Vai tas nav apbrīnojami – cik daudz gaiša un laba sev apkārt var radīt cilvēks? Vai tā nav svētība – prast ap sevi pulcināt ļaudis, iedegt viņos spēka un prieka dzirkstelīti un padarīt krāsaināku gan savu, gan apkārtējo ikdienu? To spēj vien retais.
SOLVITA STULPIŅA ir apveltīta ar radošu izdomu, pozitīvu enerģiju un mākslu saprasties ar cilvēkiem. Viņa mīl dabu, deju un dzīvi, ir labos draugos ar fotokameru un pildspalvu, allaž optimistiski noskaņota un ar saulainu smaidu uz lūpām. Solvita ir aktīva mētrieniete. Šogad, 1. maijā, Solvita Stulpiņa nosvinēja savu 50. dzimšanas dienu. Kā pati saka: „Es no saviem gadiem nekautrējos, jo viss, ka tajos noticis, ir mans." Solvitas mūžs patiesi ir līkumots un krāsains.
– Bērnība ir bezrūpīgs un skaists laiks katram no mums. Lūdzu, atsauciet atmiņā savas bērnības dienas un skolas laiku!
– Mana dzimtā puse ir Degumnieki. Ģimenē augām trīs māsas. Vairāk ar mums kopā bija vecmāmiņa, jo mamma un tētis strādāja saimniecībā līdz vēlam vakaram. Mums bija laimīga bērnība. Vēl tagad atceros, kā kopā gājām vizbules lasīt, metām kūleņus pa dzelteno pieneņu pļavu, vainagus pinām. Tikām mīlētas, lutinātas, bet tajā pašā laikā arī stingri audzinātas. Esmu mācīta darīt visādus darbiņus – bietes ravēt un lapas plūkt, sienu ar grābeklīti kasīt, gotiņu uz ganībām vest un pat slaukt, avenes lasīt un pļavā ķimenes vākt. Nepatika vien stāvēt pie katla un maisīt ievārījumu, kad to vārīja – likās ilgi un garlaicīgi. Bet tie jau bija citi laiki… Mācījos Degumnieku astoņgadīgajā skolā, beidzu Madonas 1. vidusskolu. Un tad klases audzinātāja Melita Bērziņa mani aizveda uz Rīgu iestāties Vecāko pionieru vadītāju skolā. Vasarā strādājām pionieru nometnēs Pabažos. Nometnēs lielākā daļa bija krievu tautības bērnu. Mācījām viņiem dzejoļus latviešu valodā. Tas bija interesants laiks.
– Kā jūsu dzīve sasaistījās ar Mētrienas pusi?
– Pēc mācībām Rīgā man piedāvāja darbu divās skolās – Mētrienā un Praulienā. Kāpēc izvēlējos Mētrienu? Nezinu. Nekad līdz tam tur nebiju bijusi. Varbūt tāpēc… Tiešām nezinu. Tā Mētrienu saucu par savu nu jau trīsdesmit vienu gadu.
– Tagad Mētrienas pamatskolas durvis ir slēgtas. Kā atceraties savus darba gadus tajā?
– Mani vislabākie gadi. Atceros pirmo ienākšanu tajā. Tas bija augusts. Mani koridorā starp krāsu bundžām sagaidīja skolas direktore Melita Grudule. Skatījos un brīnījos, kā te visu paspēs paveikt līdz 1. septembrim? Jā, Melita Grudule. Direktore "ar lielo burtu". Viņa man daudz ko iemācīja. Skolā tolaik mācījās vairāk nekā 150 skolēnu. Bērni bija ļoti aktīvi, draudzīgi, darboties griboši. Ar gadiem mainījās amata nosaukumi – pionieru vadītāja, ārpusklases darba organizatore, direktora vietniece audzināšanas darbā. Tolaik populāras bija „Popielas", sadraudzības vakari, meiteņu klubiņi utt. Draudzējāmies, kopīgus pasākumus rīkojām ar Mārcienas un Murmastienes skolām. Mums bija pat savs logo „MMM" (Mētriena, Mārciena, Murmastiene). Mācīju bērniem tautiskās dejas, divas reizes piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Mētrienas pamatskolā bija jauki un atsaucīgi kolēģi. Arī tagad, pēc skolas slēgšanas, mēs neaizmirstam viens otru, sarakstāmies, tiekamies. Skolā pēdējos gadus strādāju par lietvedi. Tagad tās ir tikai atmiņas…
– Ko domājat par Mētrienas pamatskolas slēgšanu?
– Skolas slēgšana mums bija ļoti sāpīga. Es to salīdzinu ar notikumu, ja ģimenē kaut ko atņem. Mūsu skolu pagastam atņēma! Kas mums palicis? Vecāki neziņā bija, kur skolot tālāk savus bērnus. Vairāki izvēlējās tuvo Atašienes vidusskolu, bet cits novads… Bija, kas devās dzīvot uz Rīgu. Bet laiks atkal dara savu. Laiks paņem sev līdzi sāpes, atmiņas. Ļoti sāpīga bija pēdējā pedagoģiskās padomes sēde – sapratām, ka tā ir patiešām ir pēdējā. Tagad pie skolas ir tikai uzraksts – „Mētrienas pamatskola". Labi, ka vēl darbojas pirmsskolas izglītības iestādes divas grupas zem Praulienas pagasta PII "Pasaciņa" spārna. Bet skolas ēka tiek pamazām apdzīvota: sieviešu biedrība "Ābele", jauniešu centrs, joprojām aktīvi darbojas sporta zālē, kur regulāri notiek volejbola treniņi. Mūsu lepnums Edgars Točs ik pa laikam ierodas pamācīt jaunos. Viss būs labi. Mēs nenosakām savu likteni.
– Jūsu ikdiena ir cieši saistīta ar pārējiem mētrieniešiem. Kāds viedoklis par viņiem ir izveidojies gadu gaitā?
– Mētrienā ir ļoti daudz labu, radošu, strādāt gribošu cilvēku. Par viņiem tikai vislabākie vārdi. Šeit dzīvo un strādā daudzi mani bijušie audzēkņi. Prieks, ka viņi paliek un atgriežas savā Mētrienā. Diemžēl cilvēku paliek arvien mazāk. Aiziet mūžībā, aizceļo uz ārzemēm vai maina dzīvesvietu. Jāpriecājas par katru, kas strādā, cenšas, cīnās ar grūtībām. Laukos nav viegli. Patīkami, kad dzirdi, kā pļavā traktors rūc, kombains druvā dodas, kad redzi -gotiņas ganībās ganās, rudzu vārpas galvas liec. Tad var just, ka vēl esam, dzīvojam. Mēs, latvieši.
Vienīgi vēlētos aktīvāku līdzdalību sabiedriskajos procesos. Mazāk žēloties par to, kā nav, bet priecāties par to, kas ir.
– Aktīvi vadāt deju kolektīvu „Mētra", noteikti ir, ko pastāstīt par kopīgi izdejotajiem ceļiem!
– "Mētra" – tie ir desmit gadi. Kā deju kolektīvam maz, bet mums tas ir daudz. Bet viss jau sākās citādāk. Pirms vienpadsmit gadiem mani uzaicināja vadīt dāmu deju kolektīvu. Un tad aktīvākās sievas sāka piemeklēt vīrus dejošanai. Pamazām tapa jauns kolektīvs. Dejotāji mainījās. Nāca jauni. Skatēs sākām piedalīties kā vidējās paaudzes deju kolektīvs. Ilgi bijām bez sava nosaukuma. Tas radās tikai tad, kad jau dejojām kā senioru deju kolektīvs. Esam lepni ar savu vārdu un katru gadu 26. februārī atzīmējam vārda dienu. Skaisti izdejoti šie desmit gadi. Mūsu lielākais sapnis bija Dziesmu un deju svētki, kas pirmo reizi piepildījās 2013. gadā deju lieluzvedumā "Tēvu laipas". Pēc tam sekoja arī 2018. gads ar "Māras zemi". Piedalījāmies XX Senioru deju svētkos Madonā un XXI Senioru deju dienā Ventspilī. Tas bija skaists, neaizmirstams ceļojums. Vienmēr atsaucamies uz aicinājumiem kopīgajiem sadančiem gan novada robežās, gan ārpus tām. Tā veidojas draudzība starp kolektīviem.
Lai kolektīvu saliedētu, ir jāatrod laiks arī atpūtai, kopā būšanai ārpus skatuves grīdas dēļiem. Un mums tie ir ceļojumi, ekskursijas, kopīgas talkas, jubileju svinēšanas. Tie ir neaizmirstami mirkļi, kas pieder tikai mums. Ja vēlies ko jaunu, jauku, nebijušu, neaizmirstamu, nāc dejot uz "Mētru"!
– Ar ko vēl nodarbojaties?
– Man laimējies, ka viss, ko es daru, man patīk, man tas sniedz patiesu gandarījumu. Un atkal piedāvājums. 2004. gadā toreizējā Mētrienas pagasta padomes priekšsēdētāja Zenta Ābola uzaicināja mani veidot pagasta avīzi „Mētrienas Dzīve". Māca bažas, vai pratīšu turpināt iesāktās avīzes tradīcijas. Atkal kaut kas jauns, nebijis. Daudz lasīju, skatīju citu pagastu izdevumus, tvēru idejas, mācījos. Un pamazām tas aizgāja… To daru jau sešpadsmit gadus. Bet viens nekad nav cīnītājs. Mums ir lieliska komanda. Ilmārs Grudulis vienmēr mani biksta, neļauj apstāties, pats aktīvi raksta. Valda Otvare palīdz ar skaistiem fotoattēliem, ar padomu, idejām. Mums ir arī savi "ārštata žurnālisti. Man laimējies, ka vienmēr esmu saskārusies ar cilvēkiem, kas neatsaka.
– Viena no jūsu sirdslietām ir fotografēšana. Apguvāt to pašmācības ceļā?
– Mētrienā ir daudz cilvēku, kas aizraujas ar fotografēšanu. Kā piemērus varu minēt Valdu Otvari, Vizmu Krastu, Skaidrīti Putnu. Man fotografēšana sākās tāpēc, ka tā bija nepieciešamība. Lai avīze taptu un būtu interesanta, jāapmeklē rīkotie pasākumi, tikšanās ar cilvēkiem, jubilāriem. Jābūt klāt interesantos notikumos. Un ne jau vienmēr līdzi būs fotogrāfs. Viss, ko esmu fotografējusi, ir saglabāts diskos, tiem atvēlēta vietiņa pagasta bibliotēkā. Disku skaits nu jau pārsniedz trīs simtus. Tā ir mūsu vēsture. Fotoaparāts gandrīz vienmēr visur man ir līdzi. Ja redzu ko interesantu, nofotografēju, varbūt noderēs. Mums ir tik skaista daba, īpaši pavasarī, kad viss zied. Nu kā var paiet garām, to neiemūžinot? Tagad ar cilvēkiem ir grūtāk, jāprasa atļauja, vai drīkst. Ir arī tādi, kas kategoriski atsaka. Tās ir viņu tiesības, kas mums jārespektē.
– Kam vēl ir īpaša vieta jūsu sirdī, kas iekļauts hobiju sarakstā?
– Ļoti patīk adīt. Ir tapis pa kādam džemperim, vestei. Bet vislabprātāk adu zeķes.Rudens un ziemas vakaros vismaz stundiņu atvēlu šim priekam. Tas ir neizsakāms baudījums vērot, kā mijas krāsas, kā top raksti. Un nekad nevar zināt, kas tiešām galā sanāks, jo bieži vien redzes tēlā ir viens variants, bet gala iznākums – pavisam citāds. Ar saviem darbiņiem esmu piedalījusies izstādēs – tirdziņos, ko katru gadu pirms Ziemassvētkiem organizē pagasta bibliotēkā. Kad sāku vadīt deju kolektīvu, mums nebija tautisko tērpu. Sievām adīju rakstainās zeķes. Tas man bija kaut kas jauns, interesants. Brīvajos brīžos minu krustvārdu mīklas, lasu grāmatas, noskatos kādu labu filmu. Reizēm izcepu kādu gardu pīrāgu.
– Jūs mīlat dabu, dzīvniekus un visu skaisto sev apkārt…
– Ļoti mīlu dzīvniekus. Mana vājība ir suņi. Ja varētu, daudzus paņemtu no patversmes. Neciešu filmas, kas ir par dzīvniekiem, man viņu žēl. Kā var piesiet pie koka sunīti un viņu atstāt? Tie nav cilvēki… Rūpējies par to, kas tev ir!
– Vai ir kāds sapnis, iecere, ko vēlaties piepildīt?
– Sapņiem ir jābūt. Ja cilvēks nesapņo, viņš nedzīvo. Dzīve sastāv no maziem sapņiem. Galvenais ticēt, un tie piepildīsies. Bet par tiem nevajag skaļi runāt, jo tie ir mani sapņi, citi tos varbūt nemaz nesapratīs…
31.07.2020.