Mēs katrs esam mazs gabaliņš lielajā pasaules puzlē, kuram jāatrod sava vieta tajā. Ar to jāsaprot ne tikai sev atbilstošas un sirdij tīkamas dzīvesvietas izvēle, bet arī darbs, kas vienlaikus ir sirdsaicinājums. Vestienas pagasta tautas nama vadītājai JOLANTAI BARDZIŅAI tas ir izdevies – dzīvot un strādāt vietā, kur var klausīties Kāla ezera viļņu čukstos, dzirdēt Gaiziņkalna sarunas ar putniem un sajust Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma elpu.
– Kā jūsu dzīves gaitas savijušās ar vienu no skaistākajiem Madonas novada pagastiem – Vestienu?
– Es esmu dzimusi arī kādā skaistā vietā – Cesvainē. Visa mana bērnība ir aizritējusi tur, visi skolas gadi pavadīti brīnišķīgi skaistajā Cesvaines pilī, kur es mācījos. Vestienā ieprecējos, satiku savu nākamo vīru, un tā nu manas turpmākās gaitas ir saistījušās ar Vestienu, jo palikām dzīvot te. Atceros, ka savos 18 gados Vestiena man šķita tikai pelēks lauku ciemats. Es visapkārt saskatīju tikai vienus vienīgus laukus, un viss likās garlaicīgs, izņemot, protams, savu nākamo vīru. Bet, kad apprecējos un man piedzima bērni, viss palēnām mainījās. Gadi ritēja uz priekšu, es pieradu pie apkārtējās vides, iedraudzējos un, tikai laikam ejot, iemīlēju šo pusi. Viss sāka šķist mīļš un tuvs, tika iepazīta apkārtne, daba, un es iemīļoju Vestienu un tās cilvēkus. Te izauga mani dēli. Skaisti gadi kopā ar bērniem un ģimeni Vestienā.
– Ar ko nodarbojas jūsu ģimenes locekļi, kādi ir viņu hobiji, aizraušanās?
– Mašīnas… Vīrs Raimonds kādu laiku pats remontēja, viņam bija savs mazs serviss, bet nu jau gadus desmit ir veikala vadītājs „Auto Kada Madona", viss atkal ap un ar mašīnām. Vecākais dēls Krists strādā kopā ar tēvu, ar ģimenīti dzīvo Madonā. Man ir arī mazdēliņš Voldemārs, mazs brīnumiņš un mīļumiņš. Jaunākais dēls Raivo jau trešo gadu ir Amerikā, iekārtojies uz dzīvi tur, reti tiekamies, bet bieži sazvanāmies videozvanā.
– Kas jums šķiet pati lielākā Vestienas bagātība?
– Kultūrvēsture, skaistā daba un daudzie ezeri – tas ir nenovērtējami. Manuprāt, reti kurā lielā pagastā ir atrodams tik daudz, cik mūsu Vestienā. Mums ir trīs muižas, viena pusmuiža. Ir tik daudz dažādu stāstu. Kas vēl šķiet ļoti īpaši – daļa Vestienas teritorijas ir ietverta Dievienā, man šis vārds ir iekritis ļoti dziļi sirdī. Dieviena atrodas starp trim kalniem, un tā ir pati pirmā vieta, kas vispār ir atzīmēta kartē. Šie kalni ir Ķelēna kalns, Gaiziņkalns un Bākūzis – trīs milži veido trijstūri, kas ir Dieviena, un tā ir enerģētiski spēcīgākā vieta. Tieši tur atrodas daļa Vestienas teritorijas. Agrākie cilvēki nepielūdza un nepazina to kristīgo Dievu, kādu šodien zinām mēs. Viņiem bija savas dievības, piemēram, Laima un Māra. Tieši tāpēc tāds nosaukums noteikti radās, tā es vismaz domāju. Tātad Latvija sākās ar Dievienu. Dieviena ir Vestienā!
– Kopš 18. novembra ir skatāms raidījums „Kāla ezera stāsti", kas tika veidots kā dāvana Latvijai dzimšanas dienā. Kā un kāpēc radās ideja veidot šos stāstus?
– Ieceres par to, ka vajadzētu veidot šādus stāstus, sākotnēji nemaz nebija. Viss sākās pavasarī, kad sakarā ar vīrusa izplatību mūsu kultūras dzīve tika apturēta. Bija jāstrādā attālināti, ko gan tādā veidā īsti ir iespējams izdarīt? Nedrīkstēja ne rīkot kolektīvu mēģinājumus, ne doties uz darbu. Es sāku domāt, ko un kā darīt, kā darboties. Ienāca prātā papētīt vēsturi – varbūt kādam ir saglabājušās kādas vēstures liecības – fotogrāfijas, pieraksti, noteikti – atmiņas. Sāku zvanīt cilvēkiem un par to interesēties. Jau uz Latvijas simtgadi biju uzrakstījusi vienu projektu, ko atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, „Latvijas valsts mežu" atbalstītā Vidzemes kultūras programma 2018 un Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs. Tā bija izstāde, kurā tika ietvertas vestēnieša S. Sladzevska fotogrāfijas no 1950. līdz 1990. gadam. Tā nu, kā saka, man bija āķis lūpā un gribējās vēl kaut ko, ne tikai pētīt padomju laiku vēsturi, bet paskatīties vēl senākā vēsturē. Nospriedu, ka ir īstais laiks vākt šīs vēstures liecības. Parunājos ar ļaudīm, devos pie viņiem pārfotografēt bildes. Pašu pirmo stāstu uzrakstīju par 25. martu, tikko kā sākās ārkārtējā situācija valstī. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi un labprāt dalījās ar bildēm, kas tapušas laikā, kad viņi bija izsūtījumā Sibīrijā. Pa šo posmu es uzrakstīju aptuveni kādus piecpadsmit stāstus. Tos publicēju Facebook Vestienas tautas nama lapā. Septembra sākumā rīkojām nelielu sapulci, lai nolemtu, ko darīsim 18. novembrī. Režisore Laila Hofmane man teica: „Tu taču esi savākusi tik daudz stāstu! Tie ir jārāda citiem, par sevi ir jāstāsta!" Tā nu tas viss arī notika – par godu mūsu valsts 102. dzimšanas dienai tapa „Kāla ezera stāsti". Facebook to noskatījās vairāk nekā 9000 reižu.
– Neatsverams ieguldījums vestēniešu ikdienas dzīvē ir jūsu darbs, rūpējoties par kultūras pasākumu norisēm pagastā.
– Patiesībā jau es daru tikai savu darbu, to, kas man ir jādara. Kultūras jomā nestrādāju ilgi – tie ir tikai trīsarpus gadi. Kultūras nama iepriekšējā vadītāja bija man pazīstama, es bieži viņai palīdzēju. Kad pieteicos uz Vestienas pagasta kultūras darba organizatora vietu, jau zināju, ko tas nozīmē. Es biju iekšā pašdarbībā, arī teātri spēlēju. Dzīve mani ir pamētājusi pa dažādām vietām. Agrāk biju pirmsskolas skolotāja, šis darbs prasa daudzpusību un radošumu, ar bērniem ir gan jādzied, gan jāzīmē. Strādājot šajā sfērā, cilvēks iemācās uzstāties publikas priekšā un pārvar savu kautrību, jo nākas uzstāties dažādos koncertos un pasākumos. Ir arī jāveido pasākumi, un rodas priekšstats, kā tas jādara, kādas kļūdas ir pieļautas un kādas vairs nevajag pieļaut. To visu iemācās lēnām. Dažus gadus esmu strādājusi veikalā, bet katrā ziņā tas nav darbs man. Vienu brīdi biju kasiere un sapratu, ka ilgi nespēšu to izturēt. Es nevaru sēdēt visu dienu vienā vietā un darīt vienu un to pašu. Es meklēju vietu, kur varu sevi realizēt, un šī bija tā iespēja darīt to, kas man patīk.
Esmu sapratusi, ka mazajos pagastos nevajag runāt par lielo mākslu, to mēs varam baudīt Rīgā vai apmeklēt izrādes, koncertus Madonā. Mazajos pagastos ir jārunā par sevi, jāizceļ savi cilvēki un sava vieta, un tas ir galvenais, kas man ir jādara.
– Kādas emocijas jūsos uzvirmoja, kad uzzinājāt, ka esat nominēta Madonas novada pašvaldības Pateicības raksta saņemšanai?
– Tas man bija pilnīgi negaidīts pārsteigums, par to uzzināju savā dzimšanas dienā. Todien biju ielūgusi uz vakariņām dēlu ar viņa ģimeni. Aizgāju uz mājām, sāku gatavot vakariņas, te pēkšņi man zvanīja Ilze Riekstiņa un teica, ka esmu izvirzīta Madonas novada pašvaldības apbalvojumam. Mans pirmais jautājums, protams, bija: „Kurš tad mani izvirzīja?" Esmu priecīga un pateicīga cilvēkiem, kuri mani novērtē tik atzinīgi.
Gribu uzsvērt, ka tas viss ir komandas darbs, viena es neko nespētu. Ja man nebūtu pašdarbības kolektīvu, to vadītāju, palīgu un atbalstītāju, pagasta pārvaldes atbalsta, es viena neizdarītu neko, jo viens nav šī darba veicējs. Es varu būt iniciatore un ideju ģenerētāja, bet ļoti svarīga ir komanda.
– Šobrīd mēs visi esam piespiedu kārtā uzlikti uz pauzes, ir mainījusies mūsu ikdienas dzīve. Kādi šajā laikā ir lielākie izaicinājumi kultūras jomai un tās pārstāvjiem?
– Pats skumjākais ir tas, ka nav iespējams sarīkot nevienu pasākumu, ka cilvēki nevar sanākt kopā un satikties. Kolīdz mēs sapratām, ka vairs netiks ļauts pulcēties, pēc iespējas ātrāk arī centāmies safilmēt „Kāla ezera stāstu" epizodes, pēc tam lēnām visu montējām kopā. Šobrīd plānojam, ko veidot Ziemassvētkos. Ir ideja par humoristisku skeču, kas varētu būt kā apsveikums vestēniešiem, scenārijs vēl gan nav izdomāts. Protams, šajā grūtajā laikā cenšamies cilvēkiem radīt prieku – valsts svētkos likām ārā svecītes. Kaimiņu puika Reinis dziedāja Latvijas valsts himnu, es ārā biju nolikusi tumbu, lai labi skan. Sacīju viņam, ka došos izbraukumā cauri pagastam, lai nofotografētu visus citus gaismas sveicienus, pie mājām liktās svecītes. Viņš man teica: „Ieliec to tumbu mašīnā un uzgriez labi skaļi, izbrauksim cauri Vestienai, lai visi dzird." Mēs tieši tā arī izdarījām, un tas vismaz bija prieks kaut dažiem cilvēkiem, bet vislielākais jau mums pašiem.
Darbs kultūras jomā nav viegls, kā daudziem no malas varbūt šķiet. Ir svarīgi aptvert pēc iespējas plašāku interesentu loku un sarīkot pasākumu, kas patīk daudziem. Cilvēku gaume ir tik ļoti atšķirīga, un visiem nekad nepatiks viens un tas pats. Jaunākā gadagājuma cilvēki nenāks uz tādu koncertu, kurā uzstājas grupas vai ansambļi, kas spēlē senioriem piemērotu mūziku, un otrādi. Visgrūtāk ir ieinteresēt jauniešus. Es runāju ar viņiem un interesējos par to, kas viņiem patiktu, lai saprastu, ko un kā man darīt, ko aicināt. Esmu pati piedzīvojusi gadījumus, kad pēc kāda koncerta vai cita sabiedriska pasākuma daļa cilvēku pasaka, cik tas bija forši un jauki, cik ļoti viss paticis, bet citi norāda, ka varēja taču noorganizēt kaut kā citādāk. Es to uztveru saprotoši. Veselīga kritika ļauj augt.
– Kā palutināt sevi brīžos, kad nav jānododas kultūras darba organizēšanai un ir iespējams veltīt laiku sev?
– Man ļoti patīk pirts, esmu īsta pirtī gājēja. Katru nedēļu eju pirtī, un tas ir rituāls, kas man ir ļoti nepieciešams, bez tā nevaru iztikt. Arī pastaigas man iet pie sirds, ja ir brīvs laiks, es varu iet kilometriem tālu. Kad nav īpaši jauks laiks vai gribas pabūt mājās, es daudz lasu, adu, patīk nodarboties ar floristiku, veidot dažādus vainagus un rotājumus.
27.11.2020.