Īstā darbavieta, kurā gribas un var aizvadīt daudzus gadus, nav nemaz tik viegli atrodama. Visbiežāk tiek meklēts kaut kas jauns, mēģinātas dažādas sfēras, izaugsmes iespējas. Bet trīsdesmit, četrdesmit un vairāk gadu strādāt vienā vietā – liekas neticami. JANA NOVIKA, Lubānas pasta nodaļas vadītāja, nupat, 28. jūlijā, nosvinēja apaļu darba jubileju – 40 gadu, kas aizvadīti, strādājot pastā.
– Pašai liekas neticami, ka pagājuši jau tik daudzi gadi. Atskatoties uz tiem, varu teikt, ka laikam neko citu nemaz nemācētu darīt. Darbs pastā ir piemērots man, un tas ļoti patīk. Uzskatu, ja man tas nepatiktu, pastā nebūtu aizvadīti četrdesmit interesanti un aizraujoši darba gadi. Ir neiespējami darīt lietas, kas nepatīk. Kad jūlija beigās zvanīja Vidzemes reģiona vadītāja Gunita Tomsone, biju pārsteigta. Zināju, ka šogad aprit četrdesmit gadu, bet domāju, ka tikai rudenī. Patīkami, ka atceras un apsveic, bet esmu cilvēks, kas ir pieticīgs, nealkstu pēc popularitātes, lielas cildināšanas.
– Kā aizsākās jūsu darba gaitas pastā?
– Pastā nonācu pilnīgi nejauši. Pēc vidusskolas absolvēšanas vēlējos mācīties par frizieri. Tajā laikā bija nepieciešami norīkojumi, lai varētu turpināt mācības kādā profesijā. Diemžēl to biju nokavējusi. Nebija pārliecības, ko īsti vēlos apgūt. Divus gadus strādāju Meirānu klubā par vadītāju, bet šis amats īsti nebija domāts man. Nepameta arī doma, ka jāturpina mācības. Draudzene bija pabeigusi pasta skolu. Daudz biju dzirdējusi par to, bet tā tomēr bija man pilnīgi nezināma pasaule. Iedeva norīkojumu no sakaru mezgla, un sāku apgūt šo profesiju. Pēc pasta skolas, kurā bija jāmācās gadu, praksē biju Gulbēres pasta nodaļā. Tur pavadīju gadu, jo dažādu apstākļu sakritības dēļ uz laiku atbrīvojās vieta.
– Lubānas pasta nodaļā strādājat tikai deviņus gadus. Kuru pasta nodaļu vadījāt pirms tam?
– 2011. gadā atnācu strādāt uz Lubānu. Pirms tam strādāju Indrānu pagasta Meirānu pasta nodaļā. Jutu, ka ilgi tā nodaļa nepastāvēs, jo apkārt vairākas mazās nodaļas tika slēgtas, laicīgi vajadzēja domāt rezerves variantu. Atbrīvojoties nodaļas vadītājas vietai Lubānā, to piedāvāja man. Apdomājot piedāvājumu, piekritu to pieņemt. Sākumā māca bažas, bija pat bail vadīt tik lielu pasta nodaļu, jo pieradusi biju pie krietni mazākas. Bet cilvēks pierod pie jauniem apstākļiem, ātri tiem pielāgojas, lai gan, strādājot šeit, es katru dienu iemācos ko jaunu.
Sākumā mani ļoti biedēja darbs ar pastniekiem, jo Meirānos man pastnieku nebija. Sākumā arī šeit pastnieki bija atsevišķi, bet pēc aptuveni gada viņi atkal atgriezās nodaļā. Smējos, ja es kādreiz aiziešu no darba pastā, tad tikai pastnieku dēļ. Cilvēks ātri pielāgojas, un jau daudzus gadus strādāju kopā ar pastniekiem, Lubānas nodaļā tie ir četri. Vēl nesen nodaļā strādāja arī piegādes operators, bet, samazinot slodzi, šī vieta tika likvidēta un slodze sadalīta. Tagad šo darbu veicu es un pastniece. Piegādes operators man bija kas jauns, bet arī to apguvu.
Sākumā baidījos, kā mani pieņems lubānieši, jo tomēr jauns, nepazīstams cilvēks. Protams, bija dažādi atgadījumi, kāds pamanījās izgāzt savas negatīvās emocijas, naidu, pat kliedza, bet es mierīgi sēdēju un uzklausīju. Kliegšana, runāšana pretī vēl vairāk pastiprina agresiju. Bet ātri pieņēma mani. Varu teikt, ka lubānieši ir jauki un sirsnīgi cilvēki.
Kad biju pieteikusies Lubānas pasta nodaļas vadītājas amatam, kādā brīdī pat gribēju to atsaukt. Baidījos no pārmaiņām. Grūti taču ir saņemties pārmaiņām. Tagad nenožēloju, ka pieņēmu piedāvājumu.
– Darbs pastā prasa nepārtrauktu izglītošanos, sekošanu aktualitātēm, jaunu lietu apgūšanu.
– Lai gan no malas varētu šķist, ka darbs pasta nodaļā ir viegls, tā nebūt nav. Regulāri tiek papildināta, atjaunota informācija, ir dažādas izmaiņas, kas attiecas ne tikai uz pasta iekšējiem noteikumiem, darbu, bet arī pastniekiem un klientiem. Viss attīstās, arī tehnoloģijas. Mums ir jāiemācās strādāt ar tām, lai veiksmīgi noritētu darbs.
Ikdienā nākas saskarties arī ar dažādām problēmām. Visgrūtāk ir pastniekiem. Automašīnas mēdz saplīst, vietā ir grūti atrast. Šobrīd gan ir viss sakārtojies, un atvaļinājuma laikā ir aizvietotājas. Ne tik ļoti izteikti pie mums Lubānā, bet citās vietās diemžēl bieži saskaras ar darbinieku trūkumu.
Šis darbs prasa rūpību un zināšanas. Jāiet līdzi laikam. Jaunam cilvēkam noteikti ir vieglāk, bet arī es iemācos.
– Lubānas pasta nodaļa ir mainījusies līdzi laikam.
– Vislielākās un patīkamākās pārmaiņas bija, kad pirms diviem gadiem nodaļa atvērās jaunās un plašās telpās. Vislielākais ieguvums ir pašiem iedzīvotājiem, jo nodaļa atrodas centrā un blakus ir arī citas iestādes. Viss ir viegli pieejams. Nodaļas apmeklētājiem varam piedāvāt plašu preču sortimentu. Bieži pastā var atrast lietas, kas, piemēram, veikalā nav atrodamas. Šo iespēju izmanto vecāka gadagājuma cilvēki. Atnākot, piemēram, pēc pensijas vai samaksāt kādu maksājumu, nopērk arī nepieciešamo. Līdz ar to nav lieki jāiet uz veikalu.
– Darbs ar cilvēkiem nav viegls.
– Strādājot ar cilvēkiem, ir jābūt emocionāli un psiholoģiski līdzsvarotam. Nevar paredzēt, kādā noskaņojumā atnāks klients. Jāstrādā tā, lai klients būtu apmierināts. Protams, mēdz būt, ka šīs negatīvās emocijas saņemu es, un pēc darba esmu emocionāli nogurusi.
Ir patīkami aprunāties ar cilvēkiem. Īpaši pensionāriem ir ļoti nozīmīga šī socializēšanās, sarunas. Atnāk veikt savus darbus, saņemt pakalpojumu, aprunājas un mājās dodas apmierināti. Ļoti sarežģīts bija kovida laiks, kad jāievēro distance, pulcēšanās ierobežojumi. Sākumā klientus māca bailes, neziņa. Ar laiku gan pierada pie situācijas, bet tieši šajos mēnešos pietrūka šo sarunu.
Man patīk darbs ar cilvēkiem. Esmu pārliecināta – ja tas mani neuzrunātu, nesaistītu, es pastā nestrādātu.
– Kas jums palīdz atgūt līdzsvaru, sakārtot domas?
– Man palīdz darbs dārzā un siltumnīcā. Rūpējos arī par puķēm. Sezonā pēc darba braucu uz mežu ogot. Ziemā palīdz adīšana. Lasu grāmatas, bet šobrīd gan daudz laika paņem internets, ziņu lasīšana, sekošana aktualitātēm. Vasarā liekas, ka visam vairāk var atrast laiku, jo ir gaišs. Ziemā grūtāk, ātri satumst, tad vairāk ir noguruma. Vislabāk palīdz darbs. Enerģiju atgūstu strādājot.
– Četrdesmit gadu pastā – vai nav iestājusies rutīna, nav bijusi vēlme kaut ko mainīt?
– Ilgstoši strādājot vienā vietā, protams, piemeklē arī rutīna. Pa šiem gadiem vairākkārt esmu mēģinājusi mainīt darbavietas, bet diemžēl bez panākumiem. Pirms dažiem gadiem pieteicos Lubānas novada pašvaldības izsludinātajā vakancē, bet netiku pieņemta. Tāpat vairākas reizes esmu sūtījusi pieteikumu uz stādaudzētavu. Tur atrunājās, ka darbs ir fiziski smags un es to nevarēšu veikt, jo ikdienā veicu vieglu darbu. Šo gan apstrīdu, jo arī sēdošs darbs nav viegls. Manuprāt, neviens darbs nav bez savas garoziņas. Visur ir savi vieglumi un grūtumi. Darbs pastā ir arī psiholoģiski smags.
Katrā vietā ir savas pozitīvās un negatīvās iezīmes. Viena no pozitīvajām – darbs tuvu mājām. Pārdomājot visu – vai atrastu citu, labāku darbu? Vai tas būtu tuvu mājām? Tāpat būtu jāsaskaras ar dažādām problēmām un šķēršļiem.
– Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem – kādas emocijas jūs pārņem?
– Šie gadi ir bijuši ļoti pozitīvi. Strādājot pastā, esmu jutusies novērtēta. Vēl strādājot Meirānu pasta nodaļā, ar kolēģi no Cesvaines devāmies komandējumā. Pasts mūs sūtīja uz Parīzi. Apmeklējām izstādi, kas bija lieliska pieredzes apmaiņa. Tā bija atpūta un pieredze. Diez vai citos apstākļos es būtu aizbraukusi uz Parīzi. Pasts paver dažādas iespējas. Jauki, ka pasta vadība atceras un sveic apaļajās jubilejās. Tas ir ļoti patīkami un silda sirdi.
14.08.2020.