Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona brigādes Madonas daļas Lubānas posteņa komandieris kapteinis GATIS GUTĀNS dienestā strādā 13. gadu, un viņa pašaizliedzīgais, enerģiskais darba stils ne reizi vien ir novērtēts Vidzemes un valsts līmenī. – Urda vēlme palīdzēt cilvēkiem un lai postenī kļūtu arvien labāk, – teic Gatis.
Savu pirmo apbalvojumu viņš saņēma 2014. gadā – VUGD medaļu „Par drosmi" par piedalīšanos glābšanas darbos 2013. gadā sabrukušajā „Maximas" veikalā Zolitūdē.
– No Madonas daļas braucām tie, kas vēlējās un paši izrādīja iniciatīvu, jo likts jau nevienam netika. Tolaik piezvanīju savam Lubānas posteņa komandierim un prasīju: „Vai tad mēs sēdēsim, rokas klēpī salikuši?" Tā nu braucām, – atminas Gatis Gutāns. 2019. gadā viņš saņēmis arī VUGD Goda rakstu un nupat, 2020. gada novembrī, par priekšzīmīgu dienesta uzdevumu izpildi un sakarā ar Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienu Gatis godināts ar VUGD III pakāpes apbalvojuma zīmi „Par priekšzīmīgu dienestu".
Jautāts par karjeras izvēli, Gatis atklāj, ka ne gluži kā visi puikas bērnībā sapņojis kļūt par ugunsdzēsēju. Tā dzīvē iegrozījies. Savulaik viņš izmācījies par galdnieku, tad Latvijas Universitātē apguvis psiholoģiju, mājturību un kultūrvēsturi, pēc kā 16 gadu nostrādāja par mājturības skolotāju Lubānā un Ošupē, kas ir viņa dzimtā puse un arī pašreizējā dzīvesvieta.
– Sanāca tā, ka Rupsalas pamatskoliņu likvidēja, paralēli gan strādāju arī Lubānā. Piezvanīja man it kā svešs cilvēks no Lubānas ugunsdzēsējiem, lai atnāku kandidēt. 2006. gada nogalē aizgāju uz ugunsdzēsējiem pieteikties, nokārtoju fiziskos normatīvus, izgāju veselības pārbaudi un par to aizmirsu. Bija pagājis jau kāds pusgads, kad pēkšņi man zvana no VUGD, ka rīt jābūt darbā. (Smejas.) Tā 2007. gada aprīlī uzsāku dienestu VUGD, – pastāsta Gatis Gutāns. 2015. gadā posteņa komandieris mainījis darbavietu, šajā amatā ievirzot Gati. Pērn pabeigta arī 3,5 gadu 1. augstākā līmeņa izglītība Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā.
– Vai atceraties savu pirmo izsaukumu?
– Protams. Tā bija degoša māja pilnā platībā. Cilvēku iekšā nebija, jau pirms mūsu ierašanās kāda sieviete bija aizvesta uz slimnīcu. Kā šodien atceros, komandieris mani nolika vienā punktā dzēst liesmas. Dzēšu, dzēšu un nesaprotu – ko visi pārējie man lej ūdeni virsū? Paeju malā, tāpat lej virsū! Tās izrādījās iesvētības. (Smejas.) Vienalga, ziema vai vasara, tevi šādi pirmajā izsaukumā iesvēta. Man trāpījās rudens, nakts; laiciņš it kā bija foršs, bet pulksten 5 pārrasties mājās pilnīgi slapjam bija gana interesanti.
– Kā šodien aizrit ikdienas darbs?
– Mums ir nodarbību plāni visam mēnesim, katrai nedēļai, pa stundai ir sadalīts, kas notiek – kad notiek praktiskās nodarbības, darbs pie tehnikas, mašīnu apkopes, teorētiskās nodarbības, ieskaites un daudz kas cits. Daudzi domā –
ja mēs nekur nebraucam dzēst vai glābt, tad varam gulēt. Īstenībā tā nav, un daudzus jaunos puišus, kas atnāk, tas varbūt ir pārsteidzis. Daudz kas tiek organizēts pavisam citādāk, nekā bija kādreiz. Tāpat arī, pat ja nav izbraukumu Lubānas novadā, regulāri braucam palīgā citām struktūrvienībām.
– Noteikti ir tādi sezonāli brīži, kad izsaukumu skaits pieaug, tostarp, sākoties aukstajiem gadalaikiem.
– Izbraukumu skaits izteikti pieaug, sākoties apkures sezonai, kā arī Ziemassvētku gaidīšanas laikam, jo mājokļos tiek ienesti adventa vainadziņi, tiek aizdegtas svecītes noskaņas radīšanai. Tam vienmēr jāpievērš uzmanība, kur un kā tiek dedzinātas sveces, vai tās tiek pieskatītas. Neuzmanīga rīcība ir viens no lielākajiem ugunsnelaimju cēloņiem. Piemēram, pagājušajā gadā 20 gadījumos tieši svecītes izraisīja ugunsgrēkus. Arī apkures un apsildāmās ietaises jālieto, ievērojot drošības noteikumus, savukārt dūmvadi jātīra reizi gadā. Mēdzam braukt pa mājām, izglītot iedzīvotājus, veikt aptaujas. Protams, visi atbild, ka dūmvads ir tīrīts, bet, kad sākas apkures sezona, pie kāda no viņiem tomēr nākas braukt atkārtoti. (Smejas.) Privātmājā dūmvadu cilvēks var tīrīt pats, bet, kolīdz ir vairāku iedzīvotāju māja, vajadzīga sertificēta tīrīšana. Madonā skursteņslauķu nav, tuvākie ir Balvos, Jēkabpilī.
Kopumā šī situācija tomēr sāk uzlaboties – jo vairāk runā un izglīto cilvēkus, jo vairāk drošība un piesardzība tiek ņemta vērā. Nupat rudenī kādā mājā bija gadījums, kad cilvēki gulēja un nostrādāja dūmu detektors. Uzreiz varēja redzēt, ka ugunsgrēka sekas ir krietni mazākas, jo tas tika pamanīts ātrāk. Biežāk tomēr sanāk aizbraukt, kad māja jau deg pilnā platībā. Neesam dievi, lai šīs liesmas momentā nopūstu. Tie ir lieli zaudējumi, kas cilvēkiem rodas ugunsnelaimēs. Tikmēr nesen bija arī gadījums, kad cilvēkam nostrādāja detektors, bet patiesībā tas bija maldinājums. Iedzīvotājiem jāatceras, ka baterijas jāmaina vidēji reizi gadā; ja tās sāk beigties, tās ik pa laikam izdod signālu – iepīkstas, ko nezinātājs var sajaukt ar trauksmes signālu. Lai gan mūsu apkopotā statistika rāda, ka dūmu detektori ir uzstādīti vien katrā ceturtajā mājoklī, tomēr priecē tās situācijas, kad cilvēki ir apzinājušies – doma „ar mani jau tā nenotiks" ir ļoti lieli maldi, un šī nelielā ierīce var izglābt.
– Arī ugunsdzēsēji glābēji, lai vai kā sagatavojušies dažādām situācijām, var sastapties ar neprognozējamiem draudiem savā darbā.
– Jā, bija tāds gadījums, kur ugunsgrēkā bijām divatā notikuma vietā. Paspēju tikai izdzirdēt troksni, izrādījās, ka dūmvads apgāzies viņam tieši blakus. Tā bija laimes spēle, ka neuzkrita virsū kājai vai pašam, jo dūmvads nogāzās turpat blakus. Zināt jau zini, ka darbs ir bīstams, bet katru reizi nākas ieskatīties šīm briesmām acīs. Turklāt viens ir liesmas dzēst, otrs – glābt. Kādreiz vispār ugunsgrēkus dzēsa tikai no ārpuses. Tomēr gadu gaitā tas izstrādājas kā pats par sevi saprotams, arī kolēģi savā starpā tā sastrādājas, ka pārzina cits cita rīcību, zina, ka var paļauties.
– Ugunsdzēsēji glābēji ne tikai dzēš ugunsgrēkus, bet arī veic glābšanas darbus – uz ūdens, pēc avārijām, no pirkstiem nokniebj iestrēgušus gredzenus…
– Tieši tā. Un glābjam arī dzīvnieciņus, šai ziņā šis gads pat ir bijis diezgan saspringts. Tā kā te ir lauki, ļoti bieži mēdz būt situācijas, kad akās ir iekrituši liellopi. Un ir diezgan specifiski jārīkojas, lai pašu spēkiem lopiņu dabūtu ārā – līdz šim tas izdevies diezgan veiksmīgi. Gadījumi mēdz būt visdažādākie, un uz tiem jāspēj reaģēt. Glābšanas darbs VUGD nācis klāt kopš deviņdesmitajiem gadiem, un šajā laikā krietni pilnveidojies arī tam nepieciešamais aprīkojums.
– Kā Lubānas postenī ir ar telpām, tehnikas nodrošinājumu, darbiniekiem?
– Tehnikas ziņā esam izauguši. Tagad mūsu rīcībā ir ne tikai krievu laiku ugunsdzēsēju mašīna, bet arī jaunā. Ar mani kopā ir 14 ugunsdzēsēji glābēji, katrs ar savu dzinulīti, bet atsaucīgi ir visi puiši. Cits vairāk orientējas tehnikā, cits būvniecībā un tamlīdzīgi. Visas šīs prasmes noder dienestā.
– Kas pašam ir tas dzinulis darbā?
– Visu laiku būt kustībā, ieteikt iniciatīvas, uzlabot situāciju. Var jau darbā sēdēt maliņā un izdarīt tikai tiešos pienākumus, bet visu laiku gribas mēģināt izdarīt tā, lai postenī būtu vēl labāk. Kaut vai tos pašus remontiņus uztaisīt. Žēl, ka „Covid-19" dēļ nevaram „Staru" ielaist telpās, tad varētu salīdzināt, kā bija kādreiz un kā ir tagad. Dienests deva naudiņu, kuri no puišiem varēja un vēlējās, palīdzēja remontdarbos. Bez tā visa pie mums būtu krietni bēdīgāk, ja salīdzinām, piemēram, kā ir dažviet Rīgā, kur tek jumti un kas tik vēl ne. Telpas ir ļoti zolīdas, tā secinājusi arī vadība, kad pie mums atbrauc. Ir vietas, kur patiešām vajadzētu jaunus depo, tai pašā Madonā. Bet Lubānas situācijā uzskatu – nav mums viss ideāli, bet strādāt varam.
– Bez „Covid-19" šobrīd sarunās neiztikt, un vēl nesen Lubāna šai ziņā bija pirmrindnieki ar nulli saslimušo. Kā pašreizējā situācija ietekmē jūsu darbu?
– Lubānas postenis apmeklētājiem šobrīd nav pieejams (aicinām sazināties elektroniski, pa tālruni), jo, nedod Dievs, ja saslimšana trāpīs ugunsdzēsēju glābēju kolektīvā. Kas tad cits brauks strādāt? Esam sadalījuši dežūru maiņas, tās savā starpā nesastopas – kā vieni maiņu beidz, pa vienām durvīm ārā, otri – pa otrām iekšā. Šobrīd Lubānā esot divi saslimušie, vēl nupat nesen televīzijā tika uzteikts, ka Lubāna spējusi noturēties bez neviena saslimušā, bet pēc pāris dienām šie gadījumi tika apstiprināti. Ir jau kas nedomā, neuztraucas, nesaskata šos riskus kā nopietnus, bet pārsvarā tomēr vairums ir apzinīgi, piesardzīgi. Paši, braucot cauri Lubānai, redzējāt, cik viss kluss; bet iepriekš jau te dzīvība mutuļoja. Sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki ir sabijušies, uztraucas, bet, es domāju, mēs tiksim pāri un šo laiku, neērtības pārdzīvosim.
– Kā relaksējaties pēc darba?
– Daudz brīvo brīžu neatliek, bet, kad ir laiks, tad patīk atrasties dabā – medīt, makšķerēt. Tas sniedz gan gandarījumu, gan atpūtu. Man pilsētās nepatīk, tādēļ tieši dzīve Lubānā ir radīta man.
11.12.2020.