Pagājušajā piektdienā no Madonas Romas katoļu baznīcas dārza svētceļnieku grupa gandrīz 50 cilvēku sastāvā uzsāka gājienu uz vienu no varenākajiem un skaistākajiem dievnamiem Latvijā – Aglonas baziliku, kur 15. augustā notiks ikgadējie Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Gājējiem jāpievar tāls un grūts ceļš, bet viņi uzskata, ka ar Dieva sniegto mīlestību un palīdzību iespējams tikt galā ar ikvienu izaicinājumu. Galvenais esot ticība sev un augstākiem spēkiem, kas mūs visus vada cauri dzīvei.
– Mūsu gājiena devīze šogad ir „Dieva mīlētie". Ceļā pavadīsim septiņas dienas, katru dienu mācīsimies iepazīt vienu galveno tikumu un netikumu. Šodienas tikums ir strādīgums, savukārt netikums, kuru mēģināsim izskaust – slinkums. Maršruts šogad vedīs mūs pa vientuļiem ceļiem, diezgan tālu no apdzīvotām vietām, un savā ziņā tas būs tuksneša izaicinājums, kad cilvēki varēs vairāk laika pavadīt vienatnē ar sevi. Tas ir pozitīvs izaicinājums. Arī distancēšanās, kas jāievēro, būs izaicinājums, jo savā starpā nebūs iespējams tik daudz sarunāties, toties ļaudis uzņems sevī garīgo saturu, – saka priesteris Māris Ozoliņš.
Dienas laikā gājiena dalībnieki bez vajadzības nedrīkstēs izmantot mobilos telefonus un citas viedierīces. Tas tāpēc, lai atpūtas pauzēs vai gājiena laikā kāds nesāktu spēlēt spēlītes vai aplūkot tobrīd nevajadzīgas lietas. Kā uzsver Māris Ozoliņš, cilvēkam jābūt brīvam, jābauda daba un Dievs, ceļš un labie laikapstākļi. Viņaprāt, telefona nelietošana ir lielāka brīvība. Svētceļojuma maršruts ir Madona-Ļaudona-Sūnas-Vīpe-Rožupe-Vārkava-Pelēči-Aglona.
– Es gribu visiem novēlēt, lai mēs tiešām savās sirdīs un prātos meklētu Dievu un turētos pie Viņa, tad arī ceļā būs vairāk prieka un palīdzības. Nevajag būt individuālistiem, bet tendētiem uz savstarpējo un Dieva mīlestību, kas arī būs saskanīgi ar mūsu svētceļojuma moto, – aicina priesteris.
– Šogad gājienā dosies aptuveni 50 cilvēku, ja jāmin precīzs skaitlis, tie būs 45 dalībnieki. Gājiena laikā pieveiksim 165 kilometrus. Lielākie izaicinājumi, ar ko šogad nācās saskarties, bija vīrusa radītās situācijas sekas. Bija problemātiski sarunāt naktsmājas, jo dažas pašvaldības izturējās gana noraidoši. Kopumā cilvēki bija atsaucīgi tik un tā un privātajās mājās piekrita izmitināt svētceļojuma dalībniekus. Visvairāk šī „Covid-19" krīze ietekmēs pašus svētkus Aglonā, jo visi kopā nevarēsim piedalīties dievkalpojumā. Pirmām kārtām Aglonā būs cilvēku ierobežojumi, ieeja būs iespējama tikai ar īpašām kartēm jeb sava veida ielūgumiem, kas, protams, arī būs ierobežotā daudzumā. Paldies vēlamies pateikt visiem labvēļiem, kas mūs atbalsta, – sponsoriem „Madonas maizniekam", „Lazdonas piensaimniekam", veikalam „Papīrs", „Specprojektam" un personīgi Mārim Štrombergam. Mūs atbalsta arī daži privātie cilvēki, – stāsta svētceļojuma organizators Dāvis Ozoliņš.
Organizatoru pienākumos ietilpst gājiena dalībnieku nodrošināšana ar siltām maltītēm un naktsmājām. Lai parūpētos par gājiena dalībnieku drošību un sakārtotu citus būtiskus jautājumus, jāpārdomā visas organizatoriskās lietas, arī šķietami sīkumi, kas nereti izrādās vissvarīgākie.
– Es gājienā došos pirmo reizi. Tas būs sevis pārbaudījums, lai gūtu pieredzi un stiprinātos ticībā, kā arī ar Dieva žēlastību pārvarētu visas grūtības. Mani piedalīties gājienā pamudināja mācītājs. Esmu pensijā, un beidzot ir laiks pievērsties ticībai daudz vairāk. Esmu ticīgā visu laiku, bet līdz šim nebija iespējams tik daudz atvēlēt laika tam visam. Kopš vairs nestrādāju, tagad man tas ir iespējams. Kad saņēmu mācītāja uzaicinājumu, nolēmu – iešu un viss. Vienalga, ko tas prasīs, un vienalga, kā būs, es iešu šajā svētceļojumā. Sākumā gan uztraucos, ka būšu visvecākā starp visiem gājiena dalībniekiem, man nesen bija 70. dzimšanas diena. Es došos šajā svētceļojumā, lai stiprinātos un gūtu gandarījumu, – pauž Irēna Rozniece.
Viņa šajā grūtajā posmā, kad negatīvas sēklas visapkārt joprojām turpina sēt vīruss un nākas saskarties arī ar citām ikdienas likstām, visiem novēl izturību un uzsver, ka ar Dieva izrādīto žēlastību izdosies pārvarēt visas grūtības.
– Protams, mums pašiem ir jābūt piesardzīgiem un jāpievērš uzmanība nopietnām lietām, bet es ticu, ka visiem viss būs labi. Novēlu būt veseliem un izturīgiem, baudīt Dieva spēku. Nonākot Aglonā, vēlos sajust to mirkli un izbaudīt to izjūtu, kas valdīs apkārt. Es zinu, ka tur būs gluži kā debesīs un mēs jutīsim, ka esam to pelnījuši, jo būsim pieveikuši grūtu un garu ceļu. Pārņems gandarījums, apzinoties, ka esam ar to tikuši galā, ka esam Dieva bērni. Viss, protams, ir atkarīgs no katra paša personiski, bet, ja būs vēlme un būsim attiecīgi noskaņojušies sasniegt to, ko gribam, turklāt arī ticēsim tam, viss notiks, – uzskata Irēna.
Svētceļojumā uz Aglonu jau desmito gadu dodas arī Ramona Zariņa. Kā saka viņa pati, Ramonas laika atskaite nesākas kā citiem 1. janvārī, bet dienā, kad tiek uzsākts gājiens.
– Došanās svētceļojumā man ir neatņemama katras vasaras sastāvdaļa un liela nepieciešamība. Daudzos svētceļojumos esmu darbojusies kā viena no organizatoriem, arī šie iespaidi vienmēr bijuši jauki. Ceļš sagādā grūtības, bet galarezultāts tik un tā ir prieka pilns un pozitīvs. Svētki, kas sagaida, ierodoties Aglonā, noteikti nav galvenais. Galvenais ir tieši ceļš uz turieni. Cilvēki, kuri ir vienreiz pamēģinājuši doties šajā svētceļojumā, parasti atgriežas arī otro un trešo reizi, ja vien nenotiek kas ārkārtējs un nerodas nopietni šķēršļi. Personīgi man to ļoti vajag. Tie, kuri piedalās svētceļojumā, zina, ka tas ir draudzīgi un pozitīvi pavadīts laiks visiem kopā, tas ir prieks, un pēc tam ir grūti atkal atgriezties realitātē un ierastajā ikdienas dzīvē. Starp citu, mana gada atskaite vienmēr iesākas tieši ar svētceļojumu. Citiem tas ir jauna gada sākums, kad tiek īstenotas jaunas apņemšanās un cilvēki ieskatās pagātnē un nākotnē. Es uz padarīto atskatos un par to, ko darīšu tālāk, domāju augustā. Aizejot līdz Aglonai, es neko negaidu, man vienkārši vajag to izjūtu, ka esmu pieveikusi ceļu. Pārējais ir mazsvarīgi, – izjūtās dalās Ramona Zariņa.
Viņa atzīst, ka šogad visiem gājiena dalībniekiem būs daudz jāpārvietojas pa zemesceļiem, mežiem, garu zāli un pļavām, salīdzinoši mazāk – pa ceļiem, kas ir tuvu apdzīvotām vietām. Tas, viņasprāt, šogad būs lielākais izaicinājums. Tiekot prognozēts arī lietains laiks, kas sagādāšot savas problēmas, ja laika prognozes piepildīsies. Beigu beigās Ramona nosaka – ja pietiek apņēmības, visu var izdarīt un ar jebko ir iespējams tikt galā.
11.08.2020.