Senākos laikos gatavot pūru meitenēm bija goda lieta. Pūrā galvenokārt tika likti adīti cimdi, zeķes, šalles un vēl dažādi silti un noderīgi izstrādājumi. Rokdarbi sievietēm nebija sveši arī tālākajā dzīves ceļā.
Gadiem ejot, adīšanas prasme nav mazinājusies. Tā gājusi savu attīstības ceļu, līdz radās adāmmašīna, kas adītājām palīdz daudz ātrāk uzadīt džemperus, jakas, mēteļus un pat segas.
Nevarētu gan teikt, ka adīšana ar rokām ir aizmirsta, jo vecmāmiņas, māmiņas vai draudzenes adītās zeķes, cimdi, šalles un cepures aizvien ir pašas siltākās un mīļākās ikvienam nēsātājam.
Kā stāsta madoniete Elita Iecelniece, viņai adīšana ir gan darbs, gan vaļasprieks. Šobrīd, kad arī Latvijā esam vīrusa „Covid-19" apdraudējumā, uz tirdziņiem savus darbus adītāja neved.
Elitas darinātos izstrādājumus – dažādu krāsu cepures, cimdus, šalles, lakatus un pat tumšsarkanu mēteli – pamanīju veikalā „Eridana". Tiekoties ar Elitu jau viņas mājās, uzzināju, ka ar adāmmašīnu rokdarbniece strādā apmēram trīs gadus. Šūšanas un rokdarbu skolā „Burda" Elita apguva, kā darboties ar adāmmašīnu, kā dzijas kamols var pārtapt par skaistu kostīmu, kā veikli un prasmīgi uzadīt dažādas noderīgas lietas.
– Uz Rīgu reizi nedēļā braucu pilnu gadu, – atklāja madoniete. – Pirms tam dzīvoju pa māju, veicu mājas soli, aprūpēju ģimeni. Tad nolēmu kļūt par mašīnadītāju. Tā kā rokdarbi man patikuši vienmēr, bet ar rokām adīt šķita lēni, izgāju apmācību pie Mārītes Berķes un kļuvu diplomēta mašīnadītāja. Diplomdarbā adīju džemperi un kostīmu – jaciņu un svārkus, nobeiguma daļā – mēteli. Vērtējumā man bija visi desmitnieki. Tika vērtēta gan izstrādājuma labā, gan kreisā puse – arī vīles un apdare.
Jautāta, kā, piemēram, mētelim var uzadīt tik līdzenu un sarežģītu rakstu, Elita atbildēja, ka raksts tiek adīts ar perfokartes palīdzību, toņu salikumi top adītājas galvā.
– Kopā ar vīru iepriekš braukājām pa tirgiem, bet, tā kā tagad ir kovids, izbraucienus esam atcēluši. Liku informāciju Facebook lapā un adījumus tirgoju mājās. Īpaši uz Ziemassvētkiem labi gāja šalles, bet ikdienā pasūta arī džemperus, jakas un cepures, – vēstīja Elita. – Mani uzmeklē tie, kam veikalu piedāvājums neder – ir nestandarta rokas vai augums, vai cilvēks vēlas adījumu no īpaši siltas dzijas.
Tincināta par pavadīto laiku pie adāmmašīnas, madoniete stāstīja – nav tā, ka viņa sēdētu visu dienu pie darbarīka kā fabrikā:
– Viss top pamazām, lai neapnīk, lai adīšana sagādā prieku. Ar rokām izstrādājuma daļas satamborēju vai saadu kopā, beigu process ir darbietilpīgs.
Pašvaldības izsludinātajos projektu konkursos, kas atbalsta uzņēmējdarbību, Elita nav piedalījusies. Adāmmašīnai naudu viņa krāja vairākus gadus, līdz varēja to iegādāties.
– Es projektu konkursos piedalīties nevēlos, man patīk visu paveikt pašai bez papildu saistībām, – komentēja adītāja.
Gatavojoties aukstākam laikam un novembra svētkiem, Elita ada cepures un šalles latvju rakstos.
– Top arī adīti pirkstaiņi, kuros esmu ieadījusi latvju rakstu motīvus. Tur parādās auseklis, pasaules pamata zīme – aka – un citas, – vēstīja rokdarbniece. – Visvairāk šobrīd pieprasītas šalles, pagājušajā gadā pirktākās bija cepures. Tās adu no pusvilnas dzijas, ar oderi. Mētelim savukārt izmantoju merino dziju un alpakas vilnas dziju. Man pašai ir zaļš vilnas dzijas mētelis, tas ir ļoti silts un nav novalkājams, jo katru dienu jau tādu nevelk.
Jautāta par bērniem, māmiņa pasmaidīja, ka atvases pēc apģērba brauc uz lielveikaliem. Bērniem ir sava, jauniešu, gaume un pārliecība. – Meitai gan esmu adījusi jaciņas un džemperus, kaut ko jau no mana adītā mugurā velk. Prieks, ka vecākais dēls šo apģērbu novērtē un māsu paslavē – cik labi tev izskatās šis džemperis!
28.10.2020.