Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Guntars Agate Paeglis šosvētdien svinēs apaļu dzīves jubileju. Guntars kalpo sešās draudzēs – Ludzā, Rēzeknē, Varakļānos, Viļānos, Kalsnavā un Ļaudonā -, bet 50 gadu svinības ar Pateicības dievkalpojumu atzīmēs Ļaudonā.
– Pirms trim gadiem bīskaps mani uzrunāja un piekritu kalpot par pilna laika mācītāju, nestrādājot citus algotus darbus. Šādā veidā rit otrais dzīves gads, un atpakaļ laicīgajos pienākumos nemaz negribētu, – atzīst mācītājs. – Ticības ziņā ir tā – jo vairāk atdod laiku kalpošanai, kas saistīta ar Jēzu Kristu, jo pats tajā esi iesakņots dziļāk un patiesāk.
– Kā vari raksturot uzticētās draudzes un kā sadali laiku starp tām?
– Manas skaitliski lielākās draudzes ir Rēzeknē un Varakļānos, uz papīra Varakļānos ir 370 draudzes locekļu; savukārt Viļānos ir gados jauna draudze. Pa visām kopā svētdienās dievkalpojumus apmeklē 80 cilvēki.
Kalpošanā varu izdalīt vairākus virzienus – evaņģēlija sludināšana, ticības dzīves audzināšana, ir kādi ekumeniski pasākumi un veicu arī administratīvos pienākumus, kas saistīti ar nodokļu maksāšanu, draudzes finanšu pārvaldīšanu. Gatavojot gada atskaites, atskārtu, ka visas manas draudzes darbojušās ar plus zīmi. Līdz ar to varu iedrošināt cilvēkus maksāt nodokļus, jo tas nenozīmē kļūt nabagākam. Baznīcā neko vispār nedrīkstam veikt, apejot nodokļu maksāšanu, un Dieva svētības nozīmē redzams, ka ikvienam pietiek ar to, kas viņam dots.
– Vai vīrusa pandēmijas laiks ietekmēja draudžu dzīvi?
– Ietekmēja pozitīvā nozīmē. Ārkārtējās situācijas laikā dievkalpojumi notika attālināti, bet ar Dievgaldu pie cilvēkiem braucu mājas apmeklējumos. Atvieglojums bija tas, ka novados, kur kalpoju, saslimšanas gadījumu īsti nebija. Braucot pie cilvēkiem uz māju, vairāk varēju parunāties un iedziļināties. Tā kā Rēzeknes pusē kalpoju pirmo gadu, tādā veidā izdevās nodibināt personīgākus kontaktus. Kad ārkārtas stāvokļa ierobežojumi tika atcelti, uz baznīcu nāca pat tie, kas citreiz to darīja reti. Domāju, ka pandēmijas laikā valsts nostāja bija pareizi stingra, neskatoties uz pukstētājiem sociālajos tīklos. Un, kaut neesmu virusoloģijas speciālists, manuprāt, ar to veselības ziņā Latvijā vinnējām.
– Nākamgad būs desmit gadi kopš arhibīskaps Jānis Vanags iesvētīja kapelu
Ļaudonā.
– Kristus Augšāmcelšanās kapelu Ļaudonā arhibīskaps iesvētīja 2011. gada 18. decembrī. To atceroties, rīkosim lielāku draudzes pasākumu, atbrauks bīskaps Hanss Martins Jensons, ar ko kopā esmu kalpojis, protams, ielūgsim arhibīskapu Jāni Vanagu. Savukārt šosvētdien uz Pateicības dievkalpojumu par maniem 50 gadiem uz Ļaudonu atbrauks prāvests Reinis Bikše, mācītāji no mūsu iecirkņa un mācītājs Jānis Smilga no Valmieras iecirkņa. Esmu aicinājis arī vairākus katoļu priesterus, jo vienpadsmit gadus taču esmu studējis katoļu ticību, man ir draugi šai vidē. Pirms kļuvu par luterāņu mācītāju, Vitenbergā mācījos Lutera studiju institūtā, un Ļaudonā ir pirmā draudze, kurā no pirmsākumiem kalpoju.
Svētdien pēc Pateicības dievkalpojuma Ļaudonas kapelā sekos sadraudzība – kūkas ēšana, kopīgi dziedāsim korāļus.
– Pastāsti par savu ģimeni – arī tā taču ir tavs balsts!
– Pirms pāris gadiem ar sievu spriedām, ka vienmēr dzīvosim daudzdzīvokļu mājā Madonā, Jaunlazdonas rajonā. Bet tad bērni reiz sagribēja suni. Lai tiktu no šīs vēlmes vaļā (mēs, pieaugušie, suni negribējām), teicām – suns būs tad, kad būs māja. Tad bērni katru vakaru sāka lūgt, lai Dievs dod māju, lai varētu būt suns. Pēc gada Dievs mūsu ģimenei uzdāvināja māju, kas ir mācītāja Pētera Krieva kādreizējais īpašums. Tur padomju laikā notika Vasarsvētku draudzes dievkalpojumi, un pirms pāris gadiem uz turieni pārcēlāmies mēs. Tā Ievu ielā 6 visi seši dzīvojam.
– Un suns?
– Suns bija apaļu gadu, bet, kā jau ar bērniem mēdz notikt, suņa labā viņi nedarīja neko, visas rūpes par mājdzīvnieku bija jāuzņemas vecākiem. Vairākas reizes runājām par atbildības uzņemšanos, līdz suni aizvedām uz laukiem, kur Bobo noteikti jūtas daudz brīvāk un labāk.
– Bērni jau lieli, iet dārziņā, mācās skolā.
– Faktiski nekad nedomāju, ka Dievs mani svētīs ar bērniem Madonā. Visi četri ir madonieši: vecākajam dēlam ir 11 gadi, jaunākajai meitai – 3 gadi. Žēlastību nozīmē Madona tiešām man saistās ar ģimenes žēlastību. Kad semināra biedrs Rihards Rasnacis aicināja misijā uz Madonu, nekad nedomāju, ka te palikšu. Vēlāk iepazinu luterāņu mācītāju Ingu Dāboliņu, viņš bija tas, kas grūtā dzīves brīdī mani aicināja uz luterāņu baznīcu.
Kristus jau ticīgo dzīvē strādā. Brīdi, kad mācītājs Hanss Jensons devās kalpošanā uz Liepāju, domāju, ka būšu mācītājs Madonas draudzē, bet saņēmu skaidru draudzes vecākās nostāju, ka to nevēlas. Pēc tam nāca piedāvājums par Rēzeknes iecirkņa draudzēm, un, kaut sākumā svārstījos finansiālu apsvērumu dēļ, ir skaidri redzams – ja ej Dieva izraudzīto ceļu, Viņš gādā, kaut arī savādāk, nekā spējam pat iedomāties.
Madonā man ļoti patīk, patīk miers, tas, ka sešos vakarā visi jau ir savās vietās, savās mājās. Vēl viena lieta, par ko varu teikt paldies pašvaldībai, ir bērnu izglītības iespējas. Mākslas skola, mūzikas skola, sporta skola, baleta studija, kori un tā varētu turpināt. Uz nelielo iedzīvotāju skaitu tas ir fantastiski.
– Atceros, tu kādreiz rakstīji dzeju.
– Rakstu arī šobrīd, bet sev. Ir cilvēki, ar ko padalos, bet rakstu pašas rakstīšanas un valodas pēc. Man ir arī dusmīgie dzejoļi – Čaks rakstīja par Rīgu, man ir dzejolis pret Rīgu. Laikā, kad Madona bija jauniešu galvaspilsēta, ierunāju dzejoli mūsu pilsētas sakarā.
24.07.2020.