Mārcienas pansionāts ir Madonas novada pašvaldības iestāde, kas ir lielākā sociālās aprūpes iestāde novadā.
Tas ir izveidots ar mērķi sniegt sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus. Seniori un personas ar invaliditātes problēmām arvien vairāk vēlas pavadīt savu dzīvi pilnvērtīgi un laimīgi dzīvojot arī pansionātā. Lai gan pieprasījums pēc ilgstošas sociālās aprūpes iestādēm senioriem pēdējos gados arvien pieaug, tomēr tuvinieki joprojām bieži tiek aprūpēti mājās. Iemesli ir dažādi – aprūpes iestādēs trūkst brīvu vietu, uzturēšanās iestādē izmaksā dārgi, bet bieži izvēli diktē vainas izjūta, bailes no sabiedrības nosodījuma. Tomēr dzīvi aprūpes iestādē var uzlūkot arī no gaišās puses, kā iespēju.
Mārcienas pansionāta vadītāja Dace Zeile atzīst, ka diemžēl joprojām ir saglabājies stereotips – bērniem pašiem jāparūpējas par saviem vecākiem.
– Mēs visi novecojam. Agrāk vai vēlāk, bet pienāk laiks, kad tuvinieki kļūst nevarīgi un viņiem nepieciešama aprūpe. Ne vienmēr bērni var to uzņemties vai nodrošināt. Piemēram, senioram, kuram bijis insults vai slimo ar Alcheimera slimību vai demenci, ir nepieciešama speciāla aprūpe, arī diennakts pieskatīšana. Laika gaitā ir izveidojies stereotips – ko teiks citi, ko par mani padomās, ja es tuvinieku ievietošu speciālās aprūpes iestādē. Ir jāizvērtē visi apstākļi un sekas, jāpadomā arī par savu veselību. Vecu cilvēku aprūpi veicot bez profesionālām zināšanām, pašu spēkiem vai algojot neprofesionālu kopēju, sekas var būt ļoti smagas. Aprūpe nav tikai ēdiens, siltums vai tīra veļa. Ir neskaitāmas nianses kopšanā, kuras neņemot vērā var veidoties būtiskas veselības problēmas – slimības saasinājums, izgulējumi, lūzumi, atmiņas zudums, pēc kā cilvēks no salīdzinoši viegli kopjama kļūst par gulošu un pilnīgi aprūpējamu. Nepareiza aprūpe var izraisīt arī kopēja fiziskās problēmas. Cilāt mazkustīgu slimnieku prasa lielu fizisku piepūli, – norāda Dace Zeile. – Tikpat būtiski – ja cilvēks pavada dienas vientulībā un pats sevi aprūpēt nespēj, bieži saasinās arī emocionālās problēmas un var iestāties depresija. Aprūpes centri būtiski atslogo piederīgos, ļauj viņiem turpināt ierastās ikdienas aktivitātes, darba attiecības. Tiek nodrošināta profesionāla pieeja tuvinieka aprūpē, uzraudzība. Pansionātos ir speciālais aprīkojums, inventārs. Ir pielāgota vide personām ar funkcionāliem traucējumiem. Tāpat senioriem tiek dota iespēja būt sociāli aktīviem. Šeit var runāt par kvalitatīvu dzīves turpinājumu, jo visa sociālā aprūpe ir vērsta uz cilvēka labsajūtu.
Dzīvei pansionātā ir arī savas ēnas puses.
– Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir grūti adaptēties citā vidē un sabiedrībā. Senioru nespēja pieņemt ievietošanu aprūpes iestādē var veicināt izolētību, atteikšanos no aprūpes, līdz ar to – nomāktību, depresiju, veselības stāvokļa pasliktināšanos. Lēmums par ievietošanu iestādē ar senioru ir detalizēti jāapspriež, pie šīs domas viņš jāpieradina pakāpeniski, izstāstot iemeslus, ieguvumus, to, kas sagaida jaunajā dzīvesvietā, kā mainīsies ikdiena. Galvenie kritēriji ir kvalitatīva aprūpe, apmierināts klients un pozitīva, cieņpilna aprūpes personāla attieksme, – uzsver Dace Zeile. – Aizspriedumi pret pansionātiem ir bijuši un būs visos laikos, bet esmu pārliecināta, ka arī Latvijā attieksme pret aprūpes iestādēm palēnām mainās uz pozitīvo pusi. Ar darbu, dažādām aktivitātēm liekam manīt, ka šie cilvēki ir mūsu vidū, viņi ir mums svarīgi, mēs viņus novērtējam un atceramies. Mēs šiem cilvēkiem ar savām rūpēm sakām – tu neesi viens.
Ir dažādas situācijas, kad seniori nonāk pansionātos, bieži vien tā ir viņu pašu izvēle. Mārcienas pansionātā jau gadu dzīvo Rufīna. Pasliktinoties veselības stāvoklim, pati izvēlējās turpmāko dzīvi pansionātā.
– Šīs ir manas otrās mājas. Esmu ļoti labi iedzīvojusies. Pati izvēlējos vecumdienas pavadīt pansionātā, lēmums bija ilgi pārdomāts un izvērtēts, bet par savu izvēli biju pārliecināta. Sākums bija grūtāks, bet to var saprast – ir jāpierod pie jaunās vides. Jūtos ļoti labi, jo visu laiku kustos. Dzīve paiet ļoti interesanti. Ir dažādas nodarbības, pasākumi, ierīkoju dārziņu, tāpat aizbraucu uz veikalu, pie radiniekiem, uz kapsētu. Es visu laiku esmu cilvēkos, kas vecumdienās ir ļoti nozīmīgi. Tu neesi viens! Ir liels personāla atbalsts un sapratne.
Ar dzīvi pansionātā apmierināts ir arī Aldis, kas uz Mārcienas pansionātu atnāca no Auces.
– Diemžēl vecums nāk ar dažādām likstām un veselības problēmām. Tā ir sanācis, ka nokļuvu Mārcienas pansionātā. Lai gan šeit esmu neilgu laiku, esmu ļoti apmierināts un man te patīk. Ir ļoti labi cilvēki, personāls, aprūpe. Viss mūžs ir aizvadīts smagi strādājot, uzskatu, ka pašreizējā dzīve pansionātā man ir cienīgas vecumdienas, – uzsver Aldis. – Šī ir mana dzimtā puse. Vēlējos atkal tajā atgriezties. Biju iepazīties ar pansionātu, redzētais mani apmierināja, un nolēmu, ka šeit pavadīšu vecumdienas. Īpaši skaista ir apkārtne, kas man bija ļoti nozīmīgi, – koki, daba, svaigais gaiss.
25.09.2020.