23. janvāris pirms 50 gadiem Zigrīdas un Jāņa ģimenē bija īpaši zīmīgs – tieši šajā dienā tika mīti laulības gredzeni un nodibināta Strautnieku ģimene.
Zigrīda un Jānis, atceroties savas dzīves nozīmīgāko notikumu, saskata daudz līdzību – arī 1971. gadā viņu kāzu dienā bijis tāds pats atkusnis kā šogad un arī Zelta kāzu jubileja 23. janvārī, tāpat kā kāzu diena, iekritusi sestdienā. Pašiem šķietot neticami, ka mīlestībā un saticībā nemanot jau aizritējuši 50 gadi. Bet viss sācies Rīgā, kur Zigrīda mācījusies sakaru skolā.
– Kā jau meitenes, gājām uz ballēm klubā „Draudzība". Man Jānis iepatikās uzreiz, tiklīdz ieraudzīju, – atceras Zigrīda. – Un šīs jūtas ir saglabājušās visus šos gadus. Pie viņa man patīk viss – jaunībā Jānis bija stalts, skaists jauneklis, ļoti labi dejoja, kas arī bija svarīgi, jo arī man patika dejot. Tā mēs arī sadejojāmies, un mūsu pirmajam valsim nu jau ir 50 gadu sena vēsture. Nav ko slēpt – arī es biju smuka meitene, ne jau velti Jānis manī ieskatījās. Arī viņa uzvārds man patika – tāds ļoti latvisks, ka ne mirkli nebija jādomā, kādu pēc laulībām izvēlēties.
– Vai atceraties, kā Jānis jūs bildināja?
– Draudzējāmies kādu pusgadu. Tad man bija jābrauc atpakaļ uz Cesvaini, savu dzīvesvietu, un viņš devās man līdzi. Cesvaine viņam iepatikās, viss bija jauki, tomēr Jānis aizbrauca atpakaļ uz savām vecāku mājām Vallē Aizkraukles pusē, lai pēc mēneša atgrieztos pavisam. Lūdza tēvam manu roku, un 1971. gada 23. janvārī nosvinējām kāzas. Tās nebija plašas svinības, nebija jau tādas rocības, starp kāzu viesiem bija tikai paši tuvākie – radi, draugi, paziņas, apmēram 25 cilvēku pulciņš.
– Tātad ģimenes ligzdiņu izveidojāt Cesvainē?
– Jā, mēs daudzus gadus nodzīvojām Cesvainē, bet nu jau 17 gadu esam Madonā, pēc tam, kad vienā no daudzdzīvokļu mājām Rīgas ielā nopirkām dzīvokli. Nedaudz ir pamainījusies ikdiena, bet dzīves ritmi palikuši tie paši. Līdzīgi kā Cesvainē, tepat aiz mājām ir neliels dārziņš. Abi ejam, ravējam, rušināmies, laistām dārzu, audzējam kartupeļus, sīpolus, burkānus, zemenes, citiem vārdiem – to visu darām, lai mūsu uzturs būtu veselīgs.
Katrā ziņā Madonā jūtamies kā savējie, un iejusties, mainot dzīvesvietu, nebija grūti. Te taču esam nostrādājuši lielāko daļu sava darba mūža: es policijā, Jānis, kā jau ceļinieks, 6. CBR. Taču arī Cesvaine joprojām ir sirdij tuva, jo tur nodzīvoti daudzi gadi, aizritējuši skolas gadi (esmu beigusi Cesvaines vidusskolu), tāpat pirmie darba gadi. Man ir bijušas tikai divas darbavietas – esmu strādājusi Cesvaines pastā un Madonas policijā.
Bet dzimusi esmu Tukumā. Ģimenē esmu otrais bērns, un pēc manas piedzimšanas vecāki kopā ar mani un vecāko brāli pārcēlās uz dzīvi Cesvainē. Tētis sāka strādāt Cesvaines pienotavas laboratorijā, un tā Cesvainē arī palikām. Man ir arī jaunākais brālis, kas dzīvo tepat blakus, rūpējas par mums un mums ir kā šoferītis.
– Pastāstiet, lūdzu, par savām darba gaitām!
– Pirmais ieraksts manā darba grāmatiņā ir Cesvaines pasta nodaļa. Tad Cesvainē uzcēla medicīnas noliktavu, kur tika glabāti medikamenti, gāzmaskas, viss nepieciešamais kara gadījumam. Milicija meklēja darbiniekus, jo tur vajadzēja sargus. Es pieteicos, tā kā mums bija mazs bērniņš un strādāt šajā objektā bija ļoti izdevīgi –
pēc nostrādātās diennakts trīs dienas bija brīvas, kad es varēju dzīvot pa māju un dēlu audzināt. Tā es par sargu arī nostrādāju kādus gadus astoņus līdz brīdim, kad atteicās no militārās apsardzes un noliktavu apsargāt uzticēja civilajiem, bet mani pārcēla darbā policijā Madonas centrā.
– Kā kļuvāt par pasu galda priekšnieci? Kā pasu nodaļas vadītāju jūs jau pazīst ļoti daudzi Madonas reģiona iedzīvotāji.
– Iepriekšējā pasu nodaļas priekšniece Valentīna Jurevica aizgāja pensijā, un mani iecēla šajā amatā. Par pasu galda priekšnieci nostrādāju ilgus gadus, līdz nāca pārmaiņu laiks un personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu pārņēma Pilsonības un imigrācijas lietu pārvalde. Savukārt es sāku strādāt Kriminālpolicijā par inspektori. Meklēju bezvēsts pazudušos, līdz man pienāca 50 gadu, kad varēju iet pensijā.
– Vai, esot visu laiku dzīves notikumu virpulī, viegli bija pieņemt šādas pārmaiņas?
– Katram cilvēkam jau ir kādi savi vaļasprieki. Tāpat skatāmies televizoru, ziņu raidījumus, seriālus. Es arī minu krustvārdu mīklas. Kādreiz tās sastādīju „Staram" un citām avīzēm, kā arī sūtīju atminējumus, un arī tagad to daru, lai formā uzturētu savas pelēkās šūniņas, tikai vairs nevienam atminējumus nesūtu. Savulaik, atminot mīklas, esmu laimējusi daudz balvu, bet kādu reizi līdz balvai ir ļoti maz pietrūcis. Atceros, reiz tikai viena punkta dēļ neieguvu „Lauku Avīzes" dāvāto braucienu uz Itāliju. Tad gan to ļoti pārdzīvoju.
Man ļoti patīk arī dziedāšana, daudzus gadus dziedāju Cesvaines korī, tagad vairs ne, jo izbraukāt no Madonas uz Cesvaini tomēr ir diezgan pagrūti, bet ar darbošanos Cesvaines korī man saistās vislabākās atmiņas. Kopā ar kori esmu izbraukājusi daudzas valstis – esmu bijusi Bulgārijā, Vācijā, Francijā, Čehoslovākijā, tāpat esam dziedājuši daudzviet Latvijā.
– Kurš darbs ir devis lielāko gandarījumu?
– Domāju, ka nevienu darbu, ja nav intereses, nevar darīt ilgstoši. Ja darbs nesniegtu gandarījumu, diez vai policijā būtu nostrādājusi 26 gadus, pie tam dažādās jomās, tai skaitā labošanas darbu inspekcijā, kur ikdienā bija jāsastopas arī ar cietumniekiem, jāprot ar viņiem sarunāties, pārliecināt nedarīt jaunas muļķības, nenonākt jaunos konfliktos ar likumu.
– Vai sievietei tas tomēr nav par grūtu?
– Jaunībā nekas nav grūti. Arī ar cietumniekiem kādam jāstrādā. Ir bijis visādi. Protams, darbs policijā ir ļoti grūts, dažādiem pārbaudījumiem piepildīts. Kas tur nav strādājis, tam grūti to iztēloties.
– Arī vīrs Jānis, cik zinu, darbavietas nav mainījis un izvēlētā profesija viņam bija sirdsdarbs.
– Vīra Jāņa vienīgā darbavieta ir 6. CBR. Savulaik viņš ir licis asfaltu visā bijušā Madonas rajona teritorijā. Dažviet pa Jāņa likto asfaltu vēl brauc joprojām, tolaik jau asfalts bija tāds ka tikai turies.
Viss bija labi, līdz, strādājot Ērgļos, notika liela nelaime, kur, lejot asfaltu, uzsprāga veltnis un Jānis guva ļoti smagu galvas traumu. Paldies Dievam, mediķi bija savā vietā. Pateicoties viņiem, mēs ar Jāni joprojām esam kopā. Toreiz vispirms uz Ērgļiem atbrauca ātrie no Rīgas. Tad Jānis tika pārvests uz Madonas slimnīcu, kur operāciju veica ķirurgs Laimonis Ceriņš.
Taču dzīve izmainījās krasi. Kopš 1983. gada Jānis ir invalīds. Tas bija jauns izaicinājums, smags pārbaudījums mums abiem, mūsu ģimenes stiprumam. Cita varbūt manā vietā viņu būtu pametusi, bet mēs izturējām. Mūsu jūtas izrādījās stiprākas par dzīves nestajiem pārbaudījumiem.
Mums ir dēls, divi mazbērni. Ar mazbērniem ir izveidojies ļoti labs kontakts. Savukārt dēls jau vienpadsmito gadu dzīvo Anglijā. It kā aizbrauca uz laiku, bet nu tur ir iedzīvojies, strādā, pelna labi un, domāju, Latvijā uz pastāvīgu dzīvi neatgriezīsies.
– Jūs apprecējāties ļoti jauna, nedaudz virs divdesmit. Kā sākumā veidojās ģimenes dzīve, vai ar visu spējāt tikt galā?
– Ģimenes dzīvē man ļoti palīdzēja tas, ka pratu visus darbus. To man iemācīja tēvs. Kad augām, mums bija noteikta stingra kārtība, pēckara gados bērnība jau nebija viegla. Kurš pirmais no mums trijiem atnāca no skolas, tam arī bija jāsāk darīt mājas darbus – nest ūdeni, skaldīt malku, kurināt krāsnis. Mums bija gan sava gotiņa, gan cūciņa, gan dārzs. Man patika visi darbi, bet arī pretī runāt nevarējām. Tas, ka varētu teikt – es, lūk, to nedarīšu, pat prātā nenāca.
– Cik taisnības ir teicienā, ka ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu?
– Jā, tajā ir liela daļa taisnības. Jānis nav cimperlīgs, ēd visu, bet tām ir jābūt kārtīgām ēdienreizēm. Viņam, kā jau vīrietim, garšo gaļas ēdieni. Ja tā kādu reizi nav, staigā tāds nemierīgs pa virtuvi. Kad jautāju, kas par lietu, saka, ka ēst gribot, gaļas taču šovakar neesot bijis.
– Tādas noturīgas ģimenes kā jūsējā mūsdienās ir aizvien lielāks retums. Kāds ir jūsu kopdzīves daudzu gadu garumā noslēpums?
– Pirmajā vietā es lieku mīlestību. Arī uzticībai un sapratnei ir liela nozīme. Kā mani mācīja mamma – vīram nekad neko nedrīkst pārmest, pirms runā un dari, visu kārtīgi pārdomā. Un pie tā es visu mūžu arī pieturos.
29.01.2021.