Šis ir Voldemāra Zālīša jeb Valda (1865-1934) 155. dzimšanas gads. Diženais sausnējietis Valdis latviešu kultūrā savu vārdu trekniem burtiem ierakstījis ar 1895. gadā radīto pieminekli savam draugam – patieso un kristālskaidro atmiņu tēlojumu „Staburaga bērni", bet kolektīvajā apziņā par pašu autoru tā īsti ierakstījies nav nekas.
Kas ir šis maz izceltais Valdis, kuru viņa biogrāfs Kārlis Egle, sakārtojot Valda Kopotos rakstus (1942-1943) nodēvējis par „īstenības draugu", bet Līgotņu Jēkabs – par „Dieva aicinātu strādnieku vīna kalnā", par cilvēku, kura personā „iemiesota ticība Dievam un uzticība tautai un tēvzemei" ("Burtnieks" Nr. 11, 1934)?
„Kurzemē" un „Skolas hronika"
Pirmām kārtām, Valdis ir dedzīgs paidagogs, kā šo amatu dēvēja laikā, kad jaunais censonis cītīgi gatavojās iekļūt Baltijas Skolotāju seminārā Kuldīgā (1882-1886) un neapstājās pie sasniegtā, 200 studētgribētāju konkurencē iegūstot tiesības studēt Viļņas Skolotāju institūtā (1887-1890), kas viņam deva tiesības kļūt par pirmās šķiras skolotāju Rīgas pilsētas savienotajā pirmmācības skolā Todlēbena bulvārī Nr.8 (vēlāk Rīgas pilsētas 1. pamatskolā, tagad Valda Zālīša sākumskolā) un pēc 12 dienesta gadiem kļūt par Latvijas visvecākās pamatskolas pārzini (1902-1927). Tikai pēc tam viņš bija rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, tulkotājs, sabiedriskais darbinieks, vīrs savai Sirdsmīļajai (aktrise Luīze Melkerte) un tēvs vienīgajam bērnam (grafiķe un Valda grāmatu ilustratore Irma Zālīte).
Dziņa darboties vispārības labā, mācīties, lai zinātu visu, un iegūtajās zinībās dalīties ar citiem Valdim modusies jau zēnībā. Vienā gadā ar Raini, Teodoru Zeifertu viņš dzimis Sausnējas muižā, bet ģimene savas taisnības un patiesības izjūtas dēļ nespēj uzturēties tur, kur valda par daudz pārestības, tāpēc aizvien ir ceļā uz jaunu dzīves un darba vietu Latgalē, Inķenu krodziņu, Vīganti, Baltomuižu, Birzmuižu un Koknesi, kur vecākais brālis Kārlis par kroņa dienestā nopelnītā ietaupījumiem beidzot iegādājas dzimtas māju „Jaunkalniešus". Mūžam turēt augstu un svētu visu, kas augsts un svēts bijis tēva namā autobiogrāfiskajā tēlojumā „Staburaga bērni" pauž garā spirgtais un uz mūžu Staburagā iemīlējies dārznieka dēlēns Jancis, kuram Valdis ir neapstrīdams prototips. Un šie svētumi ir garīgums, skaidrība, taisnība, Dievs, rakstīts vārds, izglītība.
Arī jaunībā Valdi neatstāj griba nodoties „sevis izveidības darbam" un „gaismas kāre nedzēšama". Tas izlasāms dziesmu romānā „Juris Brasa – gāršas dēls un mantinieks"(1926), kas uzskatāms par „Staburaga bērnos" iesāktās autobiogrāfijas turpinājumu un kuru Valdis rakstīja 10 gadus, iecerēdams par savu augstāko literāro sniegumu. Juris Brasa ir ideāltips, par kādu Voldemārs Zālītis sevi apzināti un neatlaidīgi veidoja. Viņš nepieder pie tiem, „kas līp pie zemes putekļiem". Romānā tēlotā vide (Koknese un Pērse) un Brasas centieni iegūt augstāko izglītību sakrīt ar Valda pavadīto laiku Koknesē un viņa dzīves mērķiem: „Tik citiem strādāt, viņu vietā ciest, un upurēt it visu brāļu labā. Virs zemes gars lai vienīgs valdītājs, ne miesa – pīšļu vergs."
Bet tāds viņš nav vienīgais. Sausnējas Zālīšu dzimta devusi vēl otru cilvēku, kura nesavtīgais darbs ir bijusi viņa vienīgā laime. Tas ir Valda brālēns, garīgo semināru beigušais, Tērbatā jurista izglītību ieguvušais Latvijas pirmais apsardzības ministrs Jānis Zālītis (1874-1919). Zvērināta advokāta J. Baloža veidotajā J. Zālīša dzīves un darbības aprakstā (1923) atzīmēts, ka augstskolā pārāk nopietnais J. Zālītis studēja nevis naudas, bet zināšanu dēļ, kuras vēlāk dzīvē piemērot citu labā.
Otrām kārtām – savas zemes patriots. 1892. gada vēsajā un lietainajā vasarā 25 dienas Valdis kopā ar kollēgu Jāni Kriškānu, dubļus un purvus izbriduši, kājām izstaigā tagadējo Zemgales rietumu daļu un visu Kurzemi no Jaunjelgavas līdz Tukumam, lai pašu acīm skatītu dzimtās zemes nepazīstamos novadus, viņu ļaudis un dzīvi. Tas, viņuprāt, ir svēts pienākums, ja vēlas darboties savas tautas vidū un labā. Lasot Valda pieredzējumus un vērojumus Dievzemītes ārēs un sētās, kas apkopoti grāmatā „Kurzemē" (1928), uzreiz pamanāmas ir autora antipātijas pret izredzēto tautu un tās nospiedošo vairākumu Kurzemes miestiņos un pilsētās. Nesaudzīgi sulīgiem triepieniem zīmēti žīdu nepievilcīgie portreti un viņu netīrība krogos, viesnīcās, ielās. Lejaskurzeme parādīta visai drūma – atskaitot dabas krāšņumu, iekšējā skaistuma un garīguma pamanīts maz. Iespējams, antisemītiskās pieskaņas dēļ „Dienas Lapa", kura 1892. gadā no 177. numura sāka publicēt ceļojumā pieredzēto, Valda tekstus svītrojusi, labojusi, sagrozījusi.
Izteikta nepatika pret otru – krievu – tautu izjūtama Valda „Skolas hronikā" (1927-1933; grām. 1943), kuru viņš raksta, pensijā aizgājis, un grāmatu publicētu tā arī neredzēja. Nez vai tā būtu tik klaji pausta, ja šis darbs būtu tapis laikā, kad 1911. gadā skolas pārzinis V. Zālītis par labi vadītām mācību stundām un vispārējo kārtību skolā saņēma III pakāpes Svētā Staņislava ordeni, kad precīzi izpildīja krievu inspektoru un kuratoru rīkojumus?
Valdis paralēli skolas pārziņa pienākumiem atbildīgi strādājis Sevišķā grāmatu iztirzas komitejā, vadījis Vidzemes Savstarpējās skolotāju palīdzības biedrību, 1902. gadā braucis uz Krievijas skolotāju biedrību kongresu, 1905. gadā rīkojis Rīgas pilsētas pirmmācības skolotāju vispārēja sapulces sasaukšanu, izstrādājis stundu plānu un programmu visos pamatskolas mācības priekšmetos, izņemot dzimtenes mācību, sastādījis „Bērnu kalendārus" 1903. un 1904. gadam. Darbojies RLB Derīgu grāmatu nodaļā, Teātra komitejā, Labdarības biedrībā, kas izdeva konversācijas vārdnīcu, stāvējis pie Latvijas skautu un Sarkanā Krusta dibināšanas šūpuļa.
Zālītis aizvien bijis nomodā par tautas garīgo attīstību. Viņš studēja pasaulē atzītu zinātnieku darbus un par tiem periodikā publicēja rakstus. Valdis bija pārliecināts, ka „cilvēki iedalāmi varmācīgajos un sabiedriskajos, piemīlīgajos un lietišķajos (psihologs Kunkels). Pareizai audzināšanai jāiesākas nevis ar bērnu, bet pieaugušo un – vispirms ar paša audzinātāja audzināšanu. Vienīgi drošais un brīvais (no iegribu un skaudības, ļaunāko tieksmju verdzības), veselīgais un uzņēmīgais spēj uzaudzināt veselīgus un uzņēmīgus pēcnācējus".
„Skolas hroniku" Valdis pabeidz šādi: „Cik sīka radībiņa cilvēks un cik niecīgs viņa spēks, to visgaišāk esmu izjutis smagākos savas dzīves un darba brīžos. Bet kāds spēks sargā un vada viņu un katra cilvēka likteni, to visneapšaubāmāk esmu pieredzējis daudzajos nāves, briesmu un šķietami nenovēršamas bojāejas mirkļos savā ilgajā mūžā: tas ir tā mūžīgi dzīvā, visvarenā Gara spēks, no kura un ar kuru katrs esam, kas esam."
„Juris Brasa" – nepelnīti noklusēts mīlas stāsts
555 lappušu biezā dziesmu romāna darbība notiek Pērses dēļ par Ēdeni pārvērstajā Koknesē 19. gadsimta pēdējā ceturksnī, „kad uz augšu gāja latvietim vēl ceļš uz debesīm, ne elli".
Valda dzejas valodā vērojama tā pati „Staburaga bērnu" valodas meistarība, zīmējot niansētas dabas gleznas. Viņa novērotā dzīves īstenība top daiļa un idealizēta, ar to viņš atšķiras no sava laika reālistiem Pērsieša un Zeibota. Romānā ir daudz varoņu jūtu dzīves iekšējo pārdzīvojumu, mīlas trijstūru, pašnāvības mēģinājumu, intrigu un kaislību, kas literatūrā tik ļoti pieprasītas visos laikos.
Mīlestības tēlojums paviršam lasītājam atgādina sentimentālu tīk-smināšanos, bet uzmanīgāks lasītājs šajā mīlestībā saskatīs irracionālu virzītājspēku visā sabiedrības kopdzīvē. Jaunajam censonim jāizcīna smaga cīņa starp sirds mīļoto Ruti, kas paliek „dobē", Pērses krastā, un kalna tālēm, ko Juris iecerējis sa-sniegt, jo "cilvēks nedzīvo tik miesai vien". Jura un Rutes mīlestība tiek tīši izpostīta, ilgi paliek neatklāts skaudīgais ļaundaris. Kā Romeo un Džuljeta, tik stipri savā mīlā ir Valda radītie Juris un Rute. Romānā ievērojama vieta atvēlēta filozofiskām pārdomām par dzīves jēgu, dzīvību un nāvi, cilvēka ciešanām kā Dieva sodu un Dieva gribu.
1926. gada izdevumu papildina Valda meitas, grafiķes Irmas Zālītes (1900-1937), ilustrācijas.
„Nebūt neskumstu, ja viņu patlaban pamaz lasa. Līdz šādu darbu izpratnei mūsu vājajai publikai taču arī jāizaug un jānobriest. Tam vajaga laika. Varbūt gadu 25, varbūt vēl ilgāk. Žēl gan, ka to pašam nenāksies pieredzēt. Taču ļoti labu un zīmīgu mācību man deva „Staburaga bērni", kuru jaukumus mūsu lasītājs sāka nojēgt tikai pēc apaļiem 25 gadiem no viņu iznākšanas."
Darba novērtējums
1926. gadā Valdim piešķirts V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Ja kungs un pavēlnieks ir darbs – visiem visu labā, tad cilvēks augstu novērtēts pie visām varām.
Par Valda pašaizliedzību un augsto novērtējumu jaunatnes audzināšanas darbā liecina „Valdības Vēstnesī" Nr. 231 publicētais teksts pie valdības rīkojumiem un pavēlēm: „Visiem skolu priekšniekiem. Š. g. 10. oktobrī miris pazīstamais jaunatnes rakstnieks un paidagogs, „Staburaga bērnu" autors Valdis Zālītis. Sakarā ar to Izglītības ministrija uzaicina skolas kādā tuvākā darba dienā vienu no pirmām mācības stundām veltīt viņa kā jaunatnes rakstnieka un audzinātāja piemiņai. Rīgā, 1934. gada 11. oktobrī A-2552. Izglītības ministrs L. Adamovičs, Skolu departamenta direktors L. Bērziņš."
17.07.2020.