7. augustā Kokneses Tūrisma informācijas centrā tika svinēti svētki biedrības „Hiršenhofas mantojums" izdotās Undīnes Pabriks-Bollow fotostāstam par Iršu vācu kolonijas (1766-1939) atstātajām pēdām. Pēc Dr. Arta Pabrika, politologa un Latvijas Republikas aizsardzības ministra, radītā „Hiršenhofas stāsta" (2018) šis ir biedrības otrais pētnieciskais darbs, kas turpina izzināt Iršu pagasta un vācbaltu kolonijas vēsturi, kura cieši saistīta arī ar Ērgļu novada Liepkalni, precīzāk, Liepkalnes baznīcu, vācbaltu mājām Ogres upes kreisajā krastā un Liepkalnes kapsētu.
Kā liecina bagātīgais un kvalitatīvais fotostāsts, pēc vairāk nekā 80 gadiem 116 vācbaltu ģimeņu atstātās pēdas Vidzemē ir visdažādākās: gruntīgas mūra mājas un iespaidīgas koka guļbūves Latvijas dabas ainavā, laika zoba, kara šāviņu un kolektivizācijas skartas ēkas, grausti, māju drupas, no vācu zemnieku (amatnieku) sētas pāri palikušas akmeņu kaudzes, skursteņi un pagrabi, kas visi šodien ir unikāla vērtība, jo aizvien turpina sev piesaistīt kolonistu mājas numuru, apsaimniekotās zemes platību un pēdējā vācbaltu īpašnieka vārdu un uzvārdu. Kā svētku brīdī teica grāmatas recenzents Dr. A. Pabriks, grāmata dokumentē to, ko reiz paņems un nebūtībā aiznesīs laiks, jo viss plūst un mainās, tik daudz no bijušā jau pazaudēts, bet tas, kas iekļuvis grāmatā, nezudīs.
Pasākuma vadītāja Pērses sākumskolas vēstures skolotāja Valda Kalniņa bijusi klāt visās ekspedīcijas reizēs kā laba ilgi noklusētās Iršu vēstures pārzinātāja. Ne vienam vien vārds „kolonisti" pagājušā gadsimta 70., 80. gados asociējies ar šīs vietas iekarošanu, kas nebūt tā nebija. 1766. gadā Krievijas cariene Katrīna II aicināja iz arāju kārtas nākušo vācu tautu apmesties pēc Ziemeļu kara bez iedzīvotājiem palikušajā Baltijas teritorijā (Igaunijā, Kurzemē un Vidzemē, precīzāk, Iršu kroņmuižā – Hirschenhof).
Otra ekspedīciju līdzdalībniece bijusi iepriekšējā Iršu pagasta pārvaldes vadītāja Raina Līcīte, pārzinot vācbaltiešu mājas un to saimniekus mūsdienās. Nebijis šo divu uzticamo un vienmēr atsaucīgo palīdžu, Undīnes Pabriks-Bollow darbs paliktu vien idejas līmenī, tā atzinusi vācu tautības autore, kam ļoti svarīgi bija izdarīt šo nozīmīgo darbu un veltīt to vīra dzimtai piederīgajam hiršenhofietim Arvidam Rathfelderam. Nu jau mūžībā aizgājušais kungs, ciemojoties savā un mūsdienās vienīgajā autentiskajā Hiršenhofas tipveida mājā „Nomaļos", allaž teicis: „Te ir paradīze."
Ekspedīcijas dalībnieku pavadone un Liepkalnes vācbaltu mājasvietu pārzinātāja bija skolotāja Vita Zariņa. Un tā fotoalbuma 10. lappusē skatāma Hiršenhofas kolonijas shēma, kurā kolonijas atzars Liepkalnē ir kā atsevišķa maza saliņa, sašķēlēta vācbaltu apsaimniekotās zemes platībās ar attiecīgo māju numuriem no 98 līdz 108. Interesanti, kāpēc fotoalbumā nav uzņemtas mājas vai atlikums no māju vietas Nr. 99, 104, 105, 106, 107, 108. Tāpat būtu bijis lietderīgi redzēt arī vācbaltiešu kapu krustus, kas arī ir Hiršenhofas pagātnes pēdas un rūpīgi koptajiem Liepkalnes vecajiem kapiem piešķīruši īpatnus akcentus.
Grāmatas svētkos Kokneses novada vadītājs Dainis Vingris norādīja uz to, ko ar hiršenhofiešu likteņiem un teicamiem amatniekiem liegtajām attīstības iespējām izdarījuši abi pasaules kari. Viņš pateicās Undīnes kundzei par pienesumu Iršu pagasta unikālās vēstures izpētē un Pabrika kungam par Latvijai garantēto drošību.
„Braku" muzeja vadītāja un ar dzīvesbiedra radu saitēm Hiršenhofai piederīgā Zinta Saulīte pateicās grāmatas autorei par iedvesmu un sniegto pieredzi Zintas kundzes jau uzsāktajā Ērgļu novada kultūrvēsturisko vietu un ēku izpētes darbā.
Linda Šmite jauno fotoalbumu nosauca par sava romāna „Aizved mani uz Hiršenhofu!" (2019) vizuālo ietērpu, jo tas, kas, romānu lasot, lasītājam jāuzbur vien paša iztēlē, tagad pasniegts krāsainās fotogleznās. Viņai prieks par to, ka gan romāns, gan A. Pabrika eseja kalpo par ierosinājumu nopietniem, dokumentāli apstiprinātiem Hiršenhofas vēstures un hiršenhofiešu dzimtu sakņu pētījumiem, tādiem, kādu jau paveikusi muzeoloģe Agnese Neija, kurai rūp kolonistiem tik nozīmīgās Liepkalnes baznīcas pašreizējais stāvoklis. Viņa ir cilvēks-entuziasts, kurš, ļoti iespējams, aicinās kopā visas ar Liepkalnes baznīcu saistītās puses (draudzi, pašvaldību u. c.), lai īstenotu projektus baznīcas atdzimšanai.
Grāmata-fotoalbums iegādājams Kokneses Tūrisma informācijas centrā un Rīgā „Jāņa sētā".
12.08.2020.