Nupat novembrī klajā nāca Annas Treices „Annas grāmata". Grāmatas autorei nākamgad aprīlī apritētu 95 gadi (dzimusi vienā gadā ar mūsu Madonu), diemžēl 2019. gada novembrī viņa tika aizsaukta mūžībā. Ilgus gadus – kopš 1955. gada līdz pat aiziešanai pensijā – viņa bijusi mājturības skolotāja vairākām Madonas 1. vidusskolas audzēkņu paaudzēm.
Grāmatas izdevēja ir skolotājas dēla, starptautiskās balvas saņēmušā uzņēmuma PAA, kas nodarbojas ar vannu un vannasistabu interjera priekšmetu ražošanu, īpašnieka un vadītāja Pētera Treiča ģimene. Māksliniece noformētāja ir Pētera sieva Gita, kas ir grāmatu māksliniece.
Tiekoties Madonā „Stara" redakcijā, jautāts pastāstīt vairāk par mammu un grāmatas tapšanas vēsturi, Pēteris Treicis atklāj: – Mammai literatūra vienmēr ir patikusi. Arī grāmatiņā viņa raksta, ka bērnībā gājusi ganos, lasījusi grāmatas un sapņojusi būt aktrise vai māksliniece. Bet kļuva par mājturības skolotāju, lai gan Universitātē studēja latviešu valodu un literatūru, diemžēl liktenis viņai neļāva studijas pabeigt. Man šķiet, ka viņai literatūra bija tā īstā sirds stīga.
Mamma praktiski visu savu dzīvi, it sevišķi pēdējos gadus rakstīja. Viņa rakstīja gan mazliet dzeju, gan arī dabas aprakstus. Savukārt mēs viņu mudinājām rakstīt par savu dzīvi, jo tas, manuprāt, ir ļoti interesanti. Tā ir tāda paaudze, kas varbūt četros gados pirmo reizi redzēja automašīnu nobraucot garām pa ceļu, savukārt dzīves beidzamajos gados viņa zvanīja pa mobilo telefonu un rakstīja e-pastu. Tas nozīmē, ka tas spektrs, tā dzīves pieredze un izmaiņas dzīvē bijušas milzīgas. Nezin, vai kāda paaudze tik krasas izmaiņas vēl piedzīvos. Es esmu lasījis arī citus dzīves aprakstus no tās paaudzes, varbūt mazliet vecākiem. Tas tiešām ir interesanti – interesanti lasīt kaut ko īstu, nevis izdomātu. Un man likās, ka mana mamma to noteikti ir pelnījusi, ka grāmata iznāk. Tāda grāmata ir labākā atmiņa, ko var izdarīt. Katrā gadījumā varbūt nākamajai paaudzei tādu grāmatu vairs nebūs. Tie būs faili, internets utt. Bet man liekas, ka šai paaudzei grāmata piestāv. Es aicinu arī citus cilvēkus pierakstīt savas atmiņas, jo tie ir ļoti interesanti stāsti.
Grāmatiņā ir daži viņas dzejoļi, daži dabas apraksti, fotogrāfijas un viņas pašas dzīvesstāsts, kas ir sadalīts atsevišķos notikumos, atsevišķos uzplaiksnījumos vai stāstos. Tajos viņa piemin arī manu tēvu, kas savā laikā bija viens no gaišākajiem un nozīmīgākajiem inteliģences pārstāvjiem Madonā un kuru es zaudēju 17 gados. Atmiņas lasot arī es uzzināju daudz ko jaunu – gan par viņu iepazīšanos, gan turpmāko dzīvi. Lielu daļu grāmatas mamma bija sarakstījusi pati, bet beidzamajos dzīves gados, kad pasliktinājās redze, atmiņas uzņēmās pierakstīt viņas aprūpētāja Inese Jekociņa.
Grāmata iespiesta tipogrāfijā „Eiroprint" Rīgā. Tā kā es darbojos uzņēmējdarbībā un man ir sadarbība ar šo tipogrāfiju, citu nemaz nemeklēju, un domāju, ka viņi ar šo darbiņu ir lieliski tikuši galā. Tajā pašā laikā es pateicos visiem, kuri palīdzēja šīs grāmatas tapšanā, it sevišķi madoniešiem – Inesei Jekociņai, Ainai Pidikai, kas ir grāmatiņas maketētāja, mammas audzēknei un vēlāk arī kolēģei Dzintrai Stradiņai, kas zināmā mērā turēja mani tādā kā tonusā, lai darbs pie grāmatas tiktu izdarīts un grāmata ieraudzītu dienas gaismu. Tajā laikā, kad mamma aizgāja, un īsi pirms tam, tas bija tāds emocionāli grūts laiks. Es mazliet nožēloju, ka to neizdarīju viņai dzīvai esot, jo mēs tā kā solījām viņai pašai viņas 90 gadu jubilejā, ka grāmatu izdosim, bet kaut kā nevarējām saņemties, nepietika spēka, bet ir tā kā ir, un nu grāmatiņa ir iznākusi. Grāmata ir iznākusi 300 eksemplāros, bet, ņemot vērā, ka mammai ir skolēni daudzās paaudzēs, es ceru, ka viņi pie tās tiks un varēs palasīt un atcerēties. Skaista grāmatiņa ar fotogrāfijām, viegli lasās.
Grāmatiņa tiks dāvināta. Atmiņas nav naudas projekts, grāmata ir atmiņu projekts. To varēs saņemt Madonas bibliotēkā, tā tiks izsūtīta arī uz visām pagastu bibliotēkām, jo droši vien skolēni ir izklīduši ne tikai pa novadu. Esmu sarunājis, ka grāmatiņu varēs dabūt arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs, jo šeit apskatīt izstādes bieži vien iegriežas arī tālāki ciemiņi.
05.12.2020.