– Kāds jūsu atmiņā palicis barikāžu laiks pirms 30 gadiem? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madoniete Beāte: – Kā man gribējās šogad aizbraukt uz barikāžu aizstāvju atceres pasākumiem: ir tik žēl, ka tie tagad nojūk. Uz Rīgu biju aizbraukusi divas reizes kopā ar Madonas kultūras namu, lai atbalstītu barikāžu dalībniekus. Līdzi mums bija tēja, maizītes. Ar asarām klausos, ar asarām to visu tagad uzņemu. Ļoti žēl, ka nefotografējām, bet tās divas reizes, kad tur bijām, paliks mūžīgi atmiņā. Tie bija varoņi, kas stāvēja uz barikādēm. Tas ir laiks, ko gribas atcerēties vēl un vēl.
Andrejs no Liezēres pagasta: – Es netiku braucis. Redzot, kādi atbrauca mājup no barikādēm, sapratu, ka man nav, ko tur darīt. Taču, protams, tam, kā attīstījās notikumi, līdzi visi sekojām un pārdzīvojām.
Jānis no Gulbenes novada: – Pats uz barikādēm nebiju aizbraucis. Strādāju veikalā un uz tām netiku. Labi, ka tauta vienojās, barikāžu aizstāvju bija daudz. Valstiskā neatkarība tika atjaunota, tas ir tā vērts!
Andris no Ļaudonas: – To laiku es ļoti labi atceros. Arī pats vairākas reizes turp devos pats pēc savas iniciatīvas no Siguldas. Tolaik Rīgā strādāju, šo to gatavoju Amatnieku biedrībai. Barikādes sekmēja Latvijas neatkarības atgūšanu. Varbūt ne visiem, bet man tas, ka šis mērķis tika sasniegts, ir ļoti svarīgi.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA
19.01.2021.