Nesen Atzinību par ilggadēju darbu un ieguldījumu piena pārstrādes nozarē, par jaunu produktu radīšanu un Madonas novada vārda atpazīstamības veicināšanu saņēma AS "Lazdonas piensaimnieks" ražošanas meistare, viena no šī uzņēmuma stūrakmeņiem DZIDRA ŽERBIŅA.
Piensaimniecības nozarē Dzidra Žerbiņa strādā jau 44 gadus, Lazdonas piena pārstrādes uzņēmumā – kopš 1976. gada. Apzinīgums, darba mīlestība, tehniskais ķēriens un loģiskā domāšana, viņa ir arī iecietīga un labsirdīga – tā kolektīvā raksturo Dzidru, kam allaž veidojies pozitīvs kontakts ar darbiniekiem. Lazdonā ražotie produkti ir izcēlušies ar kvalitāti, kas novērtēta arī dažādos konkursos. Konkursā "Novada garša 2020" AS "Lazdonas piensaimnieks" paniņas ieguva zelta izcilības zīmi, bet kausētais sviests – bronzu. Protams, tas ir visa pārstrādes uzņēmuma nopelns, kur savu darba daļu ir ieguldījusi arī ražošanas meistare.
Aicināju Dzidru Žerbiņu uz sarunu ne vien par profesijas izvēli un darba ikdienu AS "Lazdonas piensaimnieks", bet arī dzīvesveidu.
– Vai bija liels pārsteigums, kad jūs izvirzīja Madonas novada apbalvojuma – Atzinības – saņemšanai un ieradās apsveikt darbavietā?
– Man jau tas, ka tiku izvirzīta, bija liels pārsteigums. Manuprāt, ir taču cilvēki, kuri to vairāk pelnījuši. Protams, saņemt sveicienus no Madonas novada pašvaldības vadītāja rokām ir liels gods. Reizē radās arī pārdomas, ka man jau ir tik ilgs mūžs, arī darba stāžs, pensijas laiks, un ko es vēl paspēšu paveikt. Likās, ka tas ir tāds finiša punkts, nostalģija. Taču tās ir manas emocijas.
– Esat mūsu novadā ieaugusi ar saknēm?
– Strādāju piena pārstrādes uzņēmumā "Lazdonas piensaimnieks", bet dzīvoju Praulienas pagastā vectēva mājās ar interesantu nosaukumu "Dibenkalns". Vecvectēvam muižkungs šīs mājas uzdāvinājis, jo viņam bija izdevies paglābt muižnieka meitu no izrēķināšanās, aizvedot uz Cesvaini un iesēdinot vilcienā. Tajos laikos tā bija liela pateicība, bet sākumā mans vecvectēvs pat neesot bijis ar mieru pieņemt mājas un zemi, sak', kam man tas viss vajadzīgs. Mūsu dzimtā tas ir raksturīgi – labāk kaut ko izdarīt, nekā saņemt nezin kādu atalgojumu par to. Esmu "Dibenkalnā" iedzimtā. Sākumā mācības uzsāku Gustavskolā (kas likvidēta), pēc tam izglītību turpināju Madonas 1. vidusskolā, bet pēc tam iestājos toreizējā Rēzeknes 4. profesionāli tehniskajā skolā, kas sagatavoja piensaimniekus.
– Kas bija noteicošais, kāpēc izvēlējāties lauku dzīvei tuvāku profesiju?
– Man gan bija cits sapnis – doties mācīties uz Cēsu medicīnas skolu par medmāsiņu, bet mani atrunāja mammas māsa. Teica, ka, strādājot medicīnā, nebūšot ne kārtīgi paēdusi, ne padzērusi, bet noskrējusies gan. (Smaida.) Lai ejot labāk uz piensaimniekiem, tur man viss būšot. Pierunāta doties apgūt piensaimniecības pamatus, aizbraucu uz Rēzekni, iestājos Rēzeknes 4. PTS, nomācījos divus gadus. Sākumā zināšanas apguvu siera ražošanas grupā, bet skolu pabeidzu kā sviesta meistars. Sviestu patiešām iemācījos kult. Lai arī katra produkta ražošanai ir sava specifika, zināšanas noderēja, tās vēl nostiprināju prakses ceļā. Pabiju vairākās prakses vietās. Biju praksē Rīgā, Jaunpilī nostrādāju praksi pusgadu, arī savā specialitātē pie sviesta gatavošanas, pēc tam atgriezos un trīs mēnešu praksi izgāju piena pārstrādes uzņēmumā Lazdonā. Pēc prakses uzsāku te strādāt. Tas bija 1976. gada 2. augustā, un nākamgad 2. augustā paliks 45 gadi, kopš strādāju piena pārstrādes uzņēmumā Lazdonā.
– Kādus pienākumus tolaik jums, jaunai piensaimniecei, uzticēja?
– Darbā biju norīkota pie piena līnijas, ko vajadzēja kontrolēt, jo tolaik pienu fasēja stikla pudelēs, svarīgi bija, lai pudeles tīras, lai tās nesaplīstu. Tā kā praksē jau biju pastrādājusi aparātu cehā, vēlāk mani nosūtīja strādāt šajā cehā vienas darbinieces vietā, kura saslima. Pabiju gan aparātu cehā, gan biezpienu sildīju, gan strādāju pie raudzēšanas – praktiski izgāju visam ražošanas procesam cauri no pašiem pamatiem. Pēc tam kā pa pakāpieniem – kļuvu meistara palīgs, meistars un tā tālāk, palielinot atbildības jomu.
– Kad tik daudz gadu nostrādāts savā profesijā, varat teikt, ka piensaimniecības nozari pārzināt pilnībā?
– Tā varētu teikt. Kad vēl nebiju kļuvusi meistare, man labāk patika risināt visus tehniskos jautājumus. Jau tolaik varēju dažādus aparātus izjaukt un salikt, arī regulēt, kolēģes teica, ka es esot tehnisks cilvēks. Pienākumu ir bijis daudz, un visi atkarīgi no situācijas. Kā ražošanas meistarei man ir jāparedz produkcijas kustība, kā tā aizies, cik un ko ražot, pārstrādāt, kā ar visiem derīguma termiņiem safasēt, kur novirzīt. Protams, ir pasūtījumi, bet reizēm vajadzēja uzminēt arī pēc zvaigznēm. Ļoti svarīgs ir darbs ar cilvēkiem, kas gandrīz ir grūtākais, jo katrs ir ar savu raksturu, savām īpatnībām, noskaņojumu. Būtībā pašas noskaņojums man ir jāpatur kaut kur maliņā, ir jāuzklausa manas meitenes – te tāda problēma uzradusies, te atkal cita. Reizē jābūt gan vadītājam, gan psihologam, gan prasītājam, lai darbu izdara, kā nākas. Atbildība ir liela, sākot jau ar piena pieņemšanu, kur un ko novirzīt, lai būtu produkcijas kvalitāte – garša, smarža, lai ievēroti visi realizācijas datumi. Par analīzēm gādā laborante, bet es tās izpētu, lai zinātu, ko no konkrēta piena labāk saražot. Arī es protu uztaisīt ķīmiskās analīzes, nedaudz strādāju arī mikrobioloģiskajā laboratorijā. Protams, tagad jau ir jaunākas iekārtas, analīzes ir vieglāk iegūt. Prasa ne tikai no strādnieka, bet arī no ražošanas meistara, kāpēc ko darīja tā vai citādi. Protams, ar laiku iestājas zināma rutīna, bet ir jāpaspēj visam izskriet cauri un izsekot līdzi. "Lazdonas piensaimnieks" ir vidējs uzņēmums, kas visus šos vietējiem ražotājiem nebūt ne vieglos laikus ir noturējies. Vadība balstās uz sieviešu pleciem – cepuri nost Elvīrai Utinānei, viņas uzņēmībai un izturībai, izejot caur uguni un ūdeni. Arī es esmu uzņēmuma akcionāre, piedalos lemšanā, bet tas ir citādāk, nekā izbraukāt ministrijas, būt par visu lietas kursā un noturēt uzņēmumu. Būtībā uzskatu, ka varbūt "Lazdonas piensaimnieka" reklāmas vēl ir par maz. Esam iegājuši ar savu produkciju arī Kurzemes pusē, un cilvēki ir apmierināti, laikam garšo mūsu dabiskā produkcija.
– Var teikt, ka apguvāt profesiju piensaimniecības nozarē visam mūžam. Nedaudz ieskicējiet savu ikdienu!
– Tā iznāk, tikai vienu mazu brīdi pastrādāju Kusā, bet tā visu laiku esmu malusies pa Lazdonu, strādājusi nebūt ne vieglo ikdienas darbu. Uzņēmumā esmu darbā jau 5.30 no rīta, bet bija laiks, kad jau no pieciem rītā vajadzēja būt uz strīpas. Atceros arī momentu, kad sākām darbu jau trijos naktī, kad bija atprečošana noliktavā. Tagad mana atbildības sfēra ir ražošana, un "Lazdonas piensaimnieks" garantē kvalitatīvu produktu ražošanu.
– Uzmanība jāvelta arī lauku mājām, kur dzīvojat.
– Ģimenē esam trīs bērni, man vēl ir dvīņubrāļi Jānis un Dzintars. "Dibenkalnā" saimniecība ir brālim Dzintaram Zolem, kas patlaban tur piecas govis, bet viņš pats cenšas ar visiem lauku darbiem tikt galā. Man no pavasara līdz rudenim ir dārza darbi, jo, laukos dzīvojot, kad ir zeme, izaudzējam visu savām vajadzībām. No mājām līdz manam darbam ir apmēram četri kilometri, un jārēķinās ar nokļūšanu uz darbu un atpakaļ – kājām neizstaigāsi, autobusi četros rītā nekursē. Dzīve piespieda iet kursos un iemācīties arī vadīt automašīnu. To paveicu vēlu, tikai pirms septiņiem gadiem ieguvu autovadītājas apliecību, jo pirms tam, kad bija jābūt agri darbā, man brauca pakaļ darbavietas šoferi, pēc tam vadāja vīrs, arī brālis. Tagad varu būt neatkarīga, kad vajag, braucu, bet ne tālākos ceļos.
– Iepazīstiniet ar savu ģimeni!
– Man ir divi pieauguši bērni – dēls Pēteris un meita Inguna. Dēls dzīvo Rīgā, ir iekārtu inženieris automātikas firmā, bet meitu viņas izglītība aizvedusi dzīvot un strādāt uz Japānu, Tokiju. Inguna pēc Madonas Valsts ģimnāzijas beigšanas izvēlējās studēt Latvijas Universitātē Austrumu valstu kultūru ar specializāciju japāņu valodas apguvē. Vienu gadu Inguna Japānā mācījās starptautiskās attiecības, pēc tam atgriezās, atkal aizbrauca, un tagad jau četri gadi, kopš dzīvo Japānā. Varētu braukt ciemoties, bet tagad – nekā. Arī laika joslas starpību būtu grūti pieņemt – viņiem pusdienlaiks, bet mēs jau taisāmies uz gulēšanu. Brālis gan tur ir bijis.
– Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
– Kad ir jāstrādā, tad visa uzmanība veltīta darbam. Vakarā, kad beidzu darbu, sakārtoju visu dokumentāciju, ko gan vairs iespēsi. Ļoti patīk grāmatas, un ziemā ir vairāk laika lasīšanai. Kad bērni mācījās, vairāk vai mazāk apmeklēju bibliotēku, bet tagad diezgan daudz grāmatu pērku, kaut tas ir dārgs prieks. Mājās ir paliela bibliotēka.
– Kāds jums ir bijis 2020. gads? Ko novēlat jaunajā gadā?
– Nebija slikts. Kopš augusta esmu pensijā, bet strādāju. Vecais gads būs jāpavada un jaunais gads jāsagaida darbā. Ko novēlu? Lai būtu veselība un izturība. Dod, Dievs, lai kovids ātrāk beigtu mūs apdraudēt, lai paši piesargātos, saudzētu sevi un citus! Lai katra diena ļauj ieraudzīt kaut nedaudz prieka – kaut par sniega baltumu, par to, ka dienas kļūst kaut par minūti, bet garākas. Ir taču jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu.
30.12.2020.