Madonietes Ievas Pūces dzīvi jau vairākus gadus piepilda sports un studijas Latvijas Universitātē. Kādā brīvākā brīdī atrodas laiks arī kam citam, taču šīs divas ir viņas ikdienas pamatnodarbes. Šobrīd valsts sieviešu izlases biatloniste Ieva Pūce aktīvi trenējas un pašreiz atrodas pirmajā sniega treniņnometnē Muonio, Somijā. Aicināju Ievu uz sarunu par to, kāda vieta patlaban iedalīta sportam, kā norit treniņi laikā, kad citur ziemeļvalstīs jau ir uzsnidzis sniegs.
– Kam tomēr ir prioritāte – sportam vai studijām?
– Pašlaik sports ieņem prioritāro lomu manā dienas ritmā, un atlikušajā laikā starp treniņiem cenšos pievērsties studiju darbiem. Studēju 3. kursā Latvijas Universitātē nepilna laika klātienes studiju programmā "Psiholoģija". Pie šāda studiju veida ir iespējams apvienot mācības ar sportisko dzīvesveidu, lai gan jāsaka, ka tas nebūt nav viegli. "Covid-19" pandēmija ir ieviesusi ne vienu vien izmaiņu. Manā gadījumā – tās ir studijas attālināti, kas ir liels ieguvums, lai vairāk spētu izsekot līdzi mācību materiālam.
– Kāda ir tava ikdiena, ja sports ir vairāk nekā tikai vaļasprieks?
– Sports ir ne tikai mans vaļasprieks, bet arī mans darbs. Nu jau ir pagājis vairāk kā gads, kopš esmu daļa no Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandas. Pateicoties NBS Sporta kluba atbalstam, Latvijas biatlonistiem, kuri trenējas komandas galvenā trenera Māra Čakara vadībā, ir dota iespēja sevi pierādīt un attīstīties, ieskaitot arī mani. Fiziskā slodze ir mainīga – no nometnes uz nometni, bet skaidrs ir viens – katrā nometnē ir jāiegulda liela enerģija, un no katra tiek prasīta maksimāla atdeve. Treniņprocess tiek organizēts vairākos mazākos ciklos, kuru starpā ir viena brīvdiena, lai fiziski un garīgi atjaunotos. Mazo ciklu garums variē no 3 līdz 5 dienām. Viss ir atkarīgs no tā, kādu plānu ir sastādījis galvenais treneris. Noslēdzoties nometnei, tiek dotas vairākas brīvas dienas, kuras pavadu dzimtajā Madonā. Tajos brīžos mani var redzēt skrienam pa Madonas ielām vai braucam ar rollerslēpēm pa sporta un aktīvās atpūtas bāzi "Smeceres sils". Kad kārtējās brīvās dienas mājās ir aizvadītas, atkal jāsāk gatavoties nākamajam treniņu ciklam.
– Pastāsti, kā norit treniņi biatlonā?
– Šobrīd, atrodoties Somijā, krāju tik ļoti svarīgos kilometrus uz slēpēm. Diemžēl "Covid-19" ietekmē arī notikumus biatlonā. Marta sākumā, atbraucot no Austrijas, šķita, ka ārkārtējais stāvoklis būs uz īsu brīdi un turpmāk mūsu ikdienu neskars, taču nu jau pārliecinoši varu teikt, ka tas ir ieviesis būtiskas pārmaiņas manā ikdienā un nebeidz pārsteigt. Vasarā un vēlāk arī rudenī nepatīkamu pārsteigumu radīja ziņas par vairākām atceltām nometnēm, kuras bija paredzētas augstkalnē Eiropas vidienē. Līdz ar to plāni tika mainīti un nācās pielāgoties apstākļiem. Daudz darba tika ieguldīts tepat Latvijā, trenējoties gan sporta un aktīvās atpūtas bāzē "Smeceres sils", gan arī Cēsu olimpiskā centra sporta bāzē "Priekuļi". Starp nometnēm Latvijā izdevās arī aizbraukt uz Igauniju (Otepē) un Vāciju (Oberhofu), kur pirmo reizi iepazinos ar slēpošanas tuneli un to, ka ir iespējams slēpot arī vasaras karstākajā laikā.
– Arī par ziemas sezonu vēl grūti ko spriest.
– Kas attiecas uz ziemas sezonu, varu tikai cerēt, ka situācija pasaulē uzlabosies un "Covid-19" pandēmija tiks ierobežota, izveidojot efektīvu vakcīnu. Biatlona sacensībās šogad jau bija paredzēts startēt novembra beigās un decembra sākumā, taču tās ir atceltas. Visa Internacionālās biatlona savienības (IBU) kausu sezona ir pārcelta uz janvāri. Šobrīd Pasaules kausa norise biatlonā ir kā prioritāte, un tikai pēc tam seko IBU kauss un junioru un jauniešu pasaules un Eiropas čempionāti. Man ir ļoti žēl par atcelto junioru un jauniešu Eiropas čempionātu, kuram nākamā gada februāra ievadā bija jānorisinās Madonā sporta un aktīvās atpūtas bāzē "Smeceres sils". Man tas būtu bijis liels notikums – startēt čempionātā savā dzimtajā pilsētā, turklāt ar ģimenes, radu un draugu atbalstu.
– Kāda ir iespēja augt un attīstīties biatlonā?
– Iespēja augt un attīstīties biatlonā pastāv vienmēr. Šis sporta veids prasa ļoti lielas darbspējas, laiku un enerģiju. Lai sasniegtu visaugstāko līmeni, ir jāiegulda vēl ārkārtīgi liels darbs, lai varētu sākt aizdomāties par rezultātu uzlabošanos un atzīstamu sniegumu. Šobrīd, trenējoties trenera Māra Čakara vadībā, ceru, ka ieguldītais darbs turpmākajos gados kalpos par pamatu rezultātu augšupejai. Pēc piemēra nekur tālu nav jāmeklē. Ar ieguldītu milzīgu darbu un pacietību Baiba Bendika ir kā piemērs man. Viņai ceļš līdz visaugstākajam līmenim nav bijis viegls, taču Baiba ar savu cīņassparu ir pierādījusi, ka tas ir iespējams.
– Kā jūties, brīvdienas pavadot Madonā?
– Katru reizi, kad atbraucu uz Madonu, mani saista miers un klusums, kas valda apkārt. Šeit ir lieliski apstākļi, lai varētu atjaunoties un sagatavoties turpmākajām nometnēm. Smeceres sila apkārtnes mežs, regulārais taku tīkls, kas vijas pa stāviem kalniem un lēzenām ieplakām, ir mani sabiedrotie gandrīz ikkatrā skrējienā. Šad un tad man patīk arī noskriet garām Birānu dzirnavām vai apskriet apkārt Vadzola ezeram, kura ūdenī ir kas īpašs, jo tas mani pievelk un nomierina. Katru reizi, aizskrienot uz Smeceres silu, man šķiet, ka kaut kas ir izmainījies, un tas man ļoti patīk – nepārtraukta attīstība un tiekšanās uz izaugsmi. Ceru, ka jau pavisam tuvā nākotnē Madona spēs uzņemt augstas klases biatlona sacensības un vēlreiz apliecināt to, ka Madona ir Latvijas ziemas galvaspilsēta.
24.11.2020.