Pavasarī būs desmit gadu, kopš Aivars Zagorskis kopā ar sievu darbojas ar veciem, nespēcīgiem cilvēkiem. Veckalsnavā, bijušās pienotavas ēkā, viņi ir izveidojuši īres namu un neslēpj, ka tas ir kalpojums, kurā ieliek savu sirdi.
Uz jautājumu, kā radās iecere, Aivars Zagorskis atbild: – Mūsu pašu vecākiem un vairākiem tuviem radiniekiem pienāca cienījami gadi, bija telpas viņu uzņemšanai, tā nonācām pie šādas ieceres. Ēku biju iegādājies laikos, kad vēl gribēju nodarboties ar piena pārstrādi, bet tam nebija perspektīvas, nebija lemts piepildīties. Kādu brīdi te izveidojām austersēņu audzētavu, tomēr, kad no sēņu biznesa dabūjām astmu, turklāt Latvijā iesākās ekonomiskā krīze, vajadzēja sēņu audzētavu slēgt. Tad izlēmām – kaut saviem vecīšiem sakārtosim telpas un ļausim te pavadīt cienīgas vecumdienas. Vispirms izremontējām vienu istabu, pēc nedēļas vēl, tā no viena, diviem cilvēkiem pamazām esam nonākuši līdz īres nama divdesmit iemītniekiem. Vietējo cilvēku viņu vidū šobrīd gan nav, jo Madonas reģionā neviens īsti nezina, ka šeit ir iespēja cilvēkiem dzīvot vecumdienās. Pašlaik pāris vietas ir brīvas, jo sakarā ar „Covid-19" sekām daudziem jauniem ļaudīm darba nav un vairāki savus večukus ir paņēmuši pie sevis. Finansiāli tas ir vieglāk, jo katrs pensionārs ir arī atbalsts ģimenei.
Taujāts, cik dārga īres namā ir uzturēšanās, Aivars Zagorskis atklāj: – Maksa ir 300 eiro mēnesī, kas ir gandrīz divreiz lētāk nekā pansionātā. Ar visu to, ir cilvēki, kuriem reāli šādas summas nav, jo pensijas ir mazas, tad vajadzīgo sarūpē bērni.
Iepazīstoties uzzinu, ka ēkā dažās istabiņās dzīvo pa divi, bet pamatā istabiņās mīt pa vienam cilvēkam. Iemītniekiem ir savas drēbes, pat kāda mēbele un personīgais kaķis.
– Gulošus cilvēkus gan neņemam, – turpina Aivars Zagorskis. – Mēs nesniedzam sociālos pakalpojumus, bet rūpējamies viens par otru kā ģimene. Apkalpojošajā personālā ir četri cilvēki, plus mēs abi ar sievu, es veicu arī pavāra pienākumus. Maltītes ir trīsreiz dienā, ēdiens ir sātīgs un garšīgs, jo produkti nāk no savas saimniecības. Tie, kuri vēlas, var rosīties dārzā, ir kas „okupējis" vienu, cits – otru siltumnīcu. Esmu novērojis – veciem cilvēkiem ir svarīgi būt vajadzīgiem, tad viņi jūtas labi.
Ierunājoties par vietām, no kurienes iemītnieki ieradušies, uzzinu, ka tālākais ir no Kuldīgas, ir ļaudis, kas atvesti no Jelgavas, Rīgas, Siguldas, Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils, tātad no visas Latvijas.
Visvairāk ir pensionēto skolotāju, medmāsu un policistu. Vīriešu ir apmēram tikpat, cik sieviešu. Mājastēvs stāsta, ka nereti cilvēki sapazīstas un izveidojas pāris.
Apkārt ir skaista daba, iemītnieki var daudz laika pavadīt svaigā gaisā.
– Katru gadu svinam Līgo vakaru, kurinām ugunskuru, večuki danco līdz trijiem naktī. Ir skanīgi dziedātāji, kas zina daudz dziesmu, pārējie dziedam līdzi. Garlaicīgi nav, reizēm no Carnikavas atbrauc teātris, noskatāmies izrādi. No Pļaviņu bērnudārza savukārt ierodas audzēkņi un audzinātājas – Ziemassvētkos saņemam daudz apsveikumu. Rīkojam arī dārza svētkus, uz kuriem atbrauc piederīgie, tad uzaicinām muzikantus, cepam šašlikus, uzrīkojam baļļuku.
Pieturamies pie tā, lai cilvēku neizrautu no ierastā ar visām saknēm.
Blakusmājā ir dzīvokļi darbiniekiem (trīs dienas viņi strādā, pēc tam trīs dienas ir brīvas) un vēl daži brīvi dzīvokļi, kur var apmesties atbraukušie piederīgie. Atbrauc, piemēram, bērni no Anglijas („Covid-19" pandēmijas laikā tas gan nenotiek) un padzīvo kādu nedēļu, pakomunicē ar vecākiem. Katrs īres namā dzīvo par sevi, bet visi jūtas kā mājās: gribi – guli kaut līdz pusdienām. Ja kāds nejūtas labi, lai ietu brokastīs, atnesam klāt. Ja vajadzīga nopietnāka palīdzība, meklējam ārsta pakalpojumu. Dzīvojam kā ģimene. Man pašam tas nav darbs, to drīzāk uztveru kā kalpošanu, – sarunas izskaņā atzīst Aivars Zagorskis.
25.09.2020.