Aizvadītajā gadā daudzviet Madonas novadā norisinājās ceļu būvdarbi, tostarp seguma atjaunošana arī uz autoceļa Madona-Varakļāni (P84) posmā no Madonas līdz tiltam pār Kuju (2,18.-13,91. km) un uz autoceļa Krāslava-Preiļi-Madona (P62) posmā no Mētrienas līdz Madonai (122,20.-141,38. km).
Ir pagājis nedaudz vairāk nekā pusgads, kopš darbi pabeigti, bet autovadītāji, kas pārvietojas pa šiem ceļa posmiem, nereti piedzīvo nepatīkamus mirkļus, proti, lidojošie akmentiņi bojā automašīnu stiklus, virsbūvi.
Aizvadītajā svētdienā ceļa posmā Madona-Prauliena apstājās vairākas mašīnas, lai apspriestu ceļa stāvokli un dalītos savos stāstos par zaudējumiem, ko nodarījuši lidojošie akmentiņi.
Aigars Salenieks pa autoceļu Madona-Varakļāni pārvietojas regulāri. Šajā laika posmā, kamēr ir atjaunots segums, viņš bieži ir saskāries ar situācijām, kad tiek nodarīti zaudējumi transportlīdzeklim.
– Draugu lokā ir ļoti daudz cilvēku, kas brauc pa šo ceļu, un lidojošie akmeņi ir trāpījuši stiklos, tos sasitot, atstājot iesistus punktus virsbūvē. Arī manam auto jau divas reizes ir izsists priekšējais stikls, kas nav lēts, katra maiņa izmaksā aptuveni 350 eiro. Ir izsists miglas lukturis. Gribot negribot rodas jautājums, par ko tiek maksāts tik liels ceļa nodoklis (man tas ir 216 eiro gadā), ja, braucot pa ceļu, kurš nesen ir atjaunots, rodas zaudējumi mašīnu īpašniekiem. Un zaudējumi ir lieli – katra reize autoservisā izmaksā dārgi, – neapmierinātību pauž Aigars Salenieks. – Nedēļā vismaz četras reizes braucu pa šo ceļu. Katru reizi to daru ar bažām. Pagājušajā gadā, kad tika uzsākti seguma atjaunošanas darbi, tika uzliets asfalts. Ceļš bija labs, neraugoties uz to, ka vietām bija vilnīši, tas bija nelīdzens, bet braukšana pa tādu bija gan ērtāka, gan patīkamāka. Kāpēc vajadzēja klāt piķi un akmentiņus? Tas man nav skaidrs. Šobrīd ceļa stāvoklis ir slikts, bet pavasarī situācija būs vēl sliktāka – kusīs sniegs, segums dalīsies vēl vairāk.
Aigars norāda, ka tieši Madonas pusē biežāk ir braucis pa ceļiem, kuru virsma apstrādāta šādā tehnoloģijā – virsmas apstrādes laikā uz asfalta tiek izlieta bitumena emulsija un izbērtas sīkšķembas, kas salīp ar izlieto emulsiju.
– Ceļu būvnieki strādā pēc ārzemju tehnoloģijām, bet jautājums – kur paliek kvalitāte? Pēc pieredzes es labāk pieturos pie ceļiem, kas ir būvēti pirms daudziem gadiem. Lai arī ir bedres, ielāps pie ielāpa, tomēr tas nav tik bīstami. Vairāk naudas ieguldīšu automašīnas ritošās daļas remontam, nevis – vairākas reizes jāmaina stikls un lukturi, – atzīst Aigars Salenieks.
Seguma atjaunošanas darbi tika pabeigti aizvadītā gada rudenī. Pusgada laikā uz tā ir izveidojušās bedres, uzbērtās šķembas nepārtraukti atdalās un klāj ceļmalas. Aigars uzsver, ka tā tam nevajadzētu būt. Pieļaujams tas būtu tikai sākumā, kamēr norit remontdarbi, un īsu brīdi pēc tiem.
Vislielāko problēmu Aigars Salenieks saskata ceļa kvalitātē, protams, uzmanību vēršot arī uz citu autovadītāju braukšanas kultūru.
– Šādu problēmu nebūtu, ja segums jau sākotnēji būtu uzklāts kvalitatīvi. Nevar neņemt vērā, ka pa kādam akmentiņam noteikti ieķeras riepu protektoros, kas kādā brīdī tiek izsviesti no riepas un var trāpīt aizmugurē esošajai automašīnai vai tai, kas brauc pretī. Tā ir gadījies krustojumos, īpaši, ja izbrauc no ceļiem ar grants segumu. Bet, braucot pa šo ceļu, šīs šķembas lido nepārtraukti. Tāpat nekorekti ir uzstādītas arī ceļa zīmes, kas norāda par ātruma ierobežošanu. Braucot no Madonas uz Kujas tiltu, zīmes ir uzstādītas vairākkārt. Savukārt no Kujas tilta uz Madonu ir tikai viena ātrumu ierobežojoša zīme. Ja es, piemēram, izbraucu no Praulienas uz Madonu, braucu uz 90, jo nezinu, ka atļautais ātrums visā posmā ir tikai 70. Šīs zīmes taču darbojas līdz pirmajam krustojumam. Protams, arī pašiem automašīnu vadītājiem, redzot, ka šķembas lido pa gaisu, būtu jāsamazina braukšanas ātrums, jāpiedomā pie braukšanas kultūras, – uzsver Aigars. – Manā skatījumā, ir jābūt kādai instancei, kas rūpīgi uzrauga, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas, kā tiek veikts darbs. Tāpat regulāri ir jāapseko ceļa stāvoklis. Nav pareizi, ka mēnesi pēc seguma atjaunošanas tas sāk dalīties. Es uzskatu, ka nepareizi ir izstrādāts projekts. Kurš atbildēs par zaudējumiem, kas regulāri tiek nodarīti automašīnu īpašniekiem? Ja ir KASKO apdrošināšana, tā nodrošina pirmreizējo stikla maiņu, savukārt OCTA šādus zaudējumus vispār nesedz. Arī man pašam ir tikai OCTA, jo nesaskatu vajadzību, dzīvojot lauku reģionā, iegādāties KASKO. Remontdarbu veicēji, pasūtītāji atbildību neuzņemas.
Aigars pastāsta, ka cilvēki ir vērsušies gan pie firmas, kas veikusi šī ceļa posma seguma atjaunošanu, gan citās instancēs, diemžēl – bez panākumiem.
Turpina Aigars Salenieks: – Zi-
nāms uzņēmējs, kas regulāri izmanto šo ceļu, ir vērsies vismaz trīs instancēs ar sūdzībām, jautājumiem, ieteikumiem, bet līdz šim nav saņēmis atbildes. Tā nevajadzētu būt, ir jārisina šīs problēmas, jānovērš nepilnības. Kāda paviršības dēļ cieš iedzīvotāji, kuri nespēj vien remontēt automašīnas. Zaudējumi lēšami tūkstošos. Tiek bojātas ne tikai vieglās automašīnas, bet arī smagā tehnika. Šobrīd atliek tikai cerēt, ka būs izmaiņas, ceļš tiks kvalitatīvi saremontēts. Autoceļš P84 Madona-Varakļāni ir viens no galvenajiem tranzīta ceļiem, bet visā tā garumā kvalitāte ir briesmīga. Kopumā situācija uz ceļa apdraud satiksmes drošību. Viens ir, ka tiek sabojātas automašīnas, bet, piemēram, braucot vasarā ar atvērtiem logiem, šķembas var trāpīt arī cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, ka priekšējais stikls no sitiena sabirst vadītājam klēpī, tiek sasisti sānu logi, pat automašīnas lūka. Droši pa šo ceļu nav pārvietoties arī motociklu vadītājiem. Situācija ir ļoti skumja. Kā cīnīties – nav ideju. Galvenais, lai sadzird un sāk rīkoties, lai būtu droša pārvietošanās pa šo autoceļu. Lai nav jādomā, vai viss būs kārtībā, nokļūstot galamērķī. Automašīnu vadītāji brauc ar bailēm. Šobrīd atliek cerēt, ka situācija uzlabosies.
Savs viedoklis par ceļa kvalitāti ir arī Aivaram Saleniekam, kas ikdienā pārvietojas pa šo ceļu un kam ir nācies ieguldīt līdzekļus, lai savestu kārtībā šķembu radītos bojājumus.
– Skaidrs, ka ziemas apstākļos šo ceļu nav iespējams savest kārtībā, līdz ar to kādu laiku vēl jāsamierinās, ka automašīnas tiks bojātas. Ar bailēm tiek gaidīts pavasaris, kad ceļa stāvoklis tikai pasliktināsies. Segums paliks šķidrāks, un atlikušās šķembas vēl vairāk nāks no seguma ārā. Ceļš sadrups gabaliem, – norāda Aivars Salenieks. – Manā skatījumā, atjaunojot segumu, pieļauts daudz nepilnību. Tās ir manāmas arī ceļa zīmju uzstādīšanā. Braucot no Kujas tilta, ir tikai viena ātruma ierobežojuma zīme. Beidzoties tās darbībai, autovadītāji brauc uz 90 km/h vai pat vairāk. Šķembas lido uz visām pusēm. Liela problēma ir citu šoferu braukšanas kultūra, ne visi ievēro atļauto ātrumu. Gadās situācijas, kad tu brauc, ievērojot atļauto ātrumu, tevi apdzen, vēl atļaujas parādīt kādu pirkstu, jo, viņuprāt, tu kavē satiksmi. Šādas problēmas ir ne tikai P84 ceļa posmā, bet arī braucot uz Mētrienu, Lazdonu. Arī tur vasarā norisinājās seguma atjaunošanas darbi. Agrāk, kad tika remontēti ceļi, tā tiešām nebija. Kas šobrīd ir nepareizi – nezinu.
Aivara paziņu lokā ir daudz cilvēku, kuriem ir sabojātas automašīnas.
– Arī pašam ir sabojāts stikls, maiņa nav lēta. Tāpat arī lukturi. Šobrīd daudzi steidzas novērst bojājumus, jo ir jāveic tehniskā apskate. Šābrīža situācijā bez automašīnas ir grūti – ir jābrauc uz darbu, jāpārvietojas. Nesens gadījums – sieviete ikdienā brauc uz darbu Madonā, bet mašīnai ir tik sabojāts stikls, ka pārvietoties ar to vairs nav iespējams. Pati saka – labi, ka ir otra mašīna. Kamēr remontē vienu, var izmantot otru. Ne visiem ir šāda iespēja, bet nav garantijas, ka arī otrai mašīnai netiks nodarīts kaitējums. Akmeņi lido nepārtraukti. Nav nozīmes, vai ir jaunāka vai vecāka automašīna. Remonts ir jāveic, un tas nav lēts. Ne tikai ir jāmaina stikli, jāatjauno krāsojums, bet akmeņi trāpa pa priekšas režģi, bojājot radiatoru, kondicioniera radiatoru. Zaudējumi ir mērāmi simtos. Skaidrs, ka ceļi daudzviet ir nolaisti, nepieciešams tos remontēt, pārbūvēt, bet tomēr tas ir jāveic kvalitatīvi. Jācer, ka kaut kas mainīsies un šim ceļam tiks pievērsta atkārtota uzmanība, novērstas nepilnības, – cerīgi nākotnē raugās Aivars Salenieks.
3.02.2021.
Aizvadītajā svētdienā ceļa posmā Madona-Prauliena apstājās vairākas mašīnas, lai apspriestu ceļa stāvokli un dalītos savos stāstos par zaudējumiem, ko nodarījuši lidojošie akmentiņi.
Aigars Salenieks pa autoceļu Madona-Varakļāni pārvietojas regulāri. Šajā laika posmā, kamēr ir atjaunots segums, viņš bieži ir saskāries ar situācijām, kad tiek nodarīti zaudējumi transportlīdzeklim.
– Draugu lokā ir ļoti daudz cilvēku, kas brauc pa šo ceļu, un lidojošie akmeņi ir trāpījuši stiklos, tos sasitot, atstājot iesistus punktus virsbūvē. Arī manam auto jau divas reizes ir izsists priekšējais stikls, kas nav lēts, katra maiņa izmaksā aptuveni 350 eiro. Ir izsists miglas lukturis. Gribot negribot rodas jautājums, par ko tiek maksāts tik liels ceļa nodoklis (man tas ir 216 eiro gadā), ja, braucot pa ceļu, kurš nesen ir atjaunots, rodas zaudējumi mašīnu īpašniekiem. Un zaudējumi ir lieli – katra reize autoservisā izmaksā dārgi, – neapmierinātību pauž Aigars Salenieks. – Nedēļā vismaz četras reizes braucu pa šo ceļu. Katru reizi to daru ar bažām. Pagājušajā gadā, kad tika uzsākti seguma atjaunošanas darbi, tika uzliets asfalts. Ceļš bija labs, neraugoties uz to, ka vietām bija vilnīši, tas bija nelīdzens, bet braukšana pa tādu bija gan ērtāka, gan patīkamāka. Kāpēc vajadzēja klāt piķi un akmentiņus? Tas man nav skaidrs. Šobrīd ceļa stāvoklis ir slikts, bet pavasarī situācija būs vēl sliktāka – kusīs sniegs, segums dalīsies vēl vairāk.
Aigars norāda, ka tieši Madonas pusē biežāk ir braucis pa ceļiem, kuru virsma apstrādāta šādā tehnoloģijā – virsmas apstrādes laikā uz asfalta tiek izlieta bitumena emulsija un izbērtas sīkšķembas, kas salīp ar izlieto emulsiju.
– Ceļu būvnieki strādā pēc ārzemju tehnoloģijām, bet jautājums – kur paliek kvalitāte? Pēc pieredzes es labāk pieturos pie ceļiem, kas ir būvēti pirms daudziem gadiem. Lai arī ir bedres, ielāps pie ielāpa, tomēr tas nav tik bīstami. Vairāk naudas ieguldīšu automašīnas ritošās daļas remontam, nevis – vairākas reizes jāmaina stikls un lukturi, – atzīst Aigars Salenieks.
Seguma atjaunošanas darbi tika pabeigti aizvadītā gada rudenī. Pusgada laikā uz tā ir izveidojušās bedres, uzbērtās šķembas nepārtraukti atdalās un klāj ceļmalas. Aigars uzsver, ka tā tam nevajadzētu būt. Pieļaujams tas būtu tikai sākumā, kamēr norit remontdarbi, un īsu brīdi pēc tiem.
Vislielāko problēmu Aigars Salenieks saskata ceļa kvalitātē, protams, uzmanību vēršot arī uz citu autovadītāju braukšanas kultūru.
– Šādu problēmu nebūtu, ja segums jau sākotnēji būtu uzklāts kvalitatīvi. Nevar neņemt vērā, ka pa kādam akmentiņam noteikti ieķeras riepu protektoros, kas kādā brīdī tiek izsviesti no riepas un var trāpīt aizmugurē esošajai automašīnai vai tai, kas brauc pretī. Tā ir gadījies krustojumos, īpaši, ja izbrauc no ceļiem ar grants segumu. Bet, braucot pa šo ceļu, šīs šķembas lido nepārtraukti. Tāpat nekorekti ir uzstādītas arī ceļa zīmes, kas norāda par ātruma ierobežošanu. Braucot no Madonas uz Kujas tiltu, zīmes ir uzstādītas vairākkārt. Savukārt no Kujas tilta uz Madonu ir tikai viena ātrumu ierobežojoša zīme. Ja es, piemēram, izbraucu no Praulienas uz Madonu, braucu uz 90, jo nezinu, ka atļautais ātrums visā posmā ir tikai 70. Šīs zīmes taču darbojas līdz pirmajam krustojumam. Protams, arī pašiem automašīnu vadītājiem, redzot, ka šķembas lido pa gaisu, būtu jāsamazina braukšanas ātrums, jāpiedomā pie braukšanas kultūras, – uzsver Aigars. – Manā skatījumā, ir jābūt kādai instancei, kas rūpīgi uzrauga, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas, kā tiek veikts darbs. Tāpat regulāri ir jāapseko ceļa stāvoklis. Nav pareizi, ka mēnesi pēc seguma atjaunošanas tas sāk dalīties. Es uzskatu, ka nepareizi ir izstrādāts projekts. Kurš atbildēs par zaudējumiem, kas regulāri tiek nodarīti automašīnu īpašniekiem? Ja ir KASKO apdrošināšana, tā nodrošina pirmreizējo stikla maiņu, savukārt OCTA šādus zaudējumus vispār nesedz. Arī man pašam ir tikai OCTA, jo nesaskatu vajadzību, dzīvojot lauku reģionā, iegādāties KASKO. Remontdarbu veicēji, pasūtītāji atbildību neuzņemas.
Aigars pastāsta, ka cilvēki ir vērsušies gan pie firmas, kas veikusi šī ceļa posma seguma atjaunošanu, gan citās instancēs, diemžēl – bez panākumiem.
Turpina Aigars Salenieks: – Zi-
nāms uzņēmējs, kas regulāri izmanto šo ceļu, ir vērsies vismaz trīs instancēs ar sūdzībām, jautājumiem, ieteikumiem, bet līdz šim nav saņēmis atbildes. Tā nevajadzētu būt, ir jārisina šīs problēmas, jānovērš nepilnības. Kāda paviršības dēļ cieš iedzīvotāji, kuri nespēj vien remontēt automašīnas. Zaudējumi lēšami tūkstošos. Tiek bojātas ne tikai vieglās automašīnas, bet arī smagā tehnika. Šobrīd atliek tikai cerēt, ka būs izmaiņas, ceļš tiks kvalitatīvi saremontēts. Autoceļš P84 Madona-Varakļāni ir viens no galvenajiem tranzīta ceļiem, bet visā tā garumā kvalitāte ir briesmīga. Kopumā situācija uz ceļa apdraud satiksmes drošību. Viens ir, ka tiek sabojātas automašīnas, bet, piemēram, braucot vasarā ar atvērtiem logiem, šķembas var trāpīt arī cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, ka priekšējais stikls no sitiena sabirst vadītājam klēpī, tiek sasisti sānu logi, pat automašīnas lūka. Droši pa šo ceļu nav pārvietoties arī motociklu vadītājiem. Situācija ir ļoti skumja. Kā cīnīties – nav ideju. Galvenais, lai sadzird un sāk rīkoties, lai būtu droša pārvietošanās pa šo autoceļu. Lai nav jādomā, vai viss būs kārtībā, nokļūstot galamērķī. Automašīnu vadītāji brauc ar bailēm. Šobrīd atliek cerēt, ka situācija uzlabosies.
Savs viedoklis par ceļa kvalitāti ir arī Aivaram Saleniekam, kas ikdienā pārvietojas pa šo ceļu un kam ir nācies ieguldīt līdzekļus, lai savestu kārtībā šķembu radītos bojājumus.
– Skaidrs, ka ziemas apstākļos šo ceļu nav iespējams savest kārtībā, līdz ar to kādu laiku vēl jāsamierinās, ka automašīnas tiks bojātas. Ar bailēm tiek gaidīts pavasaris, kad ceļa stāvoklis tikai pasliktināsies. Segums paliks šķidrāks, un atlikušās šķembas vēl vairāk nāks no seguma ārā. Ceļš sadrups gabaliem, – norāda Aivars Salenieks. – Manā skatījumā, atjaunojot segumu, pieļauts daudz nepilnību. Tās ir manāmas arī ceļa zīmju uzstādīšanā. Braucot no Kujas tilta, ir tikai viena ātruma ierobežojuma zīme. Beidzoties tās darbībai, autovadītāji brauc uz 90 km/h vai pat vairāk. Šķembas lido uz visām pusēm. Liela problēma ir citu šoferu braukšanas kultūra, ne visi ievēro atļauto ātrumu. Gadās situācijas, kad tu brauc, ievērojot atļauto ātrumu, tevi apdzen, vēl atļaujas parādīt kādu pirkstu, jo, viņuprāt, tu kavē satiksmi. Šādas problēmas ir ne tikai P84 ceļa posmā, bet arī braucot uz Mētrienu, Lazdonu. Arī tur vasarā norisinājās seguma atjaunošanas darbi. Agrāk, kad tika remontēti ceļi, tā tiešām nebija. Kas šobrīd ir nepareizi – nezinu.
Aivara paziņu lokā ir daudz cilvēku, kuriem ir sabojātas automašīnas.
– Arī pašam ir sabojāts stikls, maiņa nav lēta. Tāpat arī lukturi. Šobrīd daudzi steidzas novērst bojājumus, jo ir jāveic tehniskā apskate. Šābrīža situācijā bez automašīnas ir grūti – ir jābrauc uz darbu, jāpārvietojas. Nesens gadījums – sieviete ikdienā brauc uz darbu Madonā, bet mašīnai ir tik sabojāts stikls, ka pārvietoties ar to vairs nav iespējams. Pati saka – labi, ka ir otra mašīna. Kamēr remontē vienu, var izmantot otru. Ne visiem ir šāda iespēja, bet nav garantijas, ka arī otrai mašīnai netiks nodarīts kaitējums. Akmeņi lido nepārtraukti. Nav nozīmes, vai ir jaunāka vai vecāka automašīna. Remonts ir jāveic, un tas nav lēts. Ne tikai ir jāmaina stikli, jāatjauno krāsojums, bet akmeņi trāpa pa priekšas režģi, bojājot radiatoru, kondicioniera radiatoru. Zaudējumi ir mērāmi simtos. Skaidrs, ka ceļi daudzviet ir nolaisti, nepieciešams tos remontēt, pārbūvēt, bet tomēr tas ir jāveic kvalitatīvi. Jācer, ka kaut kas mainīsies un šim ceļam tiks pievērsta atkārtota uzmanība, novērstas nepilnības, – cerīgi nākotnē raugās Aivars Salenieks.
3.02.2021.