Par igauņu dzejnieku Contra (īstajā vārdā – Margus Konnula) Latvijā jau izveidojies savs priekšstats. Viņš sarakstījis jautrus, ironiskus dzejoļus, turklāt pats tos delverīgi, (piemēram, uzkāpjot uz krēsla un repojot) izpilda. Tomēr zem uzjautrinošās joku virskārtas var saskatīt nopietnākas atklāsmes, arī sociālas tēmas.
Igaunijā Contra ir populārs dzejnieks, gandrīz trīsdesmit dzejoļu krājumu autors, rakstījis tekstus izrādēm, prozas grāmatu bērniem. Apgūstot latviešu valodu, viņš kļuvis par neoficiālu latviešu literatūras vēstnieku Igaunijā, Latvijā saņēmis Dzintara Soduma balvu un Triju Zvaigžņu ordeni.
Madonas novada bibliotēkā Contra un literāts Guntars Godiņš viesojās Dzejas dienu ietvaros.
– Nedēļa pie mums aizritējusi Vārdu vēja zīmē, – iesākot tikšanos, komentēja Dzejas svētku organizatore Sarmīte Radiņa.
– Guntars Godiņš savulaik rakstīja, ka vārdi ir kā sniegs kalnos, ir tikai putas uz viļņiem, tomēr labi, ja mūsos dziļi iekšā paliks kāds skaļi neizkliegts, patiess vārds. Madonā Dzejas dienas ar savu piedāvājumu šogad bijušas ļoti dažādas – publiskas, arī intīmas. Noslēgumā gribam piedāvāt Dzejas dienu garšvielu, jo, ja kopā ir Contra un Guntars Godiņš, bez tās neiztikt!
Madonieši ar Guntaru Godiņu tikušies vairākkārt. Jau zina, ka literāts aizrautīgi strādā igauņu un somu literatūras jomā, padarot to par nozīmīgu daļu latviešu lasītāju pieredzē. Viņš palīdzējis, lai Contra kļūst par spēcīgu latviešu literatūras tulkotāju, gandrīz vai par latviešu dzejnieku, jo pēdējos gados igauņu literāts dzejoļus raksta arī latviski.
Kā varējām vērot tikšanās laikā, abus vieno nebēdnīga humora izjūta un azartisks saspēles prieks par valodas paradoksiem, pārgalvībām, virāžām.
Contras dzimtā vieta ir Urvaste – ciems Igaunijā, kurā dzīvo apmēram 100 cilvēku.
– Igaunijā Contra ir ļoti populārs, – apstiprināja Guntars Godiņš. – Reiz „Lauku Avīzes" uzdevumā braucu dzejnieku intervēt. Tā kā nezināju ceļu, pirmajai pretimnācējai vaicāju, kā tikt līdz Urvastei. Viņa pagriezās pret mani un pārjautāja: „Vai dodaties pie Contras?" It kā Urvastē dzīvotu viens vienīgs Contra.
Guntars Godiņš vēstīja, ka dzejā Margus Konnula ienāca 90. gados, un tolaik bija daudz igauņu dzejnieku, kas daiļradē izmanto ironiju un humoru. – Esmu tulkojis gan romānus, gan eposus, bet man patīk tulkot arī Contras dzeju, kur jābūt ļoti brīvam, jāimprovizē, – uzsvēra literāts.
Savukārt, pieminot Contras tulkoto latviešu literatūru, vispirms prātā nāk Veidenbaums, jo Contra ir atdzejojis visu Eduarda Veidenbauma dzeju igauņu valodā. Šo dzeju Contra izdeva grāmatā „Nelasiet mani". – Veidenbaumam kopumā ir mazāk nekā simt tekstu, no tiem 74 ir dzejoļi, es, pārpildot plānu, atdzejoju 80, – smaidīja Contra.
Guntars Godiņš piebilda, ka Contra izpaužas arī skrienot maratonus, un vienu no tiem viņš noskrēja, mērojot 170 kilometru no Tartu – mājas, kur Veidenbaums savulaik dzīvoja, līdz Eduarda Veidenbauma muzejam „Kalāčos".
– Vēl īsti nezināju, par ko šajos dzejoļos ir runa, bet man jau patika to ritms un ļoti gribējās zināt, kas tur ir un kā tie varētu izklausīties igauniski, – vilkmi uz Veidenbauma dzeju atcerējās Contra.- Var domāt, ka tā ir traģiska dzeja un dod cilvēkiem piktu prātu, bet tā nav, Veidenbaums bieži ir smieklīgs, ironisks.
Contra ir tulkojis arī šo laiku latviešu dzejniekus – Arvi Vigulu, Kārli Vērdiņu, tulkojis mūsu prozu, piemēram, Alvja Hermaņa dienasgrāmatu, kopā ar Ilzi Tālbergu – Noras Ikstenas romānu „Mātes piens", savukārt šobrīd viņš tulko Andra Akmentiņa romānu „Skolotāji".
– Contra ir latviešu valodas profesors, – kolēģa zināšanas novērtēja Guntars Godiņš.
– Bet jūsu vārdus izteikt man nav tik viegli, – vēstīja igauņu viesis. – Īpaši vārdu „skolotājs", kas ir daudz grūtāk izrunājams nekā vārdu salikums „šaursliežu dzelzceļš".
Tikšanās laikā uzzinājām, ka Contra un Guntars Godiņš sasveicinās, nevis lietojot vispārzināmo „čau" vai „sveiks", bet sasveicinās ar saucienu „Verpakovskis!".
Sabiedrībā Contra jau pieradis, ka no viņa gaida jokus, un, tiekoties ar auditoriju, šķiet, vienmēr sevi uzskaņo uz ampelēšanās nots. Alkoholu jau vairākus gadus dzejnieks nelieto, bet vārdos gan sevi īpaši necenzē un ar savu humoru nereti liek novīst daža laba ausij.
Valodas vārdu krājumā Contra peld un orientējas kā okeānā valis – dzejoli par 6. deklināciju mēs noteikti varētu iekļaut latviešu valodas gramatikas titullapā.
Tikšanās noslēgumā Contra pievērsās savas valsts himnai. Kā alternatīvu tai viņš ir uzrakstījis savu versiju, veltot to pidžamas tēmai. Patiesībā ar savu ironiju Contra tādā veidā valsts himnu aizstāv, jo neuzskata, ka pēc katriem desmit gadiem vajadzētu to mainīt, kaut dažiem šķiet, ka himna neatbilst laika prasībām. – Himna ir simbols, vienalga, par ko tas runā, – uzsvēra Contra.
22.09.2020.