas novada dome apstiprināja 21. jūlijā, bet darbu jaunajā amatā viņa uzsāka 3. augustā.
Sarunas sākumā lūdzu atklāt, kāds ir bijis šis laiks, – vai jaunie darba pienākumi ir iepazīti un jauno vadītāju kolektīvs ir jau pieņēmis.
– Es ceru, ka kolektīvs ir mani pieņēmis, un arī pēc saviem novērojumiem varu teikt, ka „jā". Mums ir lielisks kolektīvs, esam kā vienota komanda. Kolēģi, ar kuriem strādāju ikdienā, ir jauni, mērķtiecīgi, sevi pierādīt griboši. Četri no tiem darbu arī uzsāka pagājušajā vasarā, un tagad mēs visi kā tādi buldozerīši ejam uz priekšu, jo gribam kaut ko izdarīt, sakārtot un uzlabot sniegtos pakalpojumus. Labākas meitenes, domāju, būtu pat grūti atrodamas. It sevišķi par to pārliecinājos decembrī-janvārī, kad pansionātā bija jāpārdzīvo patiešām grūti laiki, jo iestādē tika konstatēta „Covid-19" infekcija. Tad arī atklājās, cik viņas mīl savu darbu, ar kādu pašaizliedzību strādā, lai nodrošinātu klientiem ierasto aprūpes pakalpojumu kvalitāti, pat riskējot ar savu veselību. Neviena neizmantoja situāciju un neteica, ka, lūk, viņa jūtoties slikti, tāpēc nevar iet pie klientiem ar pozitīviem testiem.
Pirmie Dzelzavas pansionātā jau saslima klienti, kas bija ļoti pārsteidzoši, jo līdzīgos gadījumos citos pansionātos šī vīrusa infekcija vispirms izplatījās darbinieku vidū. Turpretī mūsu gadījumā darbinieku testi bija negatīvi, viņi jutās labi (pozitīvs tests daļai parādījās tikai pēc tam). Diemžēl slimības izplatību neizdevās apturēt, neraugoties uz bahilām, cimdiem, sejas maskām, vizieriem un citu noteikto prasību saistībā ar „Covid-19" pandēmiju stingru izpildi, tai skaitā 8-9 stundas dienā paciešot karstumu un svīšanu slēgtajos kombinezonos, ko aprūpētāji velk, sniedzot aprūpes pakalpojumus. Cepuri nost visu darbinieku priekšā!
– Kā pati jūtaties, ik dienu tiekoties ar pansionāta klientiem un organizējot viņu aprūpi?
– Par to, ko man nozīmē Dzelzavas pansionāts, vieta, kur tagad strādāju, pārdomāju pirms pāris nedēļām, kad bija vēl auksts un sniegs nebija nokusis. Es kā vienmēr agri braucu uz darbu, un ik rītu piedzīvoju ļoti jaukas emocijas. Nogriežoties no galvenā ceļa un braucot pa lielo koku aleju, tieši pretī spīd koši dzeltena saule. Tā ir tik spoža, ka, samiedzot acis, grūti ir nepasmaidīt. O, kā gribētos, lai šo skatu ar košo sauli starp ozolu kuplajiem zariem kādu reizi ieraudzītu arī vecmammas un vectēvi, kuri dzīvo pie mums pansionātā. Tādi mirkļi jau ir jātver, jo katram, kas to redz, tas dod lielu enerģijas lādiņu. Vismaz man tā ir noteikti, un šo rīta agrumā saņemto saules gaismu cenšos ienest arī ieejot pansionātā.
Domāju, ka esam iestrādājušies un ieviesuši arī jauninājumus, kā, piemēram, kopīgu pankūku cepšanu, kad tās sacep nevis darbinieki, bet katrs klients savā bļodiņā ieber miltus, pievieno kefīru un citas sastāvdaļas, kā arī paši iejauc mīklu. Rīkojam arī vafeļu dienu, kad visa māja smaržo pēc vafelēm. Mums ir arī savs dārzs, kad rudenī klienti paši novāc ogas un pēc tam mielojas ar vafelēm, pievienojot no pašu lasītām odziņām sagatavotās mērcītes ar putukrējumu.
Mums ir bijušas arī ekskursijas, tāpat pikniki ar uz īstas uguns ceptiem cīsiņiem. Pie mums notiek luterāņu un katoļu dievkalpojumi. Mūs apciemoja arī Ziemassvētku vecītis. Pirms tam aicinājām klientus iemācīties dzejolīšus, un viņi to darīja ar lielu entuziasmu, bet kāda kundze nodeklamēja dzejoli pat ar pieciem pantiņiem. Jau bijām gatavi aplaudēt pēc pirmā pantiņa, bet mums par pārsteigumu viņa turpināja deklamēt, kamēr nebija noskaitījusi visu dzejolīti. Savukārt kāds kungs, kas visu mūžu bija dziedājis korī, nodrošināja pavadījumu, spēlējot ērģeļklavierītes.
Pie mums īslaicīgi uzturējās arī viena ļoti aktīva kliente pēc kājas amputācijas, viņa ne tikai piedalījās visās sociālās rehabilitācijas nodarbībās, bet vienu nodarbību pat novadīja, stāstot par savu ceļojumu, vietām, kur savulaik ir bijusi. Izrādās, viņa bija pat kuģojusi ar jahtu uz Ameriku. Katrā ziņā viņas stāstījumā klausījāmies ar lielu interesi, elpu aizturējuši.
– Tad jau jūs patiešām dzīvojat kā liela, jauka ģimene?
– Uzņemoties pansionāta vadību, tāds bija arī mans mērķis, lai visi te justos kā mājās, sajustu pavarda siltumu. Un ne tikai. Daļa, it īpaši vientuļi dzīvojušie, kas vairs nespēja īsti par sevi parūpēties, te atgūst arī spēku, enerģiju, dzīvotgribu. Aprūpe šeit tomēr ir 24 stundas diennaktī. Tāpat pansionātā tiek nodrošināts silts ēdiens, ēdinām četras reizes dienā. Pie tā, lai bagātinātu ēdienkarti, arī piestrādājam. Uzturā daudz tiek lietoti dārzeņi un augļi. Ik pa laikam piedāvājam arī klientu iecienītās bulciņas, konfektes, cepumus, jo arī saldumu viņiem ļoti gribas. Izpildām arī citas vēlmes. Piemēram, daži aicina maltītes gatavošanu nesarežģīt ar smalkiem ēdieniem, tā vietā vienkārši uz pannas uzcept kādu cūkgaļas šķēlīti.
Mums ir arī daudz jauku tradīciju. Mēs svinam dzimšanas dienas, dziedam „Daudz baltu dieniņu", kopā zīmējam, rīkojam padziedāšanas vakarus, uz lielā televizora ekrāna skatāmies filmas, Ziemassvētku koncertu un Jaungada pasākumu iepriekšējo gadu videoierakstus, lai ienestu pārmaiņas ierastajos ikdienas ritmos.
Pašiem ir arī siltumnīca. Rudenī noskaidrojām, cik kundzes dārzā gribēs savu vadziņu. Arī zemīte atbilstīgi vagu skaitam jau uzrakta, un tagad plānojam, ko tajās sēsim un stādīsim. Mums ir ābeļdārzs, bumbieri, ogulāji, cidonijas.
Ir arī daudzi, kas paši nevar atnākt uz rīkotajām aktivitātēm, bet mēs ļoti cenšamies, lai arī viņi tajās piedalītos. Gatavojoties piknikam, silti viņus saģērbjam un ratiņkrēslos izvedam ārā. Un tas viņiem patiešām sagādā pozitīvas emocijas, jo viņi nav pamesti vientulībā savās istabiņās, bet gan visu redz un priecājas līdzi. Katram tiek pienesti uz dakšiņas uzdurti cīsiņi, un arī tas viņos raisa jaukas atmiņas: saviļņoti, ar asarām acīs atceras savu jaunību, kā kādreiz paši kopā ar saviem tuvajiem ir cepuši desiņas vai šašlikus uz ugunskura.
Līdzīgi rīkojamies arī citos svētkos, kad iesaistām visus klientus.
– Cik lielam klientu skaitam aprūpes pakalpojumi tiek piedāvāti Dzelzavas pansionātā? Vai saistībā ar „Covid-19" pandēmiju ir arī kādas brīvas vietas?
– Mēs varam uzņemt 23 klientus un piedāvājam arī četras sociālās gultas, bet mēs klientus nedalām, attieksme ir vienāda, un aprūpe abām šīm grupām ir identiska. Vienīgi līgums tiem, kas izmanto sociālās gultas, ir īsāks (var uzturēties līdz 3 mēnešiem), kā arī daži pakalpojumi, kā, piemēram, transporta izdevumi, apmeklējot ārstu speciālistu, ir jāsedz pašiem.
Aprūpes pakalpojumi pansionātos joprojām ir pieprasīti. Patlaban pie mums gan ir divas brīvas vietas. Kādam kungam pēc ilgas gaidīšanas tika piešķirta vieta valsts sociālās aprūpes centrā. Vēl kāds klients, kas pie mums nonāca diezgan bezpalīdzīgā stāvoklī, izrakstījās un uz mājām devās pats uz savām kājām.
Dzelzavas pansionātam ir arī sava specifika, jo 2. stāvā drīkst atrasties tikai tādi klienti, kuri paši spēj pārvietoties. Cik zinu, patlaban šādā rindā sociālajā dienestā nestāv neviens. Jāņem vērā, ka šobrīd arī uzņemšana ir daudz sarežģītāka. Es pieļauju, ka tad, kad karantīna beigsies, šīs brīvās vietas ātri aizpildīsies.
– Kā jums izdevās nodrošināt aprūpes pakalpojumus, kad ar jauno koronavīrusu inficējās arī daļa darbinieku?
– Tas bija ļoti saspringts laiks. Vienu brīdi bija pat tā, ka strādāt varēja tikai trīs aprūpētāji, bet, lai nodrošinātu aprūpi ierastajā kvalitātē, mums ir nepieciešami seši. Sadarbojoties ar Madonas novada pašvaldību un sociālo dienestu, izdevās nodrošināt nepieciešamo darbinieku skaitu. Aicinājumam atsaucās ap 15 cilvēku. Viņu vidū bija gan pieredzējuši aprūpētāji, gan tādi, kuri bija kopuši savus tuviniekus, gan jaunas meitenes, kas neko tādu līdz šim nebija darījušas. Tāda atsaucība patīkami pārsteidza.
Kopumā mums šo krīzi izdevās veiksmīgi pārvarēt. Liela daļa klientu izslimoja bez simptomiem vai ar vieglu temperatūru. Neviens arī netika stacionēts ar smagu saslimšanas gaitu, un neviens klients neaizgāja mūžībā kovida dēļ.
Turklāt pie mums nesaslima visi klienti un visi darbinieki: tas nozīmē, ka mēs spējām ierobežot slimības izplatību pašu spēkiem, stingri ievērojot noteiktās vadlīnijas un pastiprināti kontrolējot to izpildi. Jā, tika patērēts ilgāks laiks, varbūt kādu rītu iekavējās rīta tualete vai brokastis, pusdienas, launags vai vakariņas tika pasniegtas nedaudz vēlāk. Bet, tieši stingri izpildot noteiktos piesardzības pasākumus, mēs izglābām klientiem dzīvību un pasargājām savus darbiniekus. Principā jau mēnesi esam pilnīgi veseli, ko apliecina regulāri veiktie testi.
– Vai izdevās noskaidrot, kā kovida infekcija izplatījās pansionātā?
– Godīgi sakot, man nepatīk meklēt vainīgos. Ir tik daudz nezināmā, tik daudz pretrunīgu viedokļu par tās izplatību pasaulē un arī Latvijā, ka par to var tikai minēt.
Pastāv versija, ka tā pie mums varēja nonākt kopā ar ēdienu, ar Ziemassvētku paciņām, ar piederīgo dāvanām, jo Dzelzavas pansionātā dzīvo diezgan daudz vietējo. Simtprocentīgi neko nevar apgalvot, bet acīmredzot kaut kas tomēr ir paslīdējis garām.
Katrā ziņā es negribu nevienu vainot. Šobrīd taču esam vienā laivā, un ir jādara viss iespējamais, tai skaitā jāsapotējas, lai vīruss atkāptos.
– Jums ir arī diezgan liela uzņēmējdarbības pieredze banku sektorā, Latvijas Universitātē esat ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu sabiedrības vadībā. Vai jums noder šī pieredze un zināšanas, vadot Dzelzavas pansionātu, un vai, aizverot pansionāta durvis, izdodas atslēgties no domām par darbu?
– Vadītājam tas īsti nesanāk, un, manuprāt, tā arī nedrīkstētu būt, jo roka uz pulsa un rūpe ir jātur vienmēr. Attiecībā uz uzņēmējdarbības pieredzi – tai šajā darbā nav tik liela nozīme, bet zināšanas problēmsituāciju, krīzes situāciju risināšanā, plānošanā, menedžmentā, stratēģijas izstrādāšanā, budžeta sastādīšanā, lietvedībā, darbinieku pieņemšanā, atbrīvošanā, viņu darba novērtēšanā un citos jautājumos ir neatņemama bagāža, vadot jebkuru kolektīvu.
5.03.2021.