Iegriežoties tirgotavā Madonā, Poruka ielā, ir ļoti neierasti: nekur vairs nemana RUTU HOLSTI. Kur pazudusi Ruta – šādu jautājumu mums ir uzdevuši vairāki „Stara" lasītāji, un arī mums pašiem tas interesē. Kāpēc tādas izmaiņas, to nolēmām pajautāt Rutai pašai.
– Nekur pazudusi neesmu. Kaut kad jau bija jāpaiet malā, it īpaši, ja apaļie astoņdesmit ir pavisam tuvu. Tagad dzīvoju mājās, apkārt pa pilsētu nestaigāju, nav, ko kovidu izaicināt – skaitļi ir vienkārši satriecoši. Drīz Latvijā nebūs gandrīz neviena, kurš jauno koronavīrusu nebūs pārslimojis kaut vai vieglā formā. Neviens jau no tā nav pasargāts. Arī vajadzību vairs nav tik daudz, tāpēc veikalus neķemmēju, bet visu ikdienā nepieciešamo man sarūpē meita Ilva.
– Ruta, es tevi pazīstu jau daudzus gadus, tomēr precīzi izstāstīt tavu dzīvesstāstu gan nevarēšu. Varbūt sarunu arī sāksim ar tavu dzimto pusi, tavas dzimtas saknēm?
– Esmu dzimusi Bērzaunē. Pēc Bērzaunes skolas beigšanas mācības turpināju Jēkabpils sovhoztehnikumā. To pabeidzu gandrīz vai ar sarkano diplomu – visos priekšmetos, izņemot vienu, bija piecnieki. Vienīgo četrinieku pasniedzēji skaidroja ar pārlieku lielo aktivitāti sabiedriskajā darbā, bet šī iemesla dēļ savāca Jēkabpils komjaunatnes komiteja, tur par instruktori nostrādāju divus gadus. Pēc tam atnācu uz Madonu, kur darbs tika piedāvāts statistikas pārvaldē.
Organizatoriskās spējas esmu mantojusi no tēva, es vispār esmu tēva kopija. Viņš bija šiverīgs, ar saimnieka ķērienu. Pēckara gados Bērzaunē pat tika ievēlēts par pirmo kolhoza priekšsēdētāju, neraugoties uz to, ka viņam nebija izglītības, bet to atsvēra viņa organizatoriskās iemaņas.
Ģimenē mēs bijām četri bērni. Esmu trešais bērns ģimenē, man ir viens jaunākais brālis Paulis un divi vecākie brāļi, kuri gan ir jau aizgājuši mūžībā.
Mūsu mamma visu mūžu ir smagi strādājusi, un mums arī bija jāpalīdz. Atceros, kā reiz mamma saslima tā, ka pat no gultas nevarēja piecelties. Man bija tikai 7 gadi, bet tēvs teica – tu govis slaukt māki, ej un izslauc tās 10 govis, kas uz kolhoza fermu bija savestas no uz Sibīriju izvesto mājām. Govis bija visādas, arī tādas, kuras bija ļoti grūti izslaukt, bet man, meitēnam, ar to bija jātiek galā.
Tas bija drūms laiks. Ļoti daudz cilvēku tika izsūtīti, savukārt mājās palicēji iebiedēti. Kā es saku, esmu nepareizā laikā piedzimusi, visas tās šausmas bija jāredz un jāpārdzīvo. Tas, kā nevainīgi cilvēki tika izvesti uz Sibīriju, man ir spilgti iesēdies zemapziņā. Kā aizgājām uz skolu un klases bija pustukšas, kā mēs to pārdzīvojām un raudājām. Tas bija kaut kas ļoti traģisks un nesaprotams.
– Kāpēc izvēlējies tehnikumu Jēkabpilī un grāmatvedības specialitāti?
– Skolā man viegli padevās visi priekšmeti. Ļoti biju sadomājusies par Bulduriem. Puķes ir mana vājība visa mūža garumā, arī lauku darbi ir man tuvi. Taču mamma tik tālu negribēja laist, baidījās, jo es kā lauku bērns varot tur pazust. Lai labāk dodoties uz Jēkabpili, kur jau mācījās kaimiņu meitene.
Iegūtās zināšanas grāmatvedības jomā ir noderējušas visu mūžu. Es ilgus gadus strādāju elektriķos. Pāris mēnešu gan pagāja, kamēr visu apguvu, bet jaunam jau viss ātri padodas. Drīz vien varēju gan algas pati sarēķināt, gan atskaites sagatavot.
Pēc 10 darba gadiem elektriķos piedzīvoju izmaiņas. Toreizējā rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka Antona Jankovska rosināta, sāku strādāt dārzkopības biedrībā, ko toreiz, ja atceries, tautā sauca par spekulantu bodīti. Dārzkopības un biškopības biedrību vadīju līdz Latvijas neatkarības atgūšanai.
Šos biedrībā aizvadītos gadus vienmēr atceros ar prieku. Tas bija laiks, kad pirmoreiz tā pa īstam varēju izvērsties savam priekam un varēšanai. Tad sevi varēja parādīt, jo bija dota diezgan liela brīvība. Tas jau ir latviešu zelta laiks, par kuru tagad arī televīzijā rāda, kā, piemēram, Andris Šķēle iet ar dokumentu mapi padusē pierādīt savus miljonus, ko nopelnījis, audzējot tulpes.
Mēs gan Madonā, audzējot puķes, dārzeņus, ogas utt., pie miljoniem netikām, bet arī mums tas bija liels atspaids, papildu ienākumi, kas nodrošināja labāku iztikšanu, nekā ar pliku aldziņu vien. Latvieši jau visos laikos ir diezgan uzņēmīgi, un arī dārzkopju Madonas pusē bija daudz. Darbojoties biedrībā, pašizaudzēto produkciju bija iespējams realizēt.
Tolaik Ļeņingradā (tagadējā Pēterburga) es biju biežāk nekā Rīgā – vismaz septiņas astoņas reizes gadā. Mani jau tur tirgū gaidīja, kad Rutočka atbrauks iz Pribaltiki ar rožu, tulpju, gladiolu kravām.
– Latvijai atgūstot neatkarību, tu viena no pirmajām Madonā pievērsies uzņēmējdarbībai.
– Tādi mēs bijām vairāki – Ivars Ankravs, Valdis Aivars, Aija Pavlova un citi. Pašā sākumā viss gāja bez lielām problēmām, taču jāatzīst, ka tolaik man nebija tāda īsta kapitālista ķēriena. Turklāt pirmajos gados mūs tiranizēja reketieri. Un mēs maksājām! Atceros, kā viens ienāca un sāka kaut ko stāstīt par jumtu. Es viņam prasu, par kādu jumtu ir runa, it kā nekas netek, līdz, bakstot ar pirkstu krūtīs, tieši pajautāju – vai viņš gadījumā nav tā saucamais reketieris, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi. Dūšas man nekad nav trūcis. Katrā ziņā tie bija interesanti laiki, ir, ko atcerēties.
Lielas grūtības tolaik sagādāja arī preču piegāde. Tādu bāžu, kā tagad, kad visu piedāvā un pasūtīto pieved klāt, nebija. Tad uz Rīgu bija jābrauc pašiem un vēl jāprot sarunāt, jo visas bāzes bija zem Patērētāju biedrību savienības un privātajiem preci nedrīkstēja dot. Viss, pat mazumiņš, bija jāizlūdzas.
Tagad ir citādāk. Ja būtu jaunāka, es arī šajā jomā labprāt darbotos. Bet tolaik, deviņdesmito gadu vidū, aizgāju pensijā. Tā, neraugoties uz lielo darba stāžu, izrādījās ļoti maza, bet, tā kā neesmu radusi sēdēt, rokas klēpī salikusi, nolēmu pašas izaudzēto produkciju piedāvāt tirgū. Sevišķi daudz man bija puķu, arī liela tulpju kolekcija. Tad pamazām daži mani pierunāja paņemt arī viņu izaudzēto. Arī zemnieks Kaltons uzticēja pārdot savu produkciju – sak', ko mēs te divi sēdēšot, gan jau es ar saviem apgriezieniem galā tikšot. Un tā mēs 18 gadu veiksmīgi sadarbojāmies.
– Tu visos laikos esi bijusi enerģiska, aktīvi piedalījusies sabiedriskajā dzīvē, visus šos gadus daudz strādājusi, bet ko tev nozīmē ģimene?
– Tā stāv pāri visam, tam ir pakārtota visa mana darbošanās. Es izšķīros ar pirmo vīru, kad meitai Ilvai bija pieci, bet Sandrai – septiņi gadi. Un es viņas viena esmu izaudzinājusi, rūpējusies, lai viņām nekā netrūktu un allaž būtu sapucētas. Gan strādāju valsts darbā, gan pārdevu pašizaudzēto, gan arī gāju godos par saimnieci. Toreiz jau viss pārsvarā notika mājās – gan kāzas, gan bēres, gan citi godi. Arī tas deva papildu ienākumus.
Katrā ziņā ģimene visos laikos man ir bijusi svarīga. Esmu izaudzinājusi divas brīnišķīgas meitas, tagad prieku rodu arī trijos mazbērnos.
– Pastāsti, kā iepazinies ar savu otro vīru!
– Redzi, es visu laiku arī sportoju, ja vien dambretes un novusa spēli var uzskatīt par sportu. Es biju rajona novusa izlasē un braukāju pa visu Latviju. Piedalījāmies dažādos mačos, guvām panākumus un izcīnījām kausus. Tā arī novusa mačos iepazinos ar savu otro vīru. Mani nozīmēja par tiesnesi vīriešu turnīrā, un Vilmārs tajā uzvarēja. Es vēl viņam medaļu pasniedzu, kad arī viens otram acīs ieskatījāmies, un pēc tam 31 gadu kopā laimīgi nodzīvojām, līdz viņš tika aizsaukts mūžībā.
– Kā esi iejutusies jaunajā statusā, kad rītos vairs nav jāsteidzas uz Madonas centru?
– Man bieži prasa, vai mājās nav garlaicīgi. Ticiet vai ne, bet patiešām es tā nejūtos. Es skatos televizoru, klausos radio, savu laiku paņem arī ikdienas rūpes. Un kur nu vēl krustvārdu mīklu minēšana! Speciāli abonēju divus krustvārdu mīklu žurnālus un katru krustvārdu mīklu man vajag atminēt. Man nav interneta, bet ir enciklopēdijas, kurās daudz ko iespējams atrast. Turklāt tas ir daudz interesantāk. Grāmatas vispār ir kas īpašs, bet krustvārdu mīklas ļoti paplašina redzesloku, asina pratu, palīdz pelēkās šūniņas uzturēt formā, tāpēc minēt krustvārdu mīklas visiem iesaku.
– Cik zinu, tu ļoti seko līdzi arī politiskajiem procesiem valstī, tāpat novados mūspusē. Kāds ir tavs skatījums?
– Politika tik tiešām mani interesē. Krišjāņa Kariņa valdību (nezinot gan visas aizkulises) es vērtēju diezgan atzinīgi. Man patīk, kā strādā pats premjers. Ir jūtama ārzemnieka inteliģence, valdības vīra cienīga stāja. Nekas šajā dzīvē gan nav ideāls, un arī Kariņa valdībā ir vāji posmi.
Līdz šim diezgan augstu vērtēju ministru Juri Pūci, kas enerģiski ķērās pie reformām, bet nu esmu vīlusies un arī ļoti pārsteigta, ka tādu sīkumu dēļ var tā sagandēt savu politiķa karjeru. Lai nu ko, bet samaksāt par autostāvvietu ministram nevajadzētu sagādāt nekādas finansiālas problēmas.
Par vietvarām novados esmu mazāk lietas kursā, nekā par kopējo situāciju valstī. Ne viss man patīk, bet kopumā nekādi lieli ČP Madonā nav notikuši. Darbs notiek, projekti tiek īstenoti, bet ir arī klupieni. Piemēram, nav saprotams, kāpēc izpilddirektori Vitu Robalti tik strauji un tādā veidā vajadzēja atlaist. No malas izskatās, ka viņa tomēr kaut kam uz varžacīm bija uzkāpusi, ja jau uz sitiena sasauktajā domes ārkārtas sēdē, viņai pašai klātneesot, bija jāatbrīvo no amata. Tad jau iepriekš vajadzēja informēt sabiedrību par to, kas noticis, nevis nostādīt fakta priekšā, kad lēmums jau pieņemts pa kluso.
Gaidāmās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā visvairāk žēl varakļāniešu. Aptaujāto iedzīvotāju vairākums vēlējās apvienoties ar Madonas, nevis Rēzeknes novadu. Varasvīriem tas bija jāņem vērā.
AGRA VECKALNIŅA foto
05.12.2020.