Sociālais darbs ir aicinājums un izaicinājums reizē; ne visi var darīt šo psiholoģiski prasīgo darbu, kur uzmanības un atbildības centrā ir citi līdzcilvēki ar savām dzīves problēmām. Katra novembra otrajā otrdienā, kas šogad iekrita Mārtiņdienā, 10. novembrī, tiek atzīmēta Sociālo darbinieku diena. Savukārt novembra sākumā Madonas novada pašvaldība paziņoja par piešķiramajiem apbalvojumiem; viņu vidū arī Dzelzavas pagasta sociālā darbiniece ELVĪRA AGARELOVA saņems Pateicības rakstu par pašaizliedzīgu un profesionālu darbu sociālās aprūpes jomā.
Elvīra atklāj, ka nupat būs aizvadīti jau 20 gadi, kopš viņa strādā par sociālo darbinieci Dzelzavas pagastā. Viņas saknes ir Latgalē; uzaugusi Višķu pagastā, Daugavpils novadā. Pēc vidusskolas viņa aizgājusi mācīties uz Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, pēc kā norīkota darbā par sēklkopības agronomi uz Dzelzavu. – Kā es te atnācu, tā paliku. (Smejas.) Apprecējos ar vietējo dzelzavieti, ir ģimene, divi brīnišķīgi bērni. Par viņiem prieks – viens strādā, otrs vēl pēdējo gadu mācās maģistros. Esmu iedzīvojusies; laikam arī jāteic, ka mīlu šo darbu, – atzīst Elvīra Agarelova. No agronomes par sociālo darbinieku viņa kļuvusi, jo tā dzīvē iegrozījies – kolhozu sistēmas sabrukšanas laikā saimniecības likvidējušās cita pēc citas. Tādēļ, kad parādījusies vakance sociālajam darbiniekam, Elvīra tajā pieteikusies un tikusi pieņemta darbā. Viņa atminas:
– Sākumā, ja godīgi, īsti nezināju, kas ir sociālais darbs. Uzsākot strādāt, man priekšā tika nolikta viena lapa, kā par iepriekšējā darba atskaiti. Bet nu pamazām, pamazām darīju, kas jādara. Kad 2008. gadā tika izdots likums, bija jāiegūst arī sociālā darba izglītība.
– Kā noritēja mācību process un kā to varējāt savienot ar darbu, māju, pienākumiem?
– Mācījos Sociālā darba augstskolā „Attīstība", Rēzeknē, 5 gadus braukāju. Vispirms izmācījos par sociālās palīdzības organizatoru, nākamo 2,5 gadu laikā ieguvu profesiju II līmeņa sociālais darbinieks. Braukāšana notika katru otro nedēļas nogali. Bērni vēl bija mazi, tik daudzas dienas būt prom no mājām – tas bija diezgan saspringts laiks. Tomēr, ja cilvēks vēlas, visu var izdarīt.
– Kā būs aizritējuši līdzšinējie darba gadi? Kādas ir iespējas cilvēkiem palīdzēt un vai visās situācijās?
– Dzelzavas pagastā, kā visos pagastos, sociālajam darbiniekam jābūt universālam – jāspēj risināt visu iespējamo no A līdz Z. Ir klienti, kuri vēlas sadarboties, un ir tie, ar kuriem gadiem strādājam, bet uz priekšu tiek sperti tikai mazi, sīki solīši. Jo sevišķi tas attiecas uz ģimenēm ar bērniem. Arī seniori ir ļoti dažādi – ir, kas pieņem aprūpi mājās, citam tas prasa gadus, divus, lai piekristu: „Labi, mēģināšu." Gadījumos ar problēmsituācijām, kas galvenokārt grozās ap atkarību problēmām, ir klienti, kuriem pietiek ar „pirksta pakratīšanu", bet vairums tomēr nemīl, ja viņam „skaļāk" pasaka. Viņš var noslēgties un atcirst: „Ko tu mani māci?" Tādēļ par visu vairāk mēģinām runāt, stāstīt un vēlreiz runāt.
– Kā Dzelzavas pagastā ir ar klientu nomaiņu?
– Dzelzava ir īpašs pagasts ar to, ka mums Aizpurvē ir brīvie pašvaldības dzīvokļi. Tad nāk ģimenes, kas nav dzelzavieši, bet gan visa Madonas novada cilvēki. Ja cilvēkam nav dzīvesvietas, protams, viņam jāpalīdz. Ne visas, bet ir problēmģimenes, kas šādi pie mums atnāk, līdz ar to jāpieslēdzas sociālajam darbiniekam.
Skaits ir ļoti mainīgs, ir ap 30 trūcīgo vai maznodrošināto klientu – pa vienam vai kā ģimenes. Klāt nāk arī aprūpe mājās, aprūpe institūcijā. Vērtējam arī, kam jāsniedz īpaša kopšana.
Pagastā nedaudz palielinājās klientu skaits, kad bija pirmā „Covid-19" krīze un cilvēkiem nebija darbiņa. Pa vasaru situācija nedaudz uzlabojās, jo ir kūdras purvs – tur ir iespēja sezonālam darbam. Zinu ģimenītes, kurām darbs beigsies un nesanāks nostrādāti 9 mēneši, lai varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu, bet gan tikai kādi 6-7, tātad vajadzēs palīdzēt.
Ir jau arī ilgstošie bezdarbnieki, kas tādi ir, kopš vien es strādāju. Daļa klientu gan zina, ka nav nemaz tik vienkārši sociālajā dienestā pabalstu dabūt – ir jāpilda līdzdarbības pasākumi.
Vislielākais prieks, protams, ir par tiem klientiem, kuriem ar laiku situācija uzlabojas. Un tādi ir. Tas mūsu darbā ir lielākais gandarījums un augstākais sasniedzamais uzdevums. Tāda arī ir sociālā darba doma – ja cilvēks nonācis grūtībās, un tā var notikt ar ikvienu no mums, sociālais dienests sniedz šo palīdzību, pakalpojumus, un ar laiku cilvēka situācija sakārtojas, uzlabojas. Un šī palīdzība vairs nav nepieciešama. Kurš vēlas sadarboties, viņš arī pieņem visus piedāvātos resursus. Ir iespējas, piemēram, apmeklēt dažādus NVA kursus, lai uzlabotu savas iespējas darba tirgū. Ir arī, kas iziet atkarības programmas, piemēram, Minesotas programmu, un kam tās palīdz. Ir diemžēl daļa, kam nav palīdzējis, bet prieks par ikkatru, kam ir. Zinu cilvēku, kurš programmu izgāja ne vienu reizi vien, bet atkārtoti, tagad strādā, – prieks! Vēl cilvēkiem ar invaliditāti ir pieejamas mācības Jūrmalā, SIVA. Iespēju ir daudz, tikai – vai ir paša vēlme kaut ko darīt un mainīt?
– Vai ir jomas, kur sociālajā darbā prasītos pilnveidot sniedzamo atbalstu, palīdzību?
– It kā klientiem tiek piedāvāts viss iespējamais, cik jau to resursu ir. Madonas novadā šis pakalpojumu loks arī ir gana plašs, un tas pamazām attīstās. Protams, vajadzības vienmēr būs, un to ir daudz. Piestrādāt varētu pie dienas aprūpes centra. Mūsu pagastā zinu vairākus iedzīvotājus, kas savulaik kā bērni pabeiguši tā saucamo speciālo pamatskolu. Viņi dzīvo mājās, neko nedara, jo aizbraukt uz Madonu ir gana sarežģīti. Tie ir ceļa izdevumi, citam vajag arī pavadoni. Mamma varbūt ir jau gados, arī tās var būt pārvietošanās problēmas. Visu jau arī saprotu, uz vietas izveidot dienas centru – tas ir liels resurss. Varbūt risinājums būtu pilnveidot transporta iespējas, organizēt kādus braucienus uz šo dienas centru, nodarbībām un tamlīdzīgi.
– Vai izdodas nepaņemt līdzi darbu (vai domas par to) uz mājām?
– Ar prātu jau saprotu, ka nevajadzētu turpināt par to domāt arī mājās, brīvdienās, bet vismaz man tas neizdodas – pilnībā atslēgties no darba.
Darbs var kļūt arī bīstams, ir bijuši gadījumi, kad domā – kur nu liksies? Savā laikā atnāca ģimene no Zemgales. Vīrietis, sieviete, divi bērni, kas gan bija izņemti no ģimenes vēl pirms pārnākšanas uz Dzelzavas pagastu. Sākām strādāt ar bērnu mammu, runāt, viņa piekrita braukt pie psihologa. Tur diemžēl atklājās aizdomas par seksuālo vardarbību ģimenē no vīrieša puses. Šī situācija tika novesta līdz tam, ka vīrietis nokļuva aiz restēm. Protams, kamēr visa šī situācija risinājās, man un bāriņtiesas loceklei tika draudēts. Telefonā tā arī teica: „Atriebība būs salda…" Bet ieslodzījuma vietā viņš nomira. Labi, ka mamma gāja uz sadarbību, arī pieņēma Minesotas programmu. Darbā ir bijuši vairāki tādi brīži, tādi klienti, no kuriem reāli bijis bail. Labi, ka līdz šim viss labi.
– Katram darbam sava garoza. Bet kas tomēr ir tajā viducītī, kāpēc vērts šo darbu darīt?
– Tas ir vienīgais un galvenais – ja klients ir ieklausījies, piekritis sadarboties ar sociālo darbinieku, tad arī ir rezultāts un ir izdevies viņa dzīvi vismaz kādā ziņā mainīt uz labāku. Šādu gadījumu nav pārāk daudz, jāteic godīgi. Reizēm ar ģimeni strādā, stāsti, runā diezgan ilgi, bet tādi „taustāmi" rezultāti nāk tikai pamazām, pil kā pa pilītei. Mēs kopā sasniedzam kādus pakāpienus, bet līdz pašai virsotnei, iespējams, mēs kopā nemaz neuzkāpsim jeb šis gadījums nav līdz galam atrisināms. Nereti jau ģimene arī pārceļas citur. Kolīdz deklarējas citā vietā, mans darbs ar viņiem ir beidzies.
– Gandarījumu, iespējams, sniedz arī tas, ka novada mērogā darbs nupat ticis novērtēts.
– Nevaru pat iedomāties, kā tas noticis. (Smejas.) Nu varbūt tas, ka tiešām cenšos darīt darbu pēc labākās sirdsapziņas. Acīmredzot, tie ir arī tie garie gadi, kas pavadīti šajā amatā. Pirms diviem gadiem nācās pasēdēt divus mēnešus uz slimības lapas. Tad nu sapratu, ka tomēr ātri vien pēc klientiem noilgojos. Gribas strādāt un mēģināt cilvēkiem palīdzēt.
– Kas sniedz atpūtas brīžus? Pēc krāšņajām mārtiņrozēm uz galda minēšu, ka tie ir dārza darbi.
– (Smejas.) Jā, ziedi ir no pašas dārza. Laikam jau manī sēž tas agronoms iekšā. Tiklīdz pavasarī sniegs nokusis, eju skatīties, kas daudzgadīgo puķu dobē ir pārziemojis, kā tur izskatās. Es tiešām pēc darba eju dārzā, nezinu, kur liktos, ja man dārza nebūtu. Ir jāierušinās zemē, lai varētu atslēgties no ikdienas. Patīk arī aizbraukt uz teātra izrādēm, koncertiem. Ne bieži, jo tas ir tālāk – Rīga, Valmiera, un ja kompānija nolasās; tagad ar „Covid-19" tas vispār krietni mazinājies.
13.11.2020.