Pirms 30 gadiem Rīgā norisinājās notikumi, kuriem pateicoties šodien varam dzīvot brīvā Latvijā, varam runāt latviešu valodā un, dziedot himnu „Dievs, svētī Latviju", braši pacelt sarkanbaltsarkano karogu. Janvāris latviešiem saistās ar barikāžu laiku, satraukuma un neziņas laiku, taču – ar vienotību un iešanu uz vienu mērķi.
Ar barikāžu laiku un Latvijas valsts dibināšanas laiku var vilkt paralēles, jo valsti dibināja 1918. gadā un pēc gada bija jācīnās Brīvības cīņās. Savukārt 1990. gadā Augstākās Padomes deputāti nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, un pēc nepilna gada bija jāiet aizstāvēt savu valsti barikādēs. Aprunājoties ar cilvēkiem, kas bija tur, var just vienu un kopīgu domu, ka uz turieni viņi brauca cerību, spēka pilni un ar patriotismu sirdī. Šos notikumus nevar tā vienkārši aizmirst. Lai arī ir pagājuši jau 30 gadi, ir izaugušas jaunas paaudzes, atmiņas ir pavisam svaigas un joprojām var just spēcīgo vienotības izjūtu, kāda nekad starp cilvēkiem nav bijusi. Protams, bija bailes, bija neziņa, bet reizē bija arī izjūta, ka tur ir jābūt, ka ir jāaizstāv sava valsts. Daudz tika cerēts uz pretinieka godaprātu, ka tik lielai cilvēku masai neuzbruks, it īpaši neapbruņotiem cilvēkiem.
No Barkavas uz barikādēm brauca aptuveni 60 cilvēku. Brauca vairākās maiņās, citi bija visas dienas, citi – dažas dienas, bet pēc tam notikumus vēroja pa televīziju. Viena no vietām, ko sargāja barkavieši, bija Zaķusala. Televīzijas studijā varēja apsildīties, iedzert tēju, ieēst. Cilvēki bija izpalīdzīgi, pat veci cilvēki palīdzēja, kā varēja, nesa cimdus, siltu ēdienu. Visos cilvēkos varēja just labestību, izpalīdzību. Tautu, kura, briesmām acīs skatīdamās, dzied un dejo ap ugunskuriem, ar tankiem sabradāt nevar. Tie, kas no barikādēm mājās atgriezās ātrāk, cerēja, ka viss būs kārtībā, bet īstas drošības tomēr līdz galam nebija. Šajās dienās parādījās mūsu tautas cildenākās rakstura īpašības, kas pirms tam daudzus gadus tika nīdētas, – tautas vienotības apziņa, nesavtīgums, izpalīdzība un korektums. Un ja visas tās izjūtas, kas bija barikāžu laikā, saglabātos arī ikdienā, tas būtu liels ieguvums.
Daudzi barikāžu dalībnieki saka, ka, ja šodien būtu jābrauc un jāaizstāv valsts, diez vai to atkal darītu. Protams, divreiz vienā upē var iekāpt, bet ūdens tomēr būs nomainījies, būs citi notikumi, būs citas lietas, ko gribēsies mainīt. Toreiz likās, ka valsts nākotne būs citādāka, bet, kā paši saka, viss aizgāja ne tā, kā vajadzēja. Ja Latvija toreiz tika brīva no kaut kā, tagad uzmācas dažādas pseidovērtības, kas latviešiem nav vajadzīgas un atkal var radīt problēmas, tauta jau ir sašķelta attiecībā uz dažādiem jautājumiem un problēmām.
Ir neliela vilšanās, jo toreiz šķita, ka viss ļaunais ir uzveikts, ka ir pienākušas beigas visam sliktajam, taču ne viss ir tā, kā tika cerēts. Bet – kā daži barikāžu dalībnieki atzīst – kā ir, tā jādzīvo, tomēr esam brīva valsts, ir, kas mūs arī aizsargās, ja nāks kāds pretinieks. Žēl, ka tomēr ir pazudusi un noplakusi latviešu vienotības
izjūta, īpaši šajos laikos, kad cīnāmies ar vīrusu. Tā vietā, lai palīdzētu, mēs cits citu
nopeļam.
Latvijas valsts ir celta uz stingriem pamatiem, tikai laika gaitā ir izveidojušās šķības sienas, kas mūsdienās ir vainīgas pie tagadējām problēmām. Taču sienas vienmēr var iztaisnot, tikai jāsaprot, kā to izdarīt.
19.01.2021.