„Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods" – tā savulaik dzejolī „Tālavas taurētājs" rakstīja daudzu iemīļotais rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Dzejolis tapa 1902. gadā, sešpadsmit gadu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, bet šie vārdi un atmiņas par Blaumaņa paveikto mūsos dzīvo joprojām. Rakstnieks jau sen kā citā saulē, bet atmiņas par viņu un Blaumaņa ieguldījums tautas labā silda ikviena īstena latvieša sirdi. Arī ANNAI KUZINAI R. Blaumanis ir tuvs – viņas mūža lielākā daļa aizvadīta rakstnieka memoriālā muzeja „Braki" vadītājas un vēlāk arī vecākās speciālistes amatā. Anna ir sarakstījusi arī piecas grāmatas. Šogad viņai par mūža ieguldījumu piešķīra īpašu statusu – Atzinības krusta komandiere.
Saruna ar Annu Kuzinu vedas „Braku" mājas saimes istabā. Apkārt jūtama senlaicīga smarža, patīkams vēsums, bet uz galda – vāze ar krāsainām asterēm. Valda miers, un vārdu kamoliņš ritinās raiti. Tā vien šķiet, ka Blaumanis ir turpat blakus un mūsos uzmanīgi klausās.
– Kas ir jūsu dzimtā puse, kā aizritējuši bērnības, jaunības un skolas gadi?
– Pēc vecā teritoriālā iedalījuma es esmu dzimusi Ludzas apriņķa Šķaunes pagasta „Rubuļos" zemnieka ģimenē. Pēc jaunā teritoriālā iedalījuma tas būs Krāslavas novada Šķaunes pagastā. Manu māju tur vairs nav. Savā mūžā esmu mācījusies piecās sko-
lās – Cesvaines rajona Cepurīšu skolā, Lubānas vidusskolā, Tīmaņu skolā (to pēc tam likvidēja), Ezernieku vidusskolā un P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē Svešvalodu fakultātē. Tā ir mana oficiālā izglītība. Esmu vācu valodas skolotāja.
– Ilgus gadus bijāt muzeja „Braki" vadītāja, vēlāk arī vecākā speciāliste.
– Muzejā es nokļuvu nejaušības dēļ. Mācīju skolās vācu valodu, bet attieksmes dēļ pret valodu un manas jaunības iespaidā es netiku galā ar skolēniem. Viņi izturējās ņirdzīgi, nemācījās it nemaz. Es aizgāju prom no skolotājas amata. Devos strādāt Valsts bibliotēkā Rīgā pie Ainas Deglavas. Mans darbs bija ļoti interesants, pašai patika. Es strādāju ar vecajām grāmatām, tur arī dabūju saost senču putekļus. Ļoti daudzus cilvēkus izveda, viņu grāmatas palika, protams, tās, kuras nebija sadedzinātas. Viena daļa tika nosūtīta uz specfondu – tā saucamā aizliegtā literatūra. Otra daļa tika sūtīta uz Valsts bibliotēku, kur tās nācās šķirot. Šīs vecās grāmatas man ārkārtīgi iepatikās, es savu sirdi uzreiz piesēju pie tām. Valsts bibliotēkā nostrādāju trīs gadus. No Rīgas pārcēlos dzīvot atpakaļ uz Latgali pie saviem vecākiem kopā ar meitu. Tur mana bijusī skolas direktore mani burtiski aizrāva uz skolu un iedeva mācīt dažādus priekšmetus. Mācīju visu, izņemot matemātiku, ķīmiju un fizkultūru. Ar pārējiem mācību priekšmetiem es tiku galā. Cītīgi gatavojos stundām, un man veicās labi. Laikam jau no likteņa nekur nevar paglābties –
man gadījās nokļūt Daugavpils muzejā. Kad iegāju muzeja foajē, mani pārņēma veclaicīga, bet patīkama smarža, to nav iespējams pat vārdos raksturot. Tas uzjundīja atmiņas par manu Rīgas laiku. Mirkli pastāvēju, tad devos pa kāpnēm augšā pie muzeja direktores Ainas Žukovas un pajautāju: „Jums darbinieku nevajag?" Viņa bija stingra sieviete, pavaicāja, ko es protu. Atbildēju, ka runāju vāciski un krieviski, esmu vācu valodas skolotāja. Muzeja direktore atbildēja, ka darbinieks ir gan vajadzīgs. Es bez domāšanas piekritu. Dzīve meta ar mani līkločus ne pa jokam, tiku sūtīta uz dažādiem kursiem. Nonācu Brīvdabas muzejā, iepazinos ar Daci Zvirgzdiņu. Viņa sacīja, ka J. Zābera „Vecajā Ceplī" meklē darbinieku. Pēc laiciņa saņēmu ziņu, ka darbinieks tur tomēr nav vajadzīgs, bet „Brakos" gan esot, turklāt steidzami. Es līdz tam ne reizi nebiju „Brakos" bijusi, bet „Tālavas taurētāju" gan zināju. Ierados šeit novembrī kopā ar D. Zvirgzdiņu, kas mani te atveda, pieņemt „Brakus" –
vietu, kur es turpmāk dzīvošu un strādāšu.
– „Brakos" pavadījāt ilgus gadus. Kā atceraties šo laiku?
– Kad pārcēlos dzīvot šurp, Daugavpilī palika visi mani paziņas un draugi no muzeja. Nebijām nekādi lielie draugi, bet mums bija labas attiecības. Te dzīvojot, es pārtiku no vēstulēm, kuras viņi man rakstīja. Cilvēki stāstīja, kas Daugavpilī notiek, bet tad sarakste arvien vairāk apsīka. Es jau biju pamazām iedzīvojusies, tad nāca ziema, pašai viss bija jāapkurina. Vārdu sakot – pasaules gals. Tā no 1978. gada novembra sāku strādāt „Brakos" un esmu te līdz šai dienai. Es neesmu ne gājputns, ne ceļojošais putns, bet padzīvots ir daudz kur un ir gūta liela dzīves pieredze, gan iepazīstoties ar cilvēkiem, gan pašos „Brakos", jo manu acu priekšā bija visa Latvija. Šurp brauca bērni un viņu skolotāji, arī pazīstami rakstnieki. Sākumā es pat nezināju ne viņu vārdus, ne uzvārdus, apjautu to tikai vēlāk. Vienu brīdi man šķita, ka par Blaumani jau zinu pilnīgi visu, bet tad muzejā ierodas apmeklētāji. Viņi ir ļoti gudri, viņi uzdod tādus jautājumus, uz kuriem nav iespējams atbildēt sīkās detaļās. Lielos vilcienos es zinu visu, bet sīkumos, kādos jāorientējas pētniekam, – nezinu. Tas mani mulsināja, es prātoju, ka par Blaumani zinu vairāk nekā pati par sevi. Esmu par rakstnieku pētījusi ļoti daudz, bet tagad sāku domāt, ka par viņu ļoti daudz ko nezinu. Tā manas zināšanas krājās, līdz es sāku veidot kartotēkas. Ziemas garajos vakaros nebija, ko darīt, vajadzēja sevi nodarbināt. Tā es ķēros klāt Blaumaņa dzīves hronoloģijai. Nebija jau pieejami daudz materiālu, lai izveidotu lielu kartotēku, sanāca tāda neliela kaudzīte. Nebija laika braukt uz Rīgu, jo visu laiku jāstrādā šeit un jātur acis vaļā, kas notiek te. „Brakos" nodzīvoju līdz 2000. gadam, tagad dzīvoju Ērgļos.
– Pirms sešiem gadiem saņēmāt Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu. Kā atceraties šo mirkli?
– Literatūras gada balvas speciālbalvu ieguvu par grāmatu „Blaumanis tuvplānā", tajā aprakstīju rakstnieka dzīves hronoloģiju. Cik saprotu, mani nominēt šai balvai ieteica man labi zināmais Raimonds Briedis, es tā vismaz nojaušu. Viņa loma šajā stāstā ir ļoti nepārprotama. Ziņu par to, ka esmu izvirzīta balvai, visi uzzināja no radio, tūlīt sākās rūkšana un dūkšana, visi runāja tikai par to vien. Turklāt tā bija nevis vienkārši balva, bet gan speciālbalva. Es īsti nesapratu, kas tas ir, jo mani ar apbalvojumiem neviens nekad nav lutinājis. Es arī šo ziņu uzzināju no radio un apkārtējiem cilvēkiem, domāju – kas tad tur tik sevišķs?! Katrs taču var izveidot tādu hronoloģiju! Atradās izdevējs, kas piekrita šo grāmatu drukāt – apgādniecība „Madris". Apgādniecības kolektīvs šim darbam pievērsās ļoti sirsnīgi, toreiz izdevēja bija Skaidrīte Naumova. Visi priecājās par to, bet es tā kā apmulsusi skatījos. Bija svinīgais brīdis, viss bija skaisti. Bet teikšu godīgi – man šīs slavināšanas, kas citiem varbūt kaut ko nozīmē, ir visai vienaldzīgas. Es uz to visu skatos ļoti neitrāli, no malas, it kā tas uz mani neattiektos. Nebija nekā tāda, par ko es būtu jūsmojusi vai uztraukusies. Darbs ir padarīts un viss. Pēc tam sāku grāmatu pāršķirstīt, tad tā jau iesieta vākos. Lasīju un domāju – nemaz jau tik peļami nav, kaut ko jau var uzzināt par Blaumani, to visu lasot. Skolotāji un studenti grāmatu slavēja, viņiem tā patika. Ja jau atzīst, tad viss ir kārtībā.
– Šā gada sākumā jums piešķīra īpašu statusu – tikāt iecelta par Atzinības krusta komandieri…
– Tas nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Kaut ko tādu nebiju ne gaidījusi, ne paredzējusi. Un nebija jau arī īpaši par ko man šādu statusu piešķirt. Cik sapratu, tas ir par manis ieguldīto laiku muzeja darbībā un par to, ko esmu šo gadu laikā darījusi. Saprotu, ka tur īpaši pacentās arī mani kolēģi gan Madonā, gan Ērgļos – uzrakstīja tādu vēstuli, ka Ordeņu kapituls nevarēja noliegt to un neņemt vērā. Sākumā domāju, ka tas ir aprīļa joks – man zvana daktere no Ērgļiem un saka, ka esmu izvirzīta Atzinības krusta komandieres statusam. Es uz to atbildēju, lai nerunā muļķības – 1. aprīlis jau sen kā pagājis, nav ko mani āzēt. Bet viņa ļoti nopietni uz to atbild, ka tā ir taisnība. Tas man bija milzīgi liels pārsteigums.
– 21. augusts ir zīmīgs datums mūsu valsts vēsturē. Vai izjūtat, ka dzīvojat neatkarīgā un brīvā zemē?
– Tur nav divu domu – es, protams, to izjūtu, atceroties dažnedažādus faktus. To, ka dzīve ir mainījusies, ka cilvēki ir mainījušies, var ļoti labi just. Kā es to izjūtu? Caur brīvo Latviju es paguvu iepazīties ar veselu kultūrslāni – literatūru, kas mums agrāk nebija pieejama. Latviešu videi visā pasaulē Blaumanis bija ļoti iecienīts rakstnieks, es to sāku apjaust tikai nesen. Centos atminēt šo mīklu – kādēļ tas tā ir. Pa daļai man tas ir izdevies. Par to, ko rakstīja Blaumanis, ir rakstījuši daudzi, bet ne tik klaji un atklāti.
Neesmu piedalījusies ne „Baltijas ceļā", ne barikādēs, bet tam visam ir līdzi gan justs, gan dzīvots.
– Novembrī svinēsim mūsu valsts jubileju. Ko jūs novēlat Latvijai un tās iedzīvotājiem?
– Ģimene ir cilvēku kopa, kurā viens otru mīl, ciena, gādā un sargā, lai viņiem nekas slikts nenotiek, lai viņu dzīve ir veiksmīga. Tāpat ir arī ar valsti. Tā būs tikai tad spēcīga un zels, ja mēs katrs kaut minūti gadā piedomāsim pie tā, ka ne tikai protam svētkos pavicināt karodziņu un pacelt savus bērnus uz pleciem, lai parādītu salūtu, bet arī protam ieaudzināt viņos atbildību pret zemi, kur mēs dzīvojam. Varbūt, ka tie ir nodeldēti vārdi, bet mums katram jāaizdomājas, ka esam atbildīgi par to, kur mēs esam un kas mēs esam. Nav jādzenas pēc materiālā, bet jākrāj sevī garīgā vērtība. Tā ir bagātība, ko ne rūsa, ne kodes maitā. Viss fiziskais izgaist un pazūd, bet tas, kas ir cilvēka dvēselē, paliks. Novēlu apdomāties un iedziļināties sevī.
21.08.2020.