Ergoterapeite GUNDEGA ELĪZA ZARIŅA kopš augusta strādā „Madonas slimnīcā"; daļēji tieši viņas lēmums pēc studijām pārnākt uz Madonu bijis nozīmīgs tam, lai jau nākamgad „Madonas slimnīcā" varētu atvērt rehabilitācijas dienas stacionāru. Gundega Elīza savā darbā vadās pēc moto „Ikkatram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet" – arī ergoterapeits esot viena no palīdzīgajām „rokām" rehabilitācijas procesā.
Kā atklāj Gundega Elīza Zariņa, viņa dzimusi Bērzaunē, mācījusies Lazdonas pamatskolā, tad – Madonas Valsts ģimnāzijā, ko absolvēja dabaszinību novirzienā. Ar labiem panākumiem apguvusi arī vijoļspēli; tā kādā brīdī savās nākotnes izvēlēs bija jāizšķiras starp mūziku un medicīnu.
– Mūziku atstāju savam brīvajam laikam, hobijam. Medicīna vienmēr ir bijusi par iedziļināšanos cilvēka problēmās. Medicīnai būtu jābūt gaismai un mums – kā tās nesējiem cilvēkiem. Cilvēks ir jāmīl, būtne kā tāda, bez šīs cilvēkmīlestības medicīnā nekādi. Jābūt ļoti pieņemošam, saprotošam, empātiskam.
Kā savu mērķi izvirzīju Rīgas Stradiņa universitāti, tur ieguvu bakalaura grādu ar ergoterapeita kvalifikāciju, no 2020. gada 20. augusta esmu uzsākusi darba gaitas „Madonas slimnīcā". Madonā gan strādāju jau laiciņu iepriekš, jo pirms diviem gadiem sāku strādāt biedrībā „Mēs saviem bērniem", kur vadīju vokālo ansambli bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Arī studiju gados pa brīvdienām biju Madonā, jo te dzīvo draugs – tagadējais vīrs. Tā arī atgriezos, – pastāsta Gundega Elīza.
– Principā ar vienu kāju visu laiku bijāt Madonā, tā arī šī sasaiste palika ar Madonu.
– Kad uzsāku studijas un pirmā kursa nodarbībā mums jautāja „Kāds ir tavs mērķis profesionālajā jomā?", jau tobrīd zināju, ka mērķis ir atgriezties Madonā un nodrošināt šī pakalpojuma pieejamību reģionos. Tomēr bija arī bailes un šaubas par to, vai Madonas novadā es sev šādu darbavietu atradīšu. 2019. gada augusta beigās piedalījos „Mēs saviem bērniem" nometnē bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, pie mums ciemos atbrauca Agris Lungevičs. Mums izveidojās saruna par to, kur mācos un kādi ir dzīves mērķi. Tad tiku uzaicināta uz sarunu ar Lungeviča un Stubura kungu par to, ka pēc studiju laika es varētu uzsākt strādāt Madonā. Pēdējā studiju gadā man arī tika piešķirts pašvaldības atbalsts, lai te atgrieztos. Pēc ergoterapeitiem patiesībā ir liels pieprasījums, ir daudz brīvu vakanču, jo šādu speciālistu Latvijā nav daudz. Šobrīd, kopš marta, par ergoterapeiti strādāju biedrībā „Mēs saviem bērniem" un kopš 20. augusta – arī „Madonas slimnīcā".
– Kas nav ar to saskāries, tas nezina, – kas ir ergoterapeits?
– Ergoterapeits ir veselības aprūpes profesionālis, kurš strādā rehabilitācijas jomā. Mana kā ergoterapeita visaugstākais mērķis ir, lai cilvēks var veikt visas savas ikdienas darbības, ieskaitot pašaprūpi, algoto vai brīvprātīgo darbu, mācības, pavadīt savu brīvo laiku – visas prasmes, kas cilvēkam nepieciešamas. Metodes, kādā veidā to nodrošinu, var būt ļoti dažādas. Ergoterapeits strādā ar visiem vecumiem, tostarp arī zīdaiņiem, bērniem, kam varbūt kāda garīgās attīstības aizture, psihiski vai autiskā spektra traucējumi. Notiek darbs arī ar pieaugušajiem, piemēram, pēc rokas traumas, ar pacientiem pēc insulta. Ļoti lielu daļu sastāda neiroloģiskie pacienti, piemēram, ar kognitīviem traucējumiem. Citos prakses kontekstos, ne konkrēti Madonā, ir pacienti ar psihiskām saslimšanām, piemēram, šizofrēniju. Ergoterapeits strādā arī šādā jomā.
– Ar ko ergoterapeits atšķiras no fizioterapeita, kas varbūt ir mazliet vairāk iepazīta profesija?
– Kā es to varētu skaidrot, fizioterapeits strādā uz muskuļu funkcijām, muskulatūras tonusu. Viņa mērķis ir uzlabot, piemēram, muskuļu spēku vai kustību apjomu. Mans mērķis var būt saistīts ar to pašu, piemēram, uzlabot roku funkciju, kustību apjomu, bet svarīgākais – kāpēc? Lai cilvēks sev uztaisītu ēst vai strādātu algotu darbu, lai spētu pelnīt naudu. Es varu izmantot līdzīgas metodes, bet mērķis ir pavisam kas cits – sasniegt reālu aktivitāti. Bieži vien cilvēkiem ir grūtības plānot aktivitātes, tad ergoterapeits ir tā ārstniecības persona, kas palīdzēs saplānot aktivitātes pa soļiem. Ergoterapeita augstākais mērķis – lai cilvēks būtu neatkarīgs savās ikdienas aktivitātēs.
– Sakāt, ka pieprasījums pēc ergoterapeitiem ir pat lielāks nekā piedāvājums. Kā šāda problēma radusies?
– Ergoterapija Latvijā ir tikai aptuveni 20 gadu, citviet pasaulē – jau senāk. Arī budžeta vietas, kas tiek piedāvātas, – kad iestājos augstskolā, budžeta vietas bija tikai 24, šobrīd to ir jau 38. Stradiņa universitātē budžeta vietu ergoterapeitiem ir pat vairāk nekā fizioterapeitiem, jo pieprasījums darba tirgū ir augsts, visas vakances šobrīd nemaz nebūtu iespējams piepildīt ar visiem tiem studentiem, kuri studijas pabeidz. Pieļauju, ka ne visos reģionos ir iespējams piesaistīt ergoterapeitu, kur nu vēl sociālās aprūpes centriem. Tādēļ tas savā ziņā ir Madonas veiksmes stāsts, jo ergoterapeita esamība nozīmē valsts finansējumu. Viens no rehabilitācijas dienas stacionāra pamatiem ir ergoterapija, tādēļ bez šāda speciālista to izveidot nevarētu.
– Kā vērtējat savus pirmos mēnešus šajā profesijā?
– Studiju laikā jau biju sākusi darbu ar bērniem ar garīgās attīstības aizturi; man darbs ar bērniem vienmēr paticis, tādēļ „Mēs saviem bērniem" darbavieta ir saprotama. Ar somatiku strādāt uzsāku tieši „Madonas slimnīcā". Klājas labi, bet, protams, ir izaicinājumi. Pirmkārt, šobrīd man vēl jāiziet sertifikācijas process, lai es varētu sniegt maksas ambulatorus pakalpojumus, kā arī valsts apmaksātus ambulatorus pakalpojumus, un lai attiecīgi ar nākamā gada 1. janvāri varam atvērt dienas stacionāru. Ar sertifikācijas procesu, kas neiet tik ātri, jārēķinās katram jaunam speciālistam.
Šobrīd pēc likumdošanas es varu strādāt stacionārā, kur arī strādāju. Šajā darbā ļoti svarīga ir sadarbība ar ārstējošo ārstu, ergoterapeitu, fizioterapeitu, uztura speciālistu – lai būtu kopēji mērķi kā rehabilitācijas komandai. Nevaram strādāt profesionāli, bet tikai katrs savas profesijas ietvaros. Tas viss būtu jāliek kopā kā puzle, jāzina, ko katrs no iesaistītajiem dara, jo lielākais mērķis jau mums ir viens. Pie tā vienkārši jāpiestrādā. Bet kopumā ārstējošie ārsti ir ļoti atsaucīgi, te ir brīnišķīgs kolektīvs.
Es arī uzskatu, ka ar tiem pacientiem, kuri ir darbspējīgā vecumā, kuriem ir augsts invaliditātes iestāšanās risks, būtu jāstrādā intensīvāk. Šobrīd laiks to man atļauj darīt, tāpēc ar šādiem pacientiem strādāju 2 reizes dienā. Ar citiem pacientiem, kuri ir stacionārā un kuriem ir ārsta nosūtījums uz ergoterapeita pakalpojumu, strādāju
1 reizi dienā. Ir jāstrādā arī pie tā, lai ārstējošie ārsti uzzinātu par mani, ka es šeit strādāju. Manā skatījumā, pat lielākajai daļai pacientu stacionārā būtu nepieciešama ergoterapija; tā kā nekad iepriekš šāda speciālista te nav bijis, arī ārstiem pie tā vēl jāpierod – ka viņi šādu nosūtījumu var uzrakstīt, jo ir ergoterapeits, kas šo pakalpojumu var sniegt.
– Cik pieejams ir ergoterapijas pakalpojums pacientiem? Vienmēr noteikti var gribēt vairāk.
– Tā bija liela problēma līdz šim, piemēram, ja cilvēks iziet rehabilitācijas kursu nacionālajā rehabilitācijas centrā „Vaivari", kas notiek tālāk? Viņš ir uzlabojis savas funkcijas un prasmes līdz noteiktam līmenim, bet, ja ar viņu neviens neturpina strādāt tālāk, šīs funkcijas, iegūtās ikdienas prasmes zūd. Tāpēc šī rehabilitācija ir tik ļoti nepieciešama.
Ja pacientam būs ārstējošā ārsta nosūtījums, valsts atbalstītie ergoterapeita pakalpojumi būs pieejami. Pēc pirmās konsultācijas sapratīsim, ar ko konkrēti strādāsim, kam sekos 5 valsts apmaksātas nodarbības. Vienmēr jau var gribēt vairāk, bet tas arī atkarīgs no katra konkrētās situācijas. Sākot ar novembri, būs pieejami ergoterapeita maksas pakalpojumi. Cilvēki jau var zvanīt, interesēties, veidot pieraksta rindu, lai tad, kad būs „atvērtas durvis" šim pakalpojumam, viņi varētu nākt. Drīzumā arī parādīsies plašāka informācija, lai iedzīvotāji ir informētāki.
– Kā sarunas sākumā teicāt, cilvēki ir jāmīl. Bet jāmīl arī sevi un laiks jāatvēl atpūtai, atslodzei. Kas to nodrošina jums?
– Studiju laikā dziedāju Rīgas Stradiņa universitātes jauktajā korī „Rīga", bet nu jau vairākus gadus dziedu Madonas kultūras nama vokālajā grupā „The Sound Effect". Man ļoti patīk arī dažādi dārza darbi, puķes, tāpat aktīvā atpūta dabā. Mūzika ir tā, kas mani ļoti atslogo; dziedu un spēlēju arī baznīcā. Ergoterapijā ir ļoti svarīgs balanss; tā arī ikvienam cilvēkam ir jāatrod laiks sev un atpūtai, ne tikai darbam un brīvprātīgajam darbam, lai būtu līdzsvars.
09.10.2020.