Dinamisks, vienmēr kustībā un enerģijas plūsmā – tāds ir novadnieks, talantīgais jaunais aktieris Matīss Budovskis. „Spēlmaņu naktī" dažādu projektu darbi, kuros piedalās Matīss, balvai tika izvirzīti astoņās nominācijās. Vairākas izrādes balvas arī saņēma.
Aicinot Matīsu uz sarunu, vispirms jautāju, ar ko viņš nodarbojas šobrīd, kad skatītāji uz teātri ierobežojumu dēļ netiek.
– Kādu brīdi mēģinu lomu pie režisora Valtera Sīļa, kas veido izrādi pēc igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna „Perfektā teikuma nāve", – atklāja aktieris. – Paralēli Latvijas Radio 1 naktīs strādāju par ziņu diktoru. To iesāku studiju laikā, joprojām turpinu, un darbs ar mikrofonu ir laba skola. Nesen ziņu raidlaikam pievienojās pētnieciski analītiskā raidījuma „Atvērtie faili" vadīšana. Ēterā raidījums skan ceturtdienās, žurnālists izveido sižetus, esmu šī raidījuma balss. Bez tam man piedāvāja kļūt par vieslektoru Liepājas teātra aktieru kursam, tad nu gandrīz saviem vienaudžiem stāstu un dalos ar to, ko pats esmu apguvis aktiermeistarībā. Reizi divās nedēļās braucu uz Liepāju, šobrīd jaunieši gatavojas 1. semestra ieskaitei.
Kopā ar kolēģiem paralēli gatavojamies vēl vienam jauniestudējumam, bet ārkārtējās situācijas dēļ viss ir miglā tīts. Nevar zināt, kad tā beigsies, kādas sekas atstās.
– Vai ir uztraukums, stress un diskomforts, ka nevari strādāt ar pilnu jaudu?
– Uztraukums ir tīri cilvēcisks – negribas, lai kāds tuvinieks vai paziņa saslimst. Diskomforts ir gan kā cilvēkam, gan saistībā ar aktiera profesiju, jo strādāt īsti nav jēgas – skatītāji uz izrādēm nākt nedrīkst.
– „Spēlmaņu naktī" apbalvojumu saņēma Ivana Viripajeva lugas „Irānas konference" iestudējums. Tā bija digitālā tīmekļa izrāde, kas parādīja ceļu arī šādā virzienā.
– Izrāde bija veiksme, mēs to izveidojām īstajā brīdī, bet jautājums – cik šādas vai līdzīgas izrādes ir vajadzīgas. Tehnoloģiju mūsdienās ir daudz, bet piekrītu viedoklim, ka teātris nevar pastāvēt digitālā vidē. Kaut neklātienē internets paver neierobežotas iespējas, uzskatu, ka, lai būtu īsta un laba teātra izrāde, iespējas tomēr ir ļoti ierobežotas. „Irānas konferencē" bija lielisks dramatiskais materiāls, profesionāli aktieri, kas labi sagatavoja lomas un spēja tās iznest cauri ekrānam, bet teātris ir saruna. Ja zālē nav skatītāju un nav ar ko sarunāties, teātra mākslas patiesībā nav.
– Režisors Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris skatītājiem šai laikā piedāvā seriālu.
– Seriāls ir viens no veidiem, kā teātris var mēģināt strādāt. Tas nav kino, kolektīvs izmanto savu darbaspēku nedaudz citā žanrā. Tomēr teātra būtību tas neiedzīvina, strādāt bez skatītājiem ir pagrūti.
– Kā režisoram iznāca piedalīties Annas Ķirses laikmetīgās operas iestudējumā Somijas mežos. Pastāsti par „Koku operu", kas taču ir unikāls projekts.
– Tā bija apstākļu sakritība, nevis mans projekts no iesākuma. Tiku pieaicināts laikmetīgajai operai kā režisora asistents, vēlāk nokļuvu režisora pozīcijā. Pieredze, protams, lieliska – darbs kopā ar brīnišķīgu komandu: Latvijas Radio kora grupu, diriģentu Artūru Gaili, arhitektu Austri Mailīti, mākslinieku Andri Eglīti un citiem. Gandarījums šādā darbā ir tad, ja no idejas procesu vari novest līdz galam, es vairāk pieslēdzos izrādes beigu fāzē. Ja esi komandā ar tik spēcīgiem māksliniekiem, rezultāts nevar nesanākt. Mans uzdevums bija neierauties čaulā un ar savu pienesumu pārliecināt pārējos.
– Lasīju, ka aktierim Matīsam Budovskim bija ideja par maģistrantūras studijām režijas specialitātē.
– Tāda doma bija, bet, pabeidzot augstskolu, sapratu, ka, pirmkārt, gribu strādāt. Īpaši jau tāpēc, ka režisors Elmārs Seņkovs uzaicināja būt apvienībā „esARTE", veidot ko savu. Elmārs ir mans pedagogs no Kultūras akadēmijas laika, mums ir viegli sastrādāties, kā režisoram viņam absolūti uzticos. Viņš mani paaicināja arī uz Liepājas teātri, tur biju režisora asistents izrādē „Šekspīrs". Varu teikt, ka prakse, strādājot teātrī un radot, ir neatsverama. Studijas mani atmestu atpakaļ skolas solā, darbs teātrī ir vilinošāks, tajā iegūstu vairāk.
– Kāds ir nākamais solis apvienībā „esARTE" – rezidējošā teātrī tik dažādos spēles laukumos?
– Ir paredzēts viens projekts Igaunijā, kur piedalīsies divi aktieri no Latvijas un divi no Igaunijas. Latviju pārstāvēsim mēs ar Agri Krapivņicki un izrādes režisors Elmārs Seņkovs. Veidosim izrādi par laiku no valsts neatkarības atjaunošanas līdz brīdim, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Pirmizrāde paredzēta Narvā, pēc tam spēlēsim Tallinā un Rīgā. Datumus pateikt šobrīd, protams, nav iespējams.
– „Dirty Deal Teatro" tika iestudēta izrāde par vecumu „Pēdējās stundas". Lai sagatavotos iestudējumam, aktieri brauca uz pansionātiem.
– Tā bija mūsu apvienības pirmā izrāde. Kritiķi to līdz galam nepieņēma, darbs tika salīdzināts ar Jaunā Rīgas teātra izrādi „Garā dzīve". Tomēr izrāde ir attīstījusies, tā būs repertuārā, no skatītājiem saņemam labas atsauksmes.
– Iespējas atklāties kā aktierim bijušas ļoti dažādas. Valmieras teātrī izveidota ceļojošā izrāde vidusskolēniem „Mazais Šekspīra komplekts".
– Izrādi pabeidzām, bet pandēmijas dēļ tā pirmizrādi nav piedzīvojusi. Režisors mums deva uzdevumu izveidot trīs Šekspīra lugas vidusskolēniem, pielietojot objektus. Teātra mākslā tā ir diezgan neaiztikta lieta. Lugas „Otello", „Romeo un Džuljeta" un „Makbets" iestudējām, izmantojot lietas, kas ir ap mums. Kā objekts var būt jebkas, sākot no tējas krūzes, beidzot ar traktora riepu. Šīm lietām, pateicoties teātra valodai, aktieri piešķir rakstura īpašības, liek skatītājam savā iztēlē tās iedzīvināt un iztēloties kā reālus izrādes tēlus. Līdzīgu pieeju izmantojām režisora Toma Treiņa izrādē bērniem „Pagalms atdzīvojas", kas „Spēlmaņu naktī" saņēma balvu un visu paaudžu skatītājos raisa prieku un jautrību.
– Vai var apgalvot, ka teātris ir tava vieta, te esi atradis savu piepildījumu?
– Ik pa laikam par to jādomā. Šaubas tomēr ir laba lieta – ir jānoformulē izjūtas, vai man to vajag. Ārkārtējā situācija liek aicināt atbalstīt mākslas un kultūras sektoru, redzēt, ka kultūra pandēmijas laikā nav pirmajā vietā. Tomēr gribu uzsvērt kultūras klātbūtnes nepieciešamību arī šajā periodā. Teātris nav tikai individuāla māk-sla, tas runā par izpratni, empātiju, nebūšanu augstprātīgam un īstu satikšanos citam ar citu.
– Pirmajā gadā pēc skolas Latvijas Universitātē studēji Filozofijas fakultātē. Ko deva šī pieredze?
– Tas bija lēciens no vidusskolas augstskolas vidē, kur katru dienu daudz jāizlasa, daudz jāuztver, pasniedzēji fakultātē ir daudzpusīgi domājoši cilvēki. Uz lietām sāku skatīties plašāk, un aktiera darbā filozofisks skatījums palīdz attaisnot jebkuru lugas tēlu, palīdz to nospēlēt un padarīt par savu.
– Kā ir ar mūsu pusi – vai atmiņas apciemo un iznāk te iegriezties?
– Ļoti labi atceros Madonu, kur mācījos un gāju mūzikas skolā, tāpat Jaunkalsnavu, kur dzīvoju. Skolas laiks man devis ļoti daudz. Joprojām sazinos ar Anitu Kļaviņu, kas savulaik režisēja pasākumu „Ģimeņu spiets", – viņa seko līdzi manām gaitām, regulāri piezvana. Interesanti, ka vēl joprojām spēlēju florbolu Kalsnavas florbola klubā, cenšos ar Madonas pusi kontaktus nepazaudēt, kaut darba dēļ aizbraukt neiznāk tik bieži.
05.12.2020.