Teātra pasaulē aizvien biežāk piedzīvojam neparastas formas un transformācijas, lai, atbilstoši laikam, skatuves cilvēki spētu uzrunāt sabiedrību. Jaunu skatījumu, kā izdzīvot teātra izrādi, aizvadītajā sezonā piedāvāja Lubānas amatierteātra „Priekšspēle" kolektīvs.
Jāņa Baloža režijā, asistējot kolektīva režisorei Ilzei Krauklei, tika iestudēta kopienas teātra izrāde „No Ceikstes līdz Aiviekstei". Uzdrīkstēšanās un ļaušanās eksperimentam ir izrādes atslēgas vārdi, jo kolektīvam tā bija jauna pieredze gan satura, gan formas brīvības meklējumu ziņā.
Kopienas teātra skaidrojums
To, kas tad īsti ir kopienas teātris, laikrakstam skaidro fonda „Initium" valdes priekšsēdētāja Ieva Niedre: – Kopienas teātris ir iniciatīva, metodika, ar kuru pasaulē cilvēki strādā diezgan sen, savukārt Latvijā tā ienāca salīdzinoši nesen. Lielākā mērogā tas notika valsts simtgades laikā, kad, mūsu fonda iniciēti un sadarbībā ar Kultūras ministriju, „British Council Latvia", Kultūrkapitāla fonda atbalstu, tapa dažādi projekti un apmācības.
Projekta „Latvijas stāsti. Šekspīrs satiek Blaumani" ietvaros realizējām meistarklases dažādu valstu profesionāļu vadībā. Tajās piedalījās vairāk nekā 100 Latvijas profesionālā teātra mākslinieku, amatierteātru režisori, pedagogi, folkloristi, antropologi un sociālie darbinieki. Šīs meistarklases apmeklēja arī Lubānas amatierteātra režisore Ilze Kraukle.
Rezultātā 2019. gadā tika izveidoti desmit iestudējumi. Šobrīd kopienas teātris strādā pie vēl vairākām izrādēm, kas norisināsies dažādās Latvijas vietās. Galvenais nosacījums kopienas teātrim ir tas, ka tā ir profesionālu mākslinieku radīta lieta sadarbībā ar vietējiem kopienas pārstāvjiem. Izrādes centrā ir jautājumi, kas svarīgi kopienai, kas rūp tieši viņiem.
Paveiktais Lubānā
Izrādē „No Ceikstes līdz Aiviekstei" būtisku pienesumu sniegusi visa radošā komanda: dramaturgs un režisors Jānis Balodis, režisora asistente Ilze Kraukle, muzikālā noformējuma autors Andrejs Grimms un Paula Ābele, kostīmu konsultante Anna Aizsilniece, kustību konsultante Alise Putniņa. Izrādes aktieru lomās iejutušies Lubānas amatierteātra aktieri un biedrības „Aborieši" dalībnieki.
Skatītāji neparasto iestudējumu jau vairākkārt baudījuši Lubānā un arī Jēkabpilī, kur reizi divos gados notiek amatierteātru festivāls „Laipa". 4. oktobrī ikdienišķas, komiskas un arī traģiskas situācijas festivālā izspēlēja septiņi amatierteātri no visas Latvijas. Skatītājiem bija iespēja vērot jauniestudējumus un piedzīvot neierasto lubāniešu izrādi pilsētvidē. Ikvienu uzstāšanos varēja vērot arī festivāla dalībnieki no citiem teātriem, tādējādi smeļoties idejas un pieredzi paši savam turpmākajam darbam.
Laipa starp aktieri un skatītāju
Amatierteātru festivāls „Laipa" iepriekšējos gadus tika organizēts Jēkabpils tautas namā, bet šoreiz uznāciens notika ārā – īpaši šim notikumam izveidotā vietā, domājot par distancēšanos un drošību „Covid-19" dēļ. Uz „laipas" tika aicināti visi septiņi amatierteātri, kas pārstāvēja Jelgavu, Liepāju, Lubānu, Rēzekni, Rīgu, Valku un Jēkabpili.
Kā skaidroja organizatori, festivāla būtība ir „laipa starp režisoru un lugas autoru, režisoru un aktieri, aktieri un skatītāju". Neparastu „laipas" traktējumu skatītāji tvēra Lubānas amatierteātra izpildījumā. Dramaturga un režisora Jāņa Baloža iestudējums „No Ceikstes līdz Aiviekstei" dokumentāli vēsta par lubānietes Marijas Diliavkas reiz veiktajiem meteoroloģiskajiem pētījumiem. Aktieru darbība tika pārnesta pilsētvidē – izrāde bija kā pastaiga līdz Daugavai ar vairākiem pieturas punktiem.
Režisora ieskats
Iestudējums „No Ceikstes līdz Aiviekstei" vēsta par klimata pārmaiņām un vidi, kā arī izstāsta dokumentālus stāstus par vietējiem Lubānas iedzīvotājiem.
– Ideju smēlos grāmatā „Simts stāsti par Lubānu", – komentē izrādes dramaturgs un režisors Jānis Balodis. – Tā kā projektam bija atvēlēts neliels laiks – 2,5 mēneši -, skatījos jau gatavajā materiālā, ko no tā varu piedāvāt kolektīvam. Piesaistīja stāsts ar nosaukumu „Nedaudz neparasts darbs", kas vēsta par Mariju un viņas darbu gandrīz sešdesmit gadu garumā. Tēma par dabu ļāva saturam piesummēt paralēlo līniju – aktieru šodienas stāstus, jo mana vēlme bija veidot izrādi, kas nefokusējas uz pagātni, bet atklāj saikni ar šodienu. Kopienas teātra kustībā svarīgas ir dažādas pievienotās vērtības, tomēr primārais uzdevums ir un paliek izrāde kā mākslas darbs. Nedrīkstēju pazemināt mākslas standartus, kaut procesa gaitā svarīga bija arī tikšanās ar vietējiem, tai skaitā Marijas meitu Maldu, kas joprojām dzīvo Lubānā un veic vides novērojumus. Tāpēc varu apgalvot, ka tas bija mūsu komandas kopdarbs, ietverot sociālo, pedagoģisko, māksliniecisko un vispārizglītojošo aspektu. Kopīgi pavadītais laiks deva jaunu, bagātinošu pieredzi visiem.
Iespēja strādāt sadarbībā ar komandu
Biļete uz neveiksmi Jāņa Baloža skatījumā būtu pārliecība „es visu zinu". Tad durvis uz sadarbību aizvērtos. – Mēs strādājām, ievērojot manus kā mākslinieka principus, bet atvērti, radoši, sasniedzot autorību, ka tas ir mūsu visu kopīgi veidots projekts, – uzsver režisors. – Veiksmīgi bija tas, ka varēju dzīvot uz vietas – manas dzimtas lauku māja atrodas 20 km attālumā no Lubānas, līdz ar to varēju izrādes iestudējuma laikā izbraukāt. Bez tam mani ļoti sajūsmina tas, ka cilvēki, kas darbojas amatiermākslā, atšķiras no profesionāliem aktieriem. Viņiem ir savs ikdienas darbs, sava profesija, un viņi ne tik daudz izrādē spēlē, kļūst par kaut ko citu, bet atklājas paši un caur sevi iemiesojas jaunā tēlā. Tāpēc, domājot par izrādi, joprojām redzu katru no viņiem – Juri, Tīnu, Gati un pārējos.
Vai izrādi pieteiks konkursam?
Pagaidām izrādes pastaigas veidā Latvijā bieži netiek iestudētas, tomēr Lubānas amatierteātra pārstāvji pauž pārliecību, ka ar laiku šāda forma varētu kļūt arvien populārāka arī citu amatierteātru vidū.
Vaicāts, vai kopienas izrādi varētu nospēlēt žūrijai, vai tā būtu piemērota „Gada izrādes" konkursam, Jānis Balodis atbild: – To apsveram, pārskatu konkursa „Gada izrāde" nolikumu, tāpat pārskatu nedaudz mainīto „Spēlmaņu nakts" izrāžu nolikumu. Tā kā esam nolēmuši pavasarī izrādi spēlēt atkal (visi lubānieši, kas vēlas, izrādi vēl nav redzējuši), līdz ar to varētu to parādīt arī žūrijai. Ja par globāliem jautājumiem runā vispārīgi, traucē tas, ka tiek runāts visas planētas mērogā. Savukārt, ja paņem koncentrētu, fokusētu skatījumu, tas palīdz apskatāmo problēmu izprast daudz labāk, ko Lubānas izrāde lieliski pierāda.
30.10.2020.