Šopavasar privātajam muzejam "Biksēres klēts" apritēja 20 gadu, kopš tika vērtas durvis apmeklētājiem. Muzeja dibinātājs un vadītājs ANDRIS TREČAKS sarunā atklāja, ka bija iecerēti arī plašāki jubilejas pasākumi, bet sakarā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju un noteiktajiem piesardzības pasākumiem "Covid-19" infekcijas ierobežošanai tie nenotika.
– Muzeju atklājām 2000. gada 4. maijā – 10. gadadienā kopš Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas, – atceras Andris Trečaks. – Bet viss aizsākās vēl agrāk –
1986. vai 1987. gadā, kad kopā ar draugu Jāni Bondaru bijām devušies sēņot un iegājām arī kādā pamestā lauku mājā, kur kādreiz bija dzīvojis amatnieks, kas no ādas, spriežot pēc atstātā aparāta, bija gatavojis dažādus piederumus zirgiem.
Tā arī sākās mana interese, kas nav apsīkusi visus šos gadus. Kopš tā laika arī kolekcionēju senlietas, tāpat jaunāko laiku vēsturiskās liecības. Pakāpeniski to sakrājās tik daudz, ka vairs īsti nebija, kur mantas novietot. Ar tām jau bija pilns gan pagrabs, gan māja, un arī sievas pacietības mērs bija pilns, kad kādā dienā sieva paziņoja: lai izvēloties – vai nu viņa, vai es. Bet, tā kā es strādāju pagastā un kolhozs pašvaldībai bija nodevis pamesto veco muižas klēti, celtu vēl 18. gadsimtā, arī radās doma te izveidot senlietu muzeju.
Sākumā vēsturiskās liecības tika izvietotas vienā telpā, tad ekspozīcijai tika atvēlētas divas telpas, un nu tās tiek izvietotas trijās telpās, bet trešā telpa, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta – tajā izvietotās ekspozīcijas regulāri tiek papildinātas ar jauniem eksponātiem. Man ir lielisks palīgs – mākslinieciskais noformētājs Didzis Akmentiņš.
Pirmajā telpā atrodas galvenokārt sadzīves priekšmeti, otrajā – amatnieku piederumi, bet trešajā telpā, kā es smejos, ir mana jaunība – eksponāti no padomju laikiem un nedaudz arī no Otrā pasaules kara. Interesanti, ka tieši trešā telpa visvairāk patīk skolēniem, jo tajā atrodas arī dažādi formas tērpi, kurus var pielaikot, fotografēties, ko skolēni arī dara. Viens no populārākajiem priekšmetiem, ar ko bērniem visvairāk patīk fotografēties, ir gāzmaska, kaut gan tajā viņi nav atpazīstami.
Muzeja īpatnība ir tāda, ka apmeklētājiem ļauju visu aiztikt ar rokām. Īpaši tas patīk bērniem, kas, aizbraukuši mājās, ar sajūsmu stāsta vecākiem: "Tā tik bija ekskursija!"
Skolēnu priekšā vispār cepuri nost! Piecpadsmit gadu laikā, kad piekļuve eksponātiem netika norobežota ar stiklu, nepazuda pat vismazākā monēta.
Tiesa, ir bijis tikai viens gadījums, par kuru es stāstu kā kuriozu, kad muzeju apmeklēja ap 300 skolēnu un viena lieta no sekcijas tomēr pazuda. Tā bija… sērkociņu kastīte, varbūt kādam patiešām ļoti sagribējās uzpīpēt…
Norobežojošo stiklu monētām un citiem līdzīgiem eksponātiem uzlikām tikai pēc tam, kad tika iedibināta Muzeju nakts tradīcija un pie mums sāka braukt gan no tuvākas, gan tālākas apkārtnes un grūtāk bija izsekot apmeklētāju plūsmai.
Lielākais skolēnu pieplūdums muzejā ir maijā, kad noslēgumam tuvojas mācību gads, un septembrī, kad tas ir tikai pašā sākumā un mācību procesam vēl tikai iešūpojas.
Savukārt Cesvaines vidusskolas skolēniem te ir pat notikusi vēstures stunda, kad ne tikai teorētiski varēja, piemēram, iepazīt, kas ir olekts vai vīzes, bet arī tās aplūkot un paturēt rokās. Muzejā viss ir uzskatāmi redzams, aplūkojams un arī rokās paturams. Visi eksponāti ir oriģināli.
Šajos gados muzeju ir apmeklējuši daudz cilvēku no dažādām Latvijas vietām un arī ārvalstīm. Viesu grāmatā atsauksmes rakstīt es visus lūdzu dzimtajā valodā, tālākais viesis mums ir bijis no Korejas.
– Paver, lūdzu, priekškaru arī uz pašu eksponātu vēsturi, cik seni vai jauni tie ir?
– Tie ir ļoti dažādi. Lūk, akmens cirvis, izrakts tepat Sarkaņos un aprakstīts vēl Ulmaņlaiku grāmatās. To man uzdāvināja Ilze Vārsberga. Arī naži, zvaniņi un citi priekšmeti atrasti tepat Sarkaņu pagasta teritorijā pie mehāniskajām darbnīcām, kur atrodas 14. gadsimta kapulauks.
Katram priekšmetam jau ir sava vēsture, savs stāsts. Pa šiem gadiem muzejs ir kļuvis visai populārs, daudzi zina par tā pastāvēšanu, līdz ar to arī paši piedāvā vēsturiski vērtīgas lietas. Tā kāda tante, kad nolēma pārdot savu māju, man piezvanīja un aicināja atbraukt, lai apskatītu, varbūt kas ir vērtīgs un muzejam noderīgs. Šī māja – "Kalna Brici" – atradās mežmalā, un neviens karš to nebija skāris. Un – ticiet vai ne – es pilnus divus busiņus atvedu!
Pastāstīšu vēl kādu gadījumu, kad uzzinot, ka mājā, kur kādreiz dzīvoja kalējs, mūžībā aizgājusi to saimniece, piezvanīju mazmeitai un interesējos, varbūt ir kas vērtīgs, bet viņa apgalvoja, ka nekā tāda neesot. Taču pavasarī viņa atnāca pie manis un pavēstīja, ka gar vienu sienu bijusi sakrauta malku, ko pa ziemu izkurinājusi, un tad ieraudzījusi durvis, kas vedušas uz citu istabu, kura esot bijusi pilna ar kalēju instrumentiem, un nu tie arī ir aplūkojami muzejā.
Apmēram 95% vai pat vairāk eksponātu ir no Sarkaņu pagasta. Ļoti vērtīgas mantas uzdāvināja Imants Akmentiņš. Patkulē savulaik bija liela muiža Ilzene, kurai 1905. gadā nodedzināja jumtu. Šīs muižas pārvaldnieks bija Imanta audžutēvs, kas savā mājā Kraukļos bija saglabājis ļoti daudz priekšmetu.
Kad parādījās pirmā publikācija "Lauku Avīzē", viņš, uzzinot par muzeju, uzdāvināja ļoti daudz vēsturisku priekšmetu – sekretēru, klavieres, ozolkoka galdu, traukus, karafi, citiem vārdiem – no Ilzenes muižas muzejam daudz kas tika. Mantu kastē jau bija salikti priekšmeti no 1905. gada. Interesanti, ka šajā muižā tika ražoti dzērieni visai Krievijai. Dažas Ilzenes muižas etiķetes ir saglabājušās un muzejā aplūkojamas.
Interesanti, ka starp mantām atradām arī kādu spogulīti, kurš aizmirsts tur glabājies daudzus gadu desmitus. Sapratām, ka tas piederas sekretēram, kurš no muižas bija aizceļojis uz kādu māju Kraukļos. Tas muzejam tika uzdāvināts 2005. gadā, un tā nu sanāca, ka sekretērs ar spogulīti satikās tieši pēc simt gadiem, kad muižā izcēlās ugunsgrēks.
Mantas uz muzeju ir atceļojušas dažādi. Dažām šis ceļš ir bijis īsāks, citām garāks – pat no Kulēnas Francijā un Vācijas. Tās tiek arī numurētas, norādot, kas tās ziedojis un no kurienes cēlušās.
Arī pats bieži aizbraucu pie lauku tantiņām, interesējoties, vai ir saglabājušās kādas vecas mantas. Nereti man saka, ka nekā vērtīga nav, bet lai jau uzkāpjot bēniņos. Kad pēc pāris stundu revīzijas atgriežos ar lielu kaudzi priekšmetu, izbrīns ir liels – kur tos krāmus likšot?
– Interese kolekcionēt senatnīgus priekšmetus, kā no sarunas sapratu, radās zināmā mērā nejauši, bet kā ir ar interesi par vēsturi – kad sāki pētīt Sarkaņu pagasta vēsturi?
– Tā pa īstam vēsture mani sāka interesēt, kad sāku kolekcionēt senlietas, jo cilvēkiem mājās jau neatrodas tikai dažādi priekšmeti, bet arī daudz dokumentu un citu vēsturisko liecību, kas arī nonāk muzeja krātuvē. Vienīgi tie ikdienā nav aplūkojami, jo muzeja telpas netiek apkurinātas, līdz ar to oriģinālus var apskatīt reizi gadā – "Muižas svētkos".
Taču tieši plašais dokumentu klāsts arī rosināja izdot grāmatas par Sarkaņiem, apkopot vēsturiskās liecības un pievērsties padziļinātai pagasta vēstures izpētei. Šai ziņā man ļoti palīdzēja Andrejs Vasiļjevs, kas tobrīd studēja vēsturi. Viņš arī bija pirmās grāmatas sponsors, tas, kas Sarkaņu pagasta vēsturi izpētīja no akmens laikmeta līdz Ulmaņlaikiem. Savukārt jaunāko posmu, mūsdienas ieskaitot, pētīšanai pievēršos es. Ļoti nožēloju, ka šī interese neradās agrāk. 1980. gadā, kad kolhozā sāku strādāt par inženieri, dzīva vēl bija muižas istabene. Varēju pierakstīt atmiņas, bet tad par to nedomāju.
Sarkaņu pamatskolas skolēni gan bija tālredzīgāki. Izstrādājot zinātniski pētniecisko darbu, viņu intervēja, un tagad muižas istabenes atmiņas ir pieejamas arī muzejā. Savukārt es no sarunām ar viņu atceros, ka barons bijis nežēlīgs, ļoti liels un resns, pat kalnā bijis grūti tikt. Kalps ar koka dakšām esot stūmis baronu kalnā, lai viņš, stāvot uz trošu tilta, varētu aplūkot apkārt notiekošo.
Vēsture Sarkaņu pagastā patiešām ir ļoti bagāta. Esam izdevuši divas grāmatas, pirmā iznāca 2007. gadā, otrā – 2018. gadā, un tagad top trešā.
Vēl kolhozu laikos uzzināju, ka noliktavā Madonā strādā bijušā Sarkaņu pagasta skrīvera meita. Viņas tēvs šos pienākumus pildīja, sākot no 1926. līdz 1940. gadam un arī vēl vācu laikā. Viņam ļoti paticis visu smalki piefiksēt, un šo atmiņu kladi ar tēva pierakstiem meita uzdāvināja muzejam. Tajā ir arī precīzi fiksēts, no kurām mājām cilvēki tika izvesti uz Sibīriju. Tā arī radās iecere par otro grāmatu, kurā tika aprakstīti visu 243 māju saimnieku likteņi.
Taču domāju, ka īsti pareizi nebūtu, ja tiktu aprakstītas tikai šīs mājas. Sarkaņu pagastā taču atrodas Patkule, Aizkuja, pie tam tās daļa kādreiz atradās Cesvaines teritorijā, bet pēc tam tika pievienota Sarkaņiem, līdz ar to klāt nāca vēl 173 mājas no Patkules pagasta un vairāk nekā septiņdesmit no Aizkujas, kuras arī bija jāapraksta.
Turklāt nospriedu, ka būtu labi, ja grāmatā tiktu publicētas arī fotogrāfijas, bet, lai tās savāktu, pagāja ilgs laiks. Braucu pa visu Latviju, un fotogrāfijas tika sūtītas arī no ārzemēm, kas apspoguļoja dzīvi Ulmaņlaikos, tāpēc arī otrā grāmata iznāca tikai 11 gadu pēc pirmās. Bet rezultāts ir tā vērts. Bildes grāmatā ir publicētas ļoti labā kvalitātē, un par to esam ļoti pateicīgi maketētājai Ainai Pidikai. Pat no ne visai kvalitatīvām un pat miglainām bildēm ir sanākušas perfektas.
– Sarkaņu pagasta vēstures izzināšanā un saglabāšanā, acīmredzot būdams savas dzimtās vietas patriots, esi ieguldījis patiešām lielu darbu un sirds mīlestību. Bet vai muzejam saskati arī nākotni pēc daudziem gadiem?
– Man ir četri dēli, un vismaz viens no viņiem izrāda interesi. Tā ka ļoti ceru, ka būs, kas manu iesākto turpinās.
23.10.2020.