Pagājušā gada septembrī Madonas slimnīcā darbu uzsāka fizioterapeite IEVA VOSELE. Viņas dzimtā puse ir Kusa Aronas pagastā; pēc desmit gadu studijām un dzīves Rīgā tomēr vilcis atpakaļ. Pārcelšanos uz Madonas novadu viņa vērtē kā labu lēmumu. – Uz Madonu vienmēr esmu vēlējusies nākt atpakaļ, dzīvei reģionā ir milzīgas perspektīvas, – Ieva uzskata.
Pirmo specialitāti viņa ieguvusi kultūras menedžera un pasākumu producenta studiju programmā, tomēr interese par medicīnu bijusi klātesoša visu laiku. Viņa izvēlējusies izstudēt arī fizioterapiju, pēc kā uzsākusi strādāt Rīgā. Kad pagājušā gada vasarā nācis piedāvājums no bijušās klases biedrenes fizioterapeites Kristas Kupčas apsvērt darba iespējas Madonā, kur tobrīd notika arī darbs pie rehabilitācijas dienas stacionāra izveides, Ieva Vosele nospriedusi – kāpēc ne?
– Ar lēmumu esmu ļoti apmierināta – ir dinamisks darbs, ļoti labiekārtota, labi nodrošināta vide, brīnišķīgi, profesionāli kolēģi, ar ko strādājam rokrokā. Dzīves vide kā tāda te ir harmoniskāka un patīkamāka, un tai pašā laikā brīvdienās ir visas iespējas aizbraukt uz galvaspilsētu vai tuvējām pilsētām.
Ko varētu vēlēt pašvaldībai? Ir ļoti daudz jaunu speciālistu, aktīvu jaunu cilvēku, kas vēlētos atgriezties vai sākt dzīvot Madonā, bet to apgrūtina dzīvesvietas trūkums. Labs piemērs šai ziņā ir Valmieras pašvaldība, kas parūpējusies, lai tiktu piešķirti dzīvokļi, tiek strādāts pie kredītu jautājuma jaunajām ģimenēm, speciālistiem, – par jauno speciālistu piesaisti teic fizioterapeite.
– Darba uzsākšana Madonā principā ir sakritusi ar globālo pandēmiju. Kā tas ietekmējis tavu profesionālo ikdienu?
– Tā kā arī fizioterapijas nodaļā „Covid-19" ir ieviesis korekcijas, ir situācijas, kad konsultācijas vai nodarbības varam vadīt attālināti – ar videozvanu vai Zoom palīdzību. Protams, notiek arī darbs klātienē situācijās, kad nepieciešamāks padziļinātāks darbs ar pacientu. Dienā vidēji man ir 25-30 pacientu.
Papildus tam ir tiešsaistes vingrošana, tas ir pavisam kas jauns.
Tiešsaistes vingrošana ir veselību veicinošas nodarbības cilvēkiem, kuriem nav sūdzību vai kas profilaktiski vēlas parūpēties par savu veselību. Pateicoties Eiropas fondu apmaksātam projektam, kolēģe Krista Kupča trīs reizes nedēļā rīko bezmaksas vingrošanas nodarbības tiešsaistē. Facebook lapā „Veselības veicināšana Madonas novadā" ir pieejama visa nepieciešamā informācija. Es savukārt vadu vingrošanu maksas grupai; tā arī ir neliela un šobrīd principā nokomplektēta grupa. Es vēroju, ko dara mani vingrotāji, komentējot viņu darbu. Tā ir individuālāka pieeja. Bieži vien videotikšanās laikā redzam kaķus, kas piedalās, bērnus vai vīrus, kas parādās fonā (smejas), – vide kļuvusi jau ļoti draudzīga par spīti attālumam, atšķirīgajam vecumam. Tagad ar mani vingro ne tikai Madonas novads, bet ir arī dalībnieki no Rīgas un pat Vācijas.
– Ierobežojumi likuši kļūt radošākiem, reizē paverot arī jaunas iespējas.
– Jā, tā ir. Arī šodien piedalījos kursos saistībā ar grūtnieču veselību gan pirms, gan pēc dzemdībām. Pateicoties attālinātā darba iespējai, nebija jāmēro ceļš uz Rīgu un atpakaļ, un vēl varēju pieņemt pacientus. Pirms divām nedēļām vadīju lekciju „Asniņā" par mazuļa aprūpi, drīzumā paredzētas arī citas tēmas. Māmiņas pašas atzina: tas, ka var atrasties savā mājas vidē, kas mazuļiem ir ierasta, nav jāpucējas, jābrauc, nav blakus bērna, kas varbūt ieraudas un iztrūcina otru, – ir pat labāks variants. Protams, tas attiecas ne uz visiem gadījumiem, bet ir situācijas, kad to izmantot. Attālinātās iespējas noder arī tādā veidā, ka ar pacientiem jauniešiem fiksējam mēroto distanci aplikācijās – to redzu gan es, gan arī viņus pašus aizrauj sekot līdzi savam progresam. Tāpat norādījumus vingrošanai mēdzu iefilmēt pacienta telefonā, lai mājās tos var pareizāk izpildīt, kā arī saglabātos vingrinājumu arhīvs, kad terapija būs beigusies.
– Kāds ir tavs tipiskais pacients jeb cilvēku aktuālākās veselības problēmas šobrīd?
– Kā padziļinātu savu novirzienu esmu izvēlējusies viscerālo terapiju jeb darbu ar iekšējiem orgāniem – diafragmu, kuņģa un zarnu traktu, mazā iegurņa orgāniem – un psihosomatiku – kā psihiskā veselība mijiedarbojas ar fizisko veselību. Papildus – arī hipermobilitātes traucējumi, par ko veicu pētījumu un rakstīju bakalaura darbu.
Ikdienā spektrs ir ļoti plašs – akūts vai subakūts rehabilitācijas periods pēc operācijām vai hroniskas saslimšanas. Ir arī cilvēki, kas tīri profilaktiski apmeklē fizioterapeitu. Viņu skaits turpina pieaugt, un tas priecē. Jāatzīst, ka tagad izveidojusies jauna problēmu grupa –
to saucam par „zoomu stājām". Vecāki gan ved bērnus, gan nāk paši, un redzam, ka zoomošana, attālinātais darbs un mācīšanās atstāj iespaidu uz veselību.
Šobrīd ļoti būtiski tiek ietekmēta arī psihiskā veselība, kas līdz ar to ietekmē arī muskuļu, skeleta balsta sistēmu. Emocionālā spriedze – neziņa par nākotni, neierastā situācija, kad mājās ir visa ģimene un viesistabā ir gan skola, gan bērnudārzs, gan galu galā mājas, – tomēr ietekmē cilvēku psihisko veselību, un ir paaugstināti muskuļu tonusi, gremošanas trakta problēmas, kā arī dažādas elpceļu saslimšanas. Cilvēks lielāko daļu dienas pavada telpā, rodas lielāka spriedze, neizmanto tādu elpošanas kapacitāti. Psihiskā veselība šobrīd ļoti ietekmē arī pārējās veselības problēmas, bet to bieži vien var risināt ar fizioterapijas palīdzību.
– Zināms, ka veselībai nepieciešamas kustības. Kā iedzīvotājiem sokas ar to?
– Nereti konsultācijās, kad pacientam paprasu, cik ilgi katru dienu viņš varētu atvēlēt vingrošanai, viņš atbild – 40 minūtes. Vai tiešām? (Smejas.) Reti kuram no mums tāds entuziasms būs arī vēl pēc pirmās nedēļas, tādēļ iesaku labāk izpildīt piecus vingrinājumus, bet tiešām – katru dienu. Tā veidojas ieradums, jo cilvēks sevi nepārslogo uzreiz.
Pasaules Veselības organizācija jaunākajos ieteikumos jeb vadlīnijās ikvienam cilvēkam nedēļas griezumā kā minimumu ieteic 150 minūtes piekopt mērenas intensitātes slodzi. Tā ir slodze, kad, ātri staigājot, braucot ar velo vai slēpojot, esam spējīgi sarunāties īsiem teikumiem, bet ne padziedāt. Šādas regulāras aktivitātes dod ieguvumu un labumu sirds un asinsvadu sistēmai, psihiskajai veselībai un muskuļu spēkam, kaulu blīvumam jeb skeleta un balsta sistēmai. Plus papildus divas reizes nedēļā jāveic spēka vingrinājumi – tā var būt tiešsaistes vingrošana vai patstāvīgs darbs ar smagumiņiem – hantelītēm. Ja to nav, ir savs ķermeņa svars, ar ko strādāt, – pietupieni, atspiešanās. Tā mēs ilgāk saglabājamies vitāli. Tas pats attiecas uz senioriem, viņiem ir šādas pašas vadlīnijas, un vēl papildus nāk līdzsvara vingrinājumi, jo ir kritienu risks. Mudinājums ieviest pāris līdzsvara vingrinājumus – un ieguvums ir milzīgs.
Manam vecākajam pacientam ir 86 gadi, kabinetu viņš sāka apmeklēt pagājušajā mēnesī ar jautājumu: „Vai man vēl ir jēga kaut ko darīt?" Jā, protams! Cits kungs, 85 gadu vecumā, pēc paralīzes un parēzes uzsāka aktīvi vingrot un pats atzina, ka rezultāts pēc fizioterapijas ir milzīgs. Tikpat lielisks piemērs ir mana vecmamma; savos 86 gados viņa ir ļoti zinātkāra, ir pildījusi pietupienu izaicinājumu, tagad regulāri brauc ar velotrenažieri.
Vecums nav šķērslis. Kustība ir dzīvība un it visa pamatā. Tādēļ jau mūs sauc par „kustību dakterīšiem". Pateicoties regulārām kustībām, cilvēks mirdz, staro viņa acu skats, viņš kļūst vitāls, citādāks savos izteikumos, domās.
– Arī pašai vienmēr piemitusi aktīva daba. Kam atrodi brīvu laiku?
– Vienmēr esmu uzskatījusi, ka, darot darbu, pašam jābūt piemēram. No rītiem ceļos pulksten 5.30, lai stundu vingrotu, vai ik pārdienas braucu uz Madonu staigāt pa apvedceļu, lai sakrātu soļu skaitu. Tā iesākas mana darbdiena, un atnākot uz darbu jau varu justies gandarīta, ka sevis labā esmu izdarījusi to, ko varēju. Ja ir iespēja, vakarā izbaudu vēl kādu kustību prieku, bet nekad nevar zināt, cikos darbdiena noslēgsies.
Joprojām mani aizrauj distanču slēpošana; ziema mums ir bijusi tik vēlīga, ka noslēpots vairāk nekā pa citiem gadiem kopā. Ziemā arī, bet vasarā visvairāk – pārgājieni. Garās distances, ap 100 kilometriem, tas ir manējais. Tur es restartējos. Ar kolēģi jau sesto gadu īstenojam „Abi divi" pārgājienus. Tas ir pārgājiens dabā, kad pāriem tiek iedots viss nepieciešamais, profesionālais pārgājienu inventārs, sarūpēts maršruts, kopīgi pildāmi uzdevumi. Tās nav izcirstas takas, bet gan nereti brikšņaina daba, laikapstākļi var sagriezties, un gadās citi pārbaudījumi. Tas var stiprināt – vai arī pārbaudīt – attiecības.
Šo gadu laikā pārgājienos devušies ap 500 pāru; ir daži, kuri ir izšķīrušies, ir, kam pēc pārgājiena piedzimuši bērniņi (smejas), ir, kas drošu sirdi teikuši „jāvārdu" viens otram, jo tieši pārgājienā sapratuši, ka vēlas kopā iet arī dzīves ceļu.
Patīk arī radošās izpausmes, esmu atsākusi gleznot. Ar nepacietību gaidu, kad varētu atsākties manas pamatskolas direktora Agra Sāra vadītās radošās darbnīcas. Arī gleznošana ievieš daudzveidību ikdienā.
26.02.2021.