Laura Dūma pārstāv Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolu (BJSS) un Murjāņu sporta ģimnāziju vieglatlētikas nodaļā. Apkopojot Madonas BJSS konkursa "2020. gada jaunatnes vieglatlēts" rezultātu kopvērtējumu, U-20 grupā 1. vietu ar 862 punktiem ieguvusi Laura Dūma. Pagājušajā gadā viņai izdevās izcīnīt meistarkandidāta normatīvu 60 m barjerskrējienā, 100 m barjerskrējienā un septiņcīņā.
Laura patlaban trenējas Murjāņos un, kā pati saka, atrodas vietējā "burbulī", tāpēc uz sarunu viņu aicināju attālinātā veidā.
– Kā vērtē 2020. gada notikumus savā dzīvē, sportā?
– 2020. gads bija liels pārbaudījums jebkuram, it īpaši sportistiem. Par laimi, ziemas sezonu izdevās aizvadīt veiksmīgi un ar vairākiem sekmīgiem startiem, tai skaitā minēto meistarkandidātes normatīvu un Latvijas čempiones titulu 60 m barjerskriešanā. Ar šo sasniegumu es arī kvalificējos uz starptautiskajām U-20 valstsvienību sacensībām Minskā, kur priekšskrējienos biju otrajā pozīcijā. Diemžēl hamstringa traumas dēļ finālskrējienā paliku ceturtajā vietā. Kvalificējos arī Baltijas valstu pieccīņai U-20 vecuma grupā Igaunijā, taču "Covid-19" dēļ visas turpmākās sacensības tika atceltas.
Pandēmijas laiks bija ļoti grūts gan mācību, gan treniņu ziņā. Murjāņu sporta ģimnāziju, kur mācījos un trenējos, aizslēdza, tāpēc bija jāatgriežas Madonā, bet šeit viss bija slēgts un treniņu apstākļi bija tādi, kādi bija. Taču man izdevās veiksmīgi izturēt šo grūto posmu, un vasarā sezonu aizvadīju ar meistarkandidātes normatīviem gan 100 m barjerskrējienā, gan septiņcīņā Baltijas valstu sacensībās U-20 vecuma grupā. Kopumā uzskatu, ka šis bija mans veiksmīgākais gads, pat ar visiem sarežģījumiem.
Absolvējusi Murjāņu sporta ģimnāziju, esmu pārdzīvojusi dažādas veiksmes un neveiksmes, kritusi un cēlusies, guvusi nopietnas traumas, bet nekad neesmu padevusies, un uzskatu, ka šis ir tikai manas sporta karjeras sākums.
– Kā izvēlējies trenēties vieglatlētikā, kas pamudināja?
– Būdama maza, izmēģināju daudzas iespējas dažādos pulciņos, sākot ar mūziku un mākslu, līdz pat slēpošanai un dejošanai, taču beigās nonācu vieglatlētikā, un nu nevaru iedomāties savu ikdienu citādāku. Mani pirmsākumi vieglatlētikā aizsākās Madonas 1. vidusskolas stadionā, kur treneri Anita un Aleksandrs Krauklīši rīkoja mazo skolas četrcīņu ceturtajām klasēm, tur arī pirmo reizi pamēģināju dažas no vieglatlētikas disciplīnām, kā arī satiku savus pirmos trenerus. Joprojām atceros, kā mani aizrāva sacensību gars, kaut nemaz nebija saprašanas, ko īsti daru, taču abi treneri manī saskatīja talantu. Man tika piedāvāts pamēģināt piedalīties treniņu procesā, bet, ja neiepatīkas, jebkurā brīdī bija iespēja atteikties. Jau pēc pirmajiem treniņiem sapratu, ka beidzot esmu atradusi nodarbošanos, kas tiešām patīk. Tajā laikā es gāju mūzikas skolā. Taču tētim šai ziņā bija citi plāni, tāpēc slepus ar tēti izņēmām papīrus no mūzikas skolas, un es sāku braukāt uz pirmajām sacensībām vieglatlētikā.
Anita un Aleksandrs Krauklīši arī atvēra tā saucamo striķīti maisam un palīdzēja aizsākt manas gaitas sporta dzīvē. Sirsnīgāku cilvēku par Anitu es nepazīstu, viņas atbalsts un padomi ir veidojuši mani kā personību. Vēlos teikt mīļu, mīļu paldies Anitai, ka viņa lika man noticēt sev, iemācīja nebaidīties un ķert iespējas aiz rokas. Kad uzsāku dzīvi Murjāņos, mans treneris bija Andis Austrups, kas ticēja, ka esmu īpaša un spēju paveikt vairāk, kā varu iedomāties. Trenējoties pie Anda, es ļoti strauji progresēju un ieguvu arī līdz šim labākos rezultātus, kādi man bijuši. Zināšanu krājums gan sportā, gan dzīvē, ko treneris man sniedza, ir ļoti plašs un vērtīgs, ko noteikti papildināšu un nodošu tālāk. Šobrīd, nu jau pusgadu, trenējos pie Viktora Lāča. Šis treneris palīdz man tikt galā ar nepilnībām, kuras vēl nav izlabotas, un pilnveido mani tālākajām gaitām sporta karjerā. Arī viņa vadībā manā attīstībā vērojams progress. Vēlos saviem superīgajiem treneriem pateikt milzīgu paldies par kopā aizvadītajiem gadiem un ielikto nesavtīgo un smago darbu, par sirsnīgo atbalstu un ticību, ka ES VARU.
– No kurienes, tavuprāt, sportiskais gēns?
– Manuprāt, sporta gars, augums un spēka īpašības nāk no ģimenes vīriešu puses. Mans vectēvs bija ļoti garš un spēcīgs. Jaunībā viņš nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem, piemēram, biatlonu un slēpošanu. Lielākā daļa vīriešu ģimenē nodarbojas ar motosportu, paralēli spēlējot dažādas sporta spēles – volejbolu vai futbolu, bet spītīgais raksturs neapšaubāmi ir no mammas.
– Kā izvēlējies mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā?
– Mācības MSĢ bija viens no maniem mazajiem mērķiem sporta karjerā. Ideju par Murjāņiem arī izvirzīja Anita. Sākumā man bija ļoti bail doties tik agrā vecumā prom no mājām, ģimenes un draugiem, jo pierasts bija savā komforta zonā un skolas ikdienā, taču abas zinājām, ka, paliekot Madonā, mana izaugsme kādā brīdī apstāsies, tāpēc ar vecākiem nolēmām, ka pametīšu savu ierasto rutīnu un sākšu jaunu dzīves posmu, mācoties Murjāņos. Tur ieguvu ne tikai jaunus draugus, bet otro ģimeni. Šajā skolā gan mācības, gan treniņi ir pakārtoti tā, lai abus varētu apvienot un izaugt ne tikai par talantīgu sportistu, bet arī labu un gudru cilvēku. Koronavīrusa dēļ 12. klase mums visiem sagādāja galvassāpes, jo tomēr tuvojās eksāmeni, daudz pārbaudes darbu, kas jāpaveic, kā arī ikdienā patstāvīgi jāiekļauj treniņi. Galu galā ar visām grūtībām paspēju visu izdarīt, un 2020. gada jūlijā es absolvēju Murjāņu sporta ģimnāziju. Ir gājis ļoti grūti, taču nevienu reizi neesmu nožēlojusi savu izvēli.
– Kā trenējies patlaban, kad ir pandēmijas ierobežojumi?
– Šobrīd cītīgi trenējos Murjāņos. Rudenī šeit viss bija slēgts, taču ar skolas vadības drosmīgo atbildības uzņemšanos mums ir atļauts dzīvot, mācīties un trenēties uz vietas. Protams, ir daudz dažādu ierobežojumu. Šeit esmu jau trīs nedēļas, un izbraukt nedrīkstēsim vēl mēnesi saistībā ar "Covid-19" ierobežojumiem, lai ikdiena pašiem būtu vienkāršāka un drošāka. Pirms ieradāmies šeit, visi veicām kovida testu, un, kad rezultāti tika uzzināti, varējām ievākties. Pietrūkst māju, taču situācija ir tāda, kāda ir.
– Kā saglabā saikni ar mājām, kur patīk trenēties Madonā?
– Atgriezties mājās vienmēr ir prieks. Kad ilgu laiku ir būts Murjāņu rutīnā, patīk pamainīt vidi un aiziet uz kādu treniņu Madonas sporta hallē, pie treneres Anitas un vecajiem treniņbiedriem, šī arī ir mana mīļākā treniņvieta. Kad nebija citu veidu, kā trenēties šīs ziemas sākumā, mēs treniņus taisījām halles priekšā uz trotuāra un trenažieriem, skrējām dažādos kalniņos un lēcām trepītes. Trenere vienmēr atradīs veidu, kā veikt treniņu plānus pilnvērtīgi. Lielu daļu treniņu karantīnas laikā aizvadīju pie Anitas, tāpēc kontakts bija ļoti ciešs. Arī tad, kad neesmu Madonā, kad ir brīvs brīdis, mēģinām sazvanīties vai vismaz kādu bildi aizsūtīt WhatsApp. Pat ja Anitai neizdodas būt blakus kādos lielākos mačos, pēc sacensībām vienmēr mani sagaida mīļa ziņa.
Vissirsnīgākais paldies manai ģimenei, radiem, draugiem par atbalstu grūtos brīžos, kad gribējās padoties, par ticību man, kad pati neticēju saviem spēkiem. Paldies arī Madonas novada pašvaldībai.
9.02.2021.