Skolotāja SABĪNE ŠĶĒLE-STEPANOVA Madonas pilsētas vidusskolā strādā
trešo mācību gadu. Darbojas aizrautīgi, atdevīgi, prasīgi un zinoši.
Savā
brīvajā laikā viņa iepriecina bērnus, arī novadot kādu dzimšanas dienas
ballīti vai kādus citus svētkus. Vēl Sabīne sabiedrību ne tik sen
iekustināja ar dalību skaistuma konkursā „Miss Dimanta foto", kurā,
protams, ieguva publikas atzinību un arī vairākas balvas.
– Esmu dzimusi Madonā, uzaugusi Barkavā, pirmās darba gaitas uzsāku Degumnieku pamatskolā, – tiekoties „Stara" redakcijā, atklāja Sabīne Šķēle-Stepanova. – Ar iesāktu augstāko izglītību kā jaunam censonim Degumniekos man deva iespēju pierādīt sevi un pilnveidoties. Vispirms biju skolotāja pirmsskolā, tad sākumskolā, un tad mani pārvilināja uz Madonu. Madonas pilsētas vidusskolā šogad audzināšanā ir 3. klase, kopumā 23 bērni. Skolotāja ikdiena šobrīd ir gana sarežģīta, jo jārūpējas par to, lai skolēni mācītos un apgūtu nepieciešamo, bet starpbrīžos varētu arī atpūsties. Diemžēl pārvietošanās „Covid-19" seku dēļ ir samērā ierobežota, ir jānodrošina, lai nesaskaras klašu grupas. Tāpat bērniem jāatgādina par regulāru roku mazgāšanu, un varu teikt, ka jaunā mācību gada ceturtajā nedēļā skolēni to ir ielāgojuši un lieliski praktizē.
– Atskatoties nesenā pagātnē, kas bija vadmotīvs, izvēloties skolotājas profesiju?
– Kad tētis man mazai uzdeva jautājumu, par ko vēlos kļūt, atceros, ka jau toreiz man bija trīs varianti: būšu ārste, šofere vai skolotāja. Medicīna mani interesē joprojām, tāpat ļoti patīk braukt ar automašīnu, bet beigu beigās profesijas ziņā izvēlējos un kļuvu par skolotāju. Tas acīmredzot ir ierakstīts zvaigznēs. Mana tante arī bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, viņa strādāja Rīgā, un bērnībā es bieži braucu pie viņas. Radiniece laboja burtnīcas, es gāju viņai līdzi uz skolu, un nereti viņa mani uzlielīja, ka labi pārzinu valodas likumus, zinu, kur un kādai pieturzīmei teikumā jābūt. Paldies arī skolotājai Anitai Ceļapīterei Barkavas pamatskolā, kura spēja manī ielikt pamatu pamatus un interesi par dzimto valodu un skolotājas profesiju.
– Kur un kādas programmas apguvē pagāja studiju gadi?
– Pēc vidusskolas devos studēt uz Rēzeknes Augstskolu, iestājos Baltu filologos. Kad pusgads bija aiz muguras, sapratu, ka šī programma īsti nav domāta man, tomēr piespiedu sevi turpināt un studijas pabeigt. Drīz pēc tam mani uzrunāja nākt strādāt uz Degumniekiem par pirmsskolas pedagogu. Biju iestājusies Latvijas Universitātē, kur studēju sākumizglītības skolotāju programmā, un varēju šo darba piedāvājumu pieņemt. Pēc studijām apmeklēju dažādus kursus Gulbenē, speciālo izglītību piemācījos kursos, ko organizēja turpat Degumniekos. Ļoti priecājos, ka Degumnieku pamatskolā ieguvu daudz jaunu zināšanu, jo direktore Daiga Rubene saviem pedagogiem nodrošināja labāko, sagatavoja it visam.
– Kas īsti bija jāmāca Degumnieku pamatskolā?
– Sākumā strādāju pirmsskolā, pēc tam sākumskolā, tad savu prasīja ģimenes dzīve – devos dekrēta atvaļinājumā, un vēl pēc laika 5.-9. klasei mācīju latviešu valodu un literatūru. Liels prieks par Degumniekos paveikto, arī par to, ka skolēniem bija interese, izziņas un izpētes gars, jo gramatika taču nereti liekas tik ļoti sausa. Mums tā nebija, ar piemēriem, aizrautību valoda atdzīvojās, un tās likumības audzēkņos it labi nostiprinājās. Degumniekos vadīju arī teātra pulciņu. Iestudējām ludziņu par Kraukšķīti, ar to tikām uzaicināti pie plašākas auditorijas Madonas novada bibliotēkā.
– Katrai maizītei ir sava garoza, kāda tā ir skolotājas darbā?
– Manuprāt, skolotājas darba garoza, pirmkārt, ir noslodze. Darbs un domas par skolu nekad nebeidzas. Gadu no gada nāku uz māju un savējiem saku, ka pēdējo reizi sev līdzi nesu burtnīcas, ko mājās laboju. Bet tik un tā man bieži līdzi ir mācību grāmatas, pieraksti, jo vajag daudz laika, lai sagatavotos mācību stundai, ja gribi, lai tā būtu interesanta un aizraujoša. Laiku vajag arī pārdomām, kā atklāt veidu, lai skolēnus mudinātu atrast ceļu uz pilnveidošanos pašiem. Un nekad jau nebeidzas domas un rūpes par saviem audzēkņiem. Aizverot skolas durvis, neaizveru interesi par to, kas ar viņiem notiek un notiks pēc tam. Īpaši smags bija pandēmijas laiks, kad bērniem bija jāapgūst tik daudz jauna. Telefonu viņi līdz tam zināja kā spēlīšu rīku, nu vajadzēja to atklāt kā palīgu mācībām. Prieks, ka izturējām, un, pateicoties vecākiem, mācību gadu visi beidza sekmīgi. Tagad redzu, ka bērni ir kļuvuši pieaugušāki, daudz patstāvīgāki lēmumu pieņemšanā. Tomēr septembrī visi bijām tik ļoti noilgojušies redzēt cits citu klātienē.
– Kam pašai paliek laiks un interese pēc darba skolā?
– Tā ir daba – mans aicinājums un piepildījums ir atpūta dabā. Rudenī diemžēl neiznāk pārāk daudz būt laukā, jo ģimenes pārcelšanās dēļ uz jaunu dzīvesvietu ir daudz tehniski risināmu jautājumu. Piedalos remontdarbos, esmu iemācījusies pat slīpēt un krāsot… Vēl man patīk skriet. Dažkārt ceļos agri no rīta, vasarā ap pulksten 5, lai varētu izskriet un tikai tad doties pienākumos. Rīta stundas visai dienai dod milzu enerģijas lādiņu, mazā piepūle noteikti ir tā vērta. Skolas laikā rīta skrējieni gan nesanāk, tad ģimenei jāgatavo brokastis, jāpaspēj bērnu aizvest uz bērnudārzu, otru – uz skolu. Toties brīvajiem brīžiem esmu atradusi vingrošanas nodarbības sporta hallē. Kustība, vingrošana palīdz no visa atslēgties, skrienot vai veicot citas fiziskās nodarbes, nedomāju par skolu, audzēkņiem vai problēmām, tad ir brīva galva un laiks tikai sev.
– Vēl viena no jomām vai hobijiem brīvajā laikā ir pasākumu vadīšana.
– Patiešām, jau ceturto gadu vadu dažādus pasākumus bērniem. Tās ir dzimšanas dienas un citi bērnu svētki, kur viņus uzrunāju, kopīgi izspēlējam un iekrāsojam mums atvēlēto laiku. Tas prasa izdomu, īpaši tāpēc, ka Madona ir neliela pilsēta un ballīšu dalībnieki atkārtojas. Pats komiskākais bija šogad, kad četras reizes biju kā pasākuma vadītāja vienā un tai pašā kompānijā. Pirmajā ballītē biju princese Elza, otrajā – Minjons, vēl pēc tam – Minnija. Tēli mainās, sarunas dažādojas, un interesanti, ka tikai trešajā reizē bērnu vecāki mani atpazina. Savā facebook lapā „Bīnes balles" lieku informāciju par savu vaļasprieku, un cilvēki atsaucas. Dažreiz man prasa – kāpēc „Bīne"? Esmu Sabīne, bet vēl viens šī vārda pamatojums – esmu dzirdējusi par sevi sakām, ka esmu čakla un nepagurstoša kā bite, bet „Biene", tulkojot no vācu valodas, nozīmē ‘bite', lūk, viena no atbildēm uz uzdoto jautājumu.
– Tas čaklums, enerģija un dzīvesprieks, iespējams, ir no gēniem, nāk no vecākiem, ģimenes?
– Noteikti! Mani vecāki ir mans zelts. Ģimene ir visa pamatā, bez viņiem es būtu absolūti nekas. Mīlestību uz cilvēkiem, darbu un dabu manī ielikuši tieši vecāki. Cik vien sevi atceros, mēs vienmēr esam bijuši darbīgi ļaudis, no mazumiņa ir izspiests maksimums. Man ir divi vecāki brāļi, abi dzīvo tepat novadā. Mareks ar ģimeni ir Barkavā, nodarbojas ar mežiem, vidējais brālis Agris ir pārņēmis vecāku uzņēmumu, palielu zemnieku saimniecību, es savukārt eju akadēmiskāku ceļu. Mani vecāki joprojām zemnieko savā saimniecībā, bet, tā kā brālis izstudēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē un varēja projektu darbā labāk piesaistīt Eiropas fondu finansējumu, attīstīt šo nozari, Ošupes pagasta „Cīrulīšos" saimnieko viņš.
– Vai arī pašai iznāk iegriezties un būt tēva mājās?
– Pēc iespējas biežāk cenšos tur būt. Uz dzimto vietu braucu smelties enerģiju, tā ir mana miera osta, kur pilnībā atpūšos. Jau tad, kad mazā būdiņā tur dzīvoja vecmamma, visi radinieki uz turieni tiecās un brauca. Tētis nāk no lielas ģimenes, viņam ir piecas māsas un brālis, tad nu visi lielie radu pasākumi notiek Barkavas pusē. Mēs meklējam cits cita sabiedrību, mums ir labi vienam ar otru. Tas ir dzimtas dārgums – visiem būt kopā un dzimtu turpināt. Man ir daudz māsīcu un brālēnu, kuriem tagad pašiem ir kuplas ģimenes, kopā pulcējas jau nākamās paaudzes – mūsu – māsīcu – bērni. Un visi apjaušam – esam liels stiprinājums cits citam. Zinu, ja būs vajadzīga palīdzība, simtprocentīgi varēšu paļauties uz savējiem. Varbūt tāpēc dzīvē droši speru savus soļus un varu daudz paveikt. Iekšēji jau nereti pasvārstos – vai daru pareizi, kā būtu labāk, bet tad, kad pieņemu lēmumu, manī ir absolūta pārliecība, kurai dziļākais pamats nāk no drošās aizmugures, no mana lielā ģimeniskā atbalsta.
– Vai tas palīdzēja arī konkursā „Miss Dimanta foto"?
– No Latvijas skaistuma konkursa „Miss Dimanta foto" fināla, šķiet, atbraucu vislepnākā, jo ieguvu simpātiju balvas gan interneta, gan klātienes balsojumā. Sagatavošanās process konkursam bija ļoti nopietns. Vienā no tā posmiem bija jāprezentē savs novads vides un ekoloģijas jautājumos. Meklēju informāciju, sazinājos ar zinošiem cilvēkiem, lai atklātu Madonas novada labos piemērus. Tā kā esam zaļš novads, varēju pienācīgi prezentēt savu pusi. Fināla pasākums ritēja Rīgā, „Radisson" viesnīcā, un dalībniece, kura ieguva galveno balvu, guva iespēju doties uz Malaiziju. Vēl cita saņēma dimanta kaklarotu, es savukārt atbraucu ar visām pārējām balvām un medaļām. Tas bija necerēti, jo nebiju plānojusi piedalīties skaistuma konkursā. Man tika uzdāvināta biļete uz aviācijas festivālu, tur tiku uzaicināta nofotografēties, un tad sākās divu mēnešu ilgs maratons – facebook lapā ieliku bildi, un cilvēki sāka balsot un iedrošināt, ka varu un vajag piedalīties konkursā. Pie Ineses Zīles gāju mācīties, kā sevi pārlauzt un nebūt tik ļoti skolotājai, jo runā un stājā kā jau īstam profesionālim tas bija iesakņojies. Konkursa gaitā bija vairāki prezentācijas uzdevumi, bija interesanti un vērtīgi, un fināls mani pašu tik ļoti, ļoti pārsteidza.
25.09.2020.