Pirms 28. gadiem, tieši 1. septembrī, darba gaitas Kalsnavas pamatskolā uzsāka REGĪNA MAKOVSKA; kopā ar dēlu, kas tolaik uzsāka mācības 1. klasē. Aizvadīti piepildīti darba gadi, īstenoti veiksmīgi projekti, mācību aktivitātes, bet priekšā ir arī jauni izaicinājumi. Par to visu – šajā sarunā.
Par sevi Regīna pastāsta, ka nāk no Aglonas puses un uz Kalsnavu viņu atvedis darba piedāvājums. Divpadsmit gadu nostrādājusi par zinātnisko līdzstrādnieci, pētnieci Mežu pētīšanas stacijā „Kalsnava" fitopatoloģijas jeb augu slimību jomā. Sākoties pārmaiņu deviņdesmitajiem gadiem, zinātnes nozarē finansējums krietni samazinājies, bijis jādomā par citām darba iespējām. Saņemot piedāvājumu strādāt Kalsnavas pamatskolā, to pieņēmusi, un ne mirkli nenožēlo. – Tā esmu šeit palikusi, tiešām lepojos ar savu skolu un kolēģiem. Kalsnava nu kļuvusi mana mīļākā vieta, kur jūtos vislabāk. Tās ir mājas – visplašākajā šī vārda nozīmē, – secina Regīna Makovska.
– Kādus priekšmetus skolā pasniedzat?
– Pasniedzu ģeogrāfiju un šogad pieņēmu arī izaicinājumu pasniegt ķīmiju, jo šāda priekšmeta skolotāju šobrīd ir gana liels deficīts. Divdesmit gadu esmu bijusi arī direktores vietniece mācību darbā; tas viss kopā veido pilnu darba slodzi. Arī mūsu skolu, kā visas skolas, izņemot varbūt Pierīgas skolas, skar bērnu skaita samazinājums. Tomēr, ja pagājušajā gadā skolā mācījās 100 bērni, šogad – jau 101, kas ir neliels, bet tomēr 1% pieaugums.
Saprotams, ka 100 bērni nenodrošina visiem pedagogiem pilnu likmi vienā mācību priekšmetā vai iestādē, tādēļ darbu apvienošana ir neizbēgama lauku skolās. Esmu ķīmiķe pēc izglītības, iepriekš esmu jau to mācījusi. Bioloģijas un ķīmijas skolotājas izglītību ieguvu Latvijas Universitātē, ģeogrāfijas skolotāja izglītību – Daugavpils Universitātē.
– Ar kādām izjūtām sagaidījāt šī mācību gada sākšanos?
– Kamēr citās skolās skolotāji varbūt ir vairāk satraukušies par projekta (projekts „Kompetenču pieeja mācību saturā" – Aut.) realizēšanu, Kalsnavas pamatskolā jūtamies nedaudz mierīgāk, jo jau 2-3 gadus esam strādājuši uz to, esam aprobācijas skola. Par to esam daudz mācījušies, apmeklējuši dažādus kursus, kas tika rīkoti projekta ietvaros, tādēļ zinām pamata soļus. Protams, tas ir process, ir lietas, kas var izdoties, var neizdoties, un arī mēs šai jomā turpinām mācīties.
– Ko īsti nozīmē šī „kompetenču pieeja", un kādēļ tā nepieciešama?
– Kompetences jeb, kā valodnieki to pārsaukuši, ir lietpratība. Šāda pieeja nepieciešama tādēļ, ka situācija ir mainījusies. Daudzus faktus, ko kādreiz mācījāmies no galvas, šobrīd priekšā pasaka internets, to iegūstam trīs peles klikšķu attālumā. Informāciju līdz ar to iegūstam viegli, bet ir svarīgi šo informāciju mācēt izmantot praktiskajā dzīvē. Otrkārt, mēs šīs zināšanas esam pieraduši pasniegt akadēmiski: „Šī ir patiesība, un jums tā jāiemācās no galvas, tad jūs būsiet gudri." Tagadējā pieeja atšķiras ar to, ka nepieciešamo informāciju audzēknis iegūst caur savām prasmēm un darbošanos. Tas ir nenoliedzami – dzirdētas ziņas mēs ātri aizmirstam, tikmēr ziņas, kas iegūtas caur savu praktisko pieredzi, reālu iesaisti vai pielietošanu, jau pieņemam kā savas un esam spējīgi sasaistīt ar reālu situāciju, reālu darbošanos.
Vēl viens aspekts, pie kā darbs turpinās arī mūsu skolā, – pasauli nesadalīt priekšmetos. Līdz šim pastāvēja nostādne – ja ir, piemēram, ķīmija, to nekādi nedrīkst sajaukt ar angļu valodu. Bet cenšamies to apvienot, jo pasaule jau ir viena un zināšanām ir jāiet rokrokā. Izziņas materiālā un intelektuālā puse ir viena, tikai prāta konstrukcijā tā ir sadalīta kādos mācību priekšmetos. Piemēram, pati pagājušajā gadā mācīju ģeogrāfiju caur angļu valodu. Mums bija ļoti laba iespēja to pielietot arī praktiski, jo Kalsnavas pamatskola darbojas „Erasmus+" projektā ar četrām valstīm un pie mums bija atbraukuši poļi, portugāļi un itāļi – paspējām vēl pirms koronavīrusa. (Smejas.) Tad nu mūsu bērni ļoti sekmīgi varēja pastāstīt gan par Latviju, gan šo valstu viesiem prezentēt mūsu redzējumu par viņiem, viņu pārstāvētajām valstīm.
Šobrīd daudz darba notiek arī pie caurviju prasmēm – tās ir prasmes, kas iet cauri visiem mācību priekšmetiem, kā, piemēram, tehnoloģiju izmantošana, sadarbība, pilsoniskā audzināšana. Mēdz pārmest, ka skolēniem nemāca patriotismu. Tas nekur nav pazudis, vienkārši to nepasniedz kā atsevišķu mācību priekšmetu, bet gan tā ir caurviju prasme, ko pasniedz visos priekšmetos.
Jā, šī pieeja prasa profesionālāku pedagogu. Top jaunas tehnoloģijas, jaunas pieejas, galu galā – arī bērni un paaudzes ir citas. Skolotājiem ir jāmainās tam līdzi.
– Par ko no īstenotajiem darbiem ir lielākais gandarījums?
– Piedalījāmies ESF „Dabaszinību un matemātikas" projektā, kur konkursā mūs izvēlējās pamatskolu posmā. Pēc diviem gadiem projekts beidzās. Kad piedalījāmies „Starptautiskās inovāciju skolas" tīklā, bijām 30 skolas no visas valsts. Skolas savstarpēji mācījās cita no citas, analizēja stundas, guva citu skolu pieredzi, lektoru ar starptautisku pieredzi ieteikumus. Tas deva ļoti pozitīvu grūdienu mainīties un pieņemt jauno pasaules kontekstā.
Kalsnavas pamatskolā ir nerakstīts likums vienmēr atbalstīt un nelikt sprunguļus tam, lai mūsu skolotāji brauktu izglītoties un pilnveidoties kursos. Uzskatu, ka mazām skolām galvenais ir nekļūt pašpietiekamām. Darbošanās vide nav tik liela, tie ir draudi domāt, ka visu zini. Kad aizbrauc uz citām skolām, saproti, ka ir vēl, kur mācīties un mācīties. Lai izaugsme neapstājas, skolotājiem nemitīgi jāgūst jaunas vēsmas, jāpiedalās projektos, jābūt apritē. Jo to, ko ierauga, viņš atnes arī uz skolu. Mums ir neliels – 15 cilvēku – kolektīvs, bet tas ir ļoti radošs, ar ko ļoti lepojos.
Šogad jauns izaicinājums, ko iesākām jau pagājušajā gadā, – skolas pirmais stāvs ir draudzības un sadarbības telpas, bez mobilajām ierīcēm. Mums nešķita labi, ka bērni starpbrīžos sēž telefonos un komunicē virtuāli, bet ne dzīvē. Esam pateicīgi mūsu mecenātam, bijušajam absolventam Mārim Peilānam, par iespēju 1. stāva foajē nodrošināt trīs galda spēles. Starpbrīdī tas ir nerakstīts likums, ko bērni principā gana veiksmīgi jau ir pieņēmuši, ka mobilos telefonus nelietojam. Ir vietas skolā, kur to var darīt, bet 1. stāvs domāts, lai draudzētos klātienē. Nevaram noliegt „virtuālo draudzēšanos", bet ne visur un ne visās dzīves situācijās. Ja kaut ko gribam „ņemt nost", ir jādod arī alternatīva, tādēļ tik lieliskas ir Māra Peilāna sponsorētās galda spēles. Virtuālā pasaule mūsdienu jauniešiem ir liela ikdienas daļa, bet arī vecāki nevar mājās pateikt – nelieto telefonu, tad arī pašam jāpiedāvā alternatīva – braucam ar velosipēdiem, braucam sēnēs, dziedam, dejojam un tamlīdzīgi. Tikmēr telefonu ņemt līdzi uz skolu ir vajadzīgs, kaut vai no drošības viedokļa; bērni brauc arī uz interešu izglītības skolām Madonā.
– Kāda ir bērnu attieksme pret veicamajiem drošības pasākumiem „Covid-19" ierobežošanai?
– Bērni īstenībā ir ļoti apzinīgi, jo saprot, ja slimība ienāks skolā, būs atkal attālinātās mācības. Un to īsti negrib ne skolēni, ne skolotāji. Lai cik attīstīta būtu virtuālā pasaule, cilvēks tomēr ir sociāla būtne, un skola ir tā vieta, kur klātienes socializācija, emocijas, prieks, draugu loks ir šis kopums.
– Nupat nesen, tomātu šķirņu ekspresizstādē Madonas muzejā, plašākai publikai sevi parādījāt ārpusdarba ampluā – kā tomātu audzētāja.
– Tomātu šķirņu kolekcija nav pašmērķis – savākt kādu konkrētu skaitli, tā vienkārši gadu gaitā sakrājusies, jo ar tomātu audzēšanu ģimenē hobija līmenī darbojamies jau kādus 20 gadus. Ir šīs 120 šķirnes, bet kāda paliek arī „sēklu bāzē" – šogad sastādīju tikai 100 šķirnes. Tā nu ik gadu varu tās pamainīt, notestēt. Tik daudz šķirņu vienlaicīgi tomēr ir grūti izaudzēt, un pastāv arī sajaukšanās iespēja.
Garša dažādām šķirnēm ir niansēta. Hibrīdajām šķirnēm tā tik ļoti neatšķiras, bet pamata šķirnēm, kas veidojušās dabiskā ceļā (no tām var ņemt sēkliņas un pavairot jebkurš interesents), garšas nianses atšķiras – saldenums, skābenums, sulīgums, miltainums. Protams, arī krāsu, izmēru un formu dažādība. Tajā tas viss interesantums.
Ik pavasari ir plašs arī pieprasītāko kultūru stādu klāsts, ko zaudzējam un piedāvājam iegādāties. Laikam jau latviešiem tomēr ir kaut kas asinīs uz šiem zemes darbiem, lai gan varētu šķist, ka dārza darbi ir smagi, paņem daudz laika, tas nav vairāk kā jebkurā citā hobijā. Tikai katrs izvēlas sev tīkamāko, kur sevi brīvajā laikā izpaust. Man šo relaksu sniedz dārza darbi. Jebkura darba maiņa ir atpūta. No dārza atpūšos skolā, bet no skolas – dārzā.
AGRA VECKALNIŅA foto
04.09.2020.