Mūsdienās Miķeļus atzīmējam 29. septembrī, bet pēc vecā kalendāra tie bija ap 21., 22., 23. septembri, kad diena un nakts ir vienāda garuma.
Ievērojot šo tradīciju, „Braku" muzejā Miķeļdienu svētījām 23. septembrī, kad senās gudrības cēla gaismā tautas mūzikas kopa „Pulgosnieši" Vinetas Dāves vadībā.
Ar Miķeļdienu saistās daudz jauku un interesantu tradīciju. Tās ir arī apjumības jeb appļāvības, kad pēdējo reizi pļāva labību un ķēra Jumi, kas ir gan simbolisks pēdējais kūlītis, gan jebkurš augs, kas saaudzis kopā. Senie latvieši ticēja, ka Jumīša godāšana dos auglību un svētību mājām, tīrumiem un būs veiksme nākamajā gadā, tāpēc arī „Brakos" izgodinājām rudens vīru Jumi. Tika dziedātas rudens tautasdziesmas, katrs varēja izmēģināt roku simboliskā pļaušanā ar senu izkapti, veidot labības pīni, iet rotaļās, minēt mīklas. Kopīgi aizdedzām ugunskuru par godu Jumim, klausījāmies „Pulgosniešu" stāstos par tradīcijām agrāk un tagad. Simboliski tika izspēlētas trīs dienas, jo tik ilgi svinēja un godāja rudens saulgriežus.
Saimes istabā bija bagātīgi klāts galds, uz kura cieņā rudzu maizīte, pirmo riecienu ziedojot Jumim. Bija sātīga putra, pašu gatavots kvass, pīrādziņi, pankūkas un citi gardumi. Miķeļdiena agrāk bija laiks, kad pēdējo reizi varēja bildināt noskatīto meitu un dzert derības. Ja to neizdarīja, tad bija jāgaida nākamais gads.
Daudz jauna uzzinājām vai atsvaidzinājām aizmirsto. Saule dāsni sildīja, cilvēki bija pozitīvi noskaņoti, jautri un sirsnīgi, un īpašs prieks par Ērgļu vidusskolas 2. klasi, kas kopā ar audzinātāju Sandru Stankeviču bija galvenie atbalstītāji un gudrību uzklausītāji. Bērni labprāt gāja rotaļās, veica dažādus rituālus, bija sagatavojuši savu cienastu. Tāda skaista sadarbība, kad vecākā paaudze nodod savas zināšanas jaunākai, un būtiski, ka tas tiek darīts nepiespiesti un dabiski. Visi bijām ieguvēji, un galvenais – „Braku" sētai dāvāta svētība, veiksme un izdošanās turpmāk!
30.09.2020.