18. novembrī lubāniete Sandra Valaine apkārtējos pārsteidza un dāsni iepriecināja. Pie sava šķūnīša Sandra bija izveidojusi mākslas telpu, kur ikviens garāmgājējs varēja apskatīt uzgleznoto un iedvesmoties no autores radošuma.
Ārkārtējās situācijas radīts izaicinājums
– Ideja radās spontāni, jo cilvēki šobrīd pulcēties nevar, arī Lubānā ne, vajadzēja izdomāt ko alternatīvu, – aicināta pastāstīt par izstādes ieceri, atzīst tās autore.
– Uz valsts svētkiem iedvesmas mirkļu šogad bija nedaudz – tikai pilsētas neliela izrotāšana un izgaismošana. Tomēr svētkos prieku rada ne tikai ēdiens, svētku izjūtai nepieciešams garīga rakstura pārdzīvojums. Līdz ar to nolēmu izdaiļot šķūnīti. Tā kā gleznoju ar eļļas krāsām un man nav savas darbnīcas, kur uzgleznotais varētu lēnām žūt, turklāt izmantoju šķīdinātāju, kas rada asu smaku, istabā vai citās iekštelpās gleznot nav ieteicams. Tāpēc gleznoju šķūnītī. Tā ir liela koka ēka, kur mums, kaimiņiem, visiem blakus ir šķūnīši. Ēka ir tāda izstiepta, gara, pelēka, un pelēkā krāsa man pašai šķiet tik skaista, tās toņi atklājas diapazonā no baltā līdz melnajai. Piekrītu latviešu mēmei, kas vēsta – latvieši ir tik krāsaini pelēki!
Tā pamazām gleznojot, Sandra iedomājās, ka grib radīt svētkus ne tikai sev, bet ar darbiem iepriecināt arī citus. – Šķūnītis ir ceļa malā, tur pat nav jānāk tuvu klāt, nav jāpulcējas, – komentē lubāniete. – Garāmbraucot vai pastaigājoties bildītes iespējams apskatīt.
Glezniecības praksei pievērsusies nesen
Interesanti, ka Sandra līdz šim glezniecībai pievērsusies nebija. Pēc profesijas viņa ir skolotāja Lubānas mākslas skolā, protams, radoši darbojas arī pati. – Tā kā gleznoju tikai divus mēnešus, darbu atlasi neveidoju. Sākumā darbu izstādi biju iecerējusi rīkot 4. maijā, bet ārkārtējās situācijas dēļ nekas šobrīd nevar notikt, līdz ar to nolēmu darbus parādīt ātrāk. Uz šķūnīša sienām izliku visus savus gleznojumus, kopumā apmēram piecpadsmit darbu. Cilvēki nāca, skatījās, lieliski reaģēja. Atnāca ne tikai lubānieši, atbrauca arī no Mētrienas Einārs un Baiba Dumpji. Baiba ierosināja skiču blokā iekārtot viesu atsauksmju grāmatu. Tā saņēmu ne vien mutiskas atsauksmes, bet daudzi savas izjūtas uzlika uz papīra.
Darbi izraisa domu apmaiņu
Arī 18. novembrī Sandra bija nolēmusi gleznot, bet apkārtējie nāca klāt, vēlējās aprunāties, izteikt komplimentus vai atziņas par darbiem. – Daudzi izteica savas emocijas un noformulēja, ko redz un kā saprot šos darbus. Iepriekš nebiju atklājusi pati savu domu, vēlāk diskusijās izrunājām gan viņu, gan manu redzējumu, – neslēpj autore. – Apskatīt darbus cilvēki nāca vēl arī nākamajā dienā. Garām gāja bērnudārza grupiņa, un audzinātāja nopūtās, ka esot žēl, ka gleznas jau noņemtas. Ko tu bērnu dēļ neizdarīsi! Ņēmu visas gleznas, un šķūnīša māksla tapa vēlreiz. Bērni bija iepriecināti, un audzinātāja vakarpusē atsūtīja atsauksmi, ka viņa pat nebija iedomājusies, cik bērni daudz var spriest, analizēt un runāt par mākslu. Visu ceļu sešgadnieki esot pārsprieduši redzēto.
Autore pārvar savas emocijas
Sandra uzsver, ka, lai noskaņotos izstādei, nācies pārkāpt savai nedrošībai un bailēm: – Pārvarēju zināmas bailes, jo kā gleznotājai man pašvērtējums nav augsts. Kad gleznoju, to daru savam priekam, bet, lai ļautu apskatīt darbus citiem, tā savā ziņā ir atklāšanās, emocionāla atkailināšanās. Līdz ar to izstāde prasīja saņemšanos un drosmi.
Nav tā, ka nekad iepriekš autore nebūtu gleznojusi. Sandra glezniecību ir mācījusies augstskolā, audzēkņiem Lubānas mākslas skolā gleznošanu pati māca. – Teorija man ir stiprā puse, bet praksei nekad iepriekš nebija pieticis laika vai bija kādas citas prioritātes. Šovasar iesaistījos projektā "4 × 4 Māksla", un tā ietvaros mākslas skolotājiem notika gleznošanas plenērs Varakļānos, – atklāj lubāniete. – Plenēra darbus šobrīd Varakļānos var arī apskatīt. Es pati plenēra laikā saņēmu tādu kā grūdienu. Nedēļas gaitā gleznošana kļuva par manu ikdienu, un tā bija kā jauna iemīlēšanās. Izbaudīju gleznošanas procesu, iedvesmojos no skolotājām Vēsmas Ušpeles, Ilzes Griezānes, Vijas Stupānes un ļāvos krāsu priekam. Neesmu gleznotāja, tas ir tikai mans hobijs un arī vien divus mēnešus, bet enerģija, ko esmu saņēmusi pēc izstādes, ir milzīga. Katrā ziņā arī pašapziņai izstāde nākusi par labu. Esmu priecīga, ka ļaudis komunicēja, uzzināju daudz par sevi, saviem darbiem, esmu gandarīta. Cilvēkam jau sevi vajag piepildīt, citādi ikdienas norisēs var apmaldīties un ikdienas sīkajos darbiņos – noslīkt. Varu pačukstēt, ka idejas man ir arī nākotnei, pieļauju, ka šķūnīša māksla turpināsies. Malkas šķūnis, protams, nav apsildāms, temperatūra tur ir tāda, kā ārā, bet paēdis nav mākslinieks, un komforts gleznošanai nebūt nav vajadzīgs.
Citāti no ierakstiem atsauksmju grāmatā
"Paldies Sandrai par lieliskiem valsts svētkiem!"
"Pateicos par skaisto, ko pamani arī mazās lietās!"
"Man ļoti patīk, ka katrai gleznai ir savs interesants stāsts un doma."
"Ļoti skaisti! Zaķis bija ģeniāls!"
"Man patīk pūce!"
"Sirsnīgs paldies par interesanto izstādi! Ļoti oriģināla ideja – dāvana visiem īstajā laikā! Man tā deva iedvesmu darboties radoši arī pašai."
"Lai šis hobijs nebeidzas!"
25.11.2020.