Tikai cieši ticot saviem sapņiem un paļaujoties uz sevi, ir iespējams sasniegt iecerēto un piepildīt mērķus. Protams, tas ne vienmēr ir viegli, jo bieži vien nākas izturēt smagus pārbaudījumus, apjukt iespēju krustcelēs vai pat šaubīties par pieņemtajiem lēmumiem. Tādos brīžos vispareizāk ir ieklausīties savā sirdī, kas vienmēr nekļūdīgi pasaka priekšā, ko iesākt tālāk. Arī NADĪNA STIRNINIECE tic sirds viedumam un spējai precīzi noteikt pareizo dzīves ceļu.
– Tavā dzīvē nekad netrūkst dažādu notikumu un rosības. Pastāsti, kādi bijuši tavi pēdējie gadi, kopš absolvēji toreizējo Madonas pilsētas 1. vidusskolu!
– Pēc vidusskolas absolvēšanas man nebija ne jausmas, kur došos studēt. Kā jau daudziem vienaudžiem, vidusskolā man patika un padevās ļoti daudzi priekšmeti, un tas radīja milzīgu apjukumu. Taču zināju, ka gribu studēt Latvijas Universitātē, līdz ar to lielais notikums bija pārcelšanās uz Rīgu un jaunas, patstāvīgas dzīves uzsākšana. Paralēli studijām pēdējie gadi ir bijuši ļoti aktīvi gan muzikālajā jomā, gan personīgajā izaugsmē. Bija jāiepazīst jauna pilsēta, jauna rutīna un jauni cilvēki, bez kuriem nu jau nevaru iedomāties savu ikdienu. Rīga ir pilsēta, kur vienmēr ir rosība, taču priecājos atbraukt uz Madonu, sajust mieru, apciemot ģimeni, draugus, kā arī skolu un mīļos skolotājus, kuriem vienmēr ir visinteresantākie stāsti, ko pastāstīt.
– Ko tev nozīmē dzimtā puse, mājas, mūzika? Vai tam var rast kopīgu definīciju?
– Mājas man nozīmē neizsakāmi daudz. Tā ir vieta, kur uzaugu, kurā pazīstu katru maliņu un katrai lietai, vietai nāk līdzi sava atmiņa, ir sava nozīme. Šo sajūtu neviens nekad man neatņems. Arī ar mūziku sāku nodarboties mājās. Šķiet, manas istabas sienas ir pievilkušās ar ģitāras stīgu skaņām un notīm, kuras esmu paspējusi pa šo laiku izdziedāt. Tam var rast kopīgu definīciju, un tā noteikti ir neizsverama daļa no manis.
– Augstāko izglītību ieguvi Latvijas Universitātē, studējot jurisprudenci. Kādēļ tava izvēle bija tieši šāda.
– Izvēle bija ļoti grūta, jo, kā minēju, man patika ļoti daudz lietas no krasi atšķirīgām nozarēm. Mūzika bija mana sirdslieta, bet nenoliegšu, ka patika arī rēķināt un risināt sarežģītas problēmas. Taču izvēli palīdzēja pieņemt vidusskolā apmeklētais debašu pulciņš. Tur es iemācījos argumentēt savu viedokli, saklausīt sīkākās neprecizitātaes, kā arī pārliecinoši pastāvēt par savu rezolūciju. Šīs visas nosauktās spējas ir nepieciešamas katram labam juristam. Tāpēc, saprotot to, ka man patīk strīdēties, pierādīt taisnību ar faktiem, nevis balstīties uz emocijām, izvēlējos par labu jurisprudencei.
Vēl viens iemesls izvēlei bija tas, ka gribēju sevi izaicināt un izmest ārā no komforta zonas, jo uzskatu, ka tikai tādos brīžos notiek izaugsme. Man kā ekstravertai un pozitīvai personai studijas bija ļoti ārpus manas komforta zonas, jo tās prasīja nosvērtību un nopietnību. Kādas tiesu izspēles laikā pasniedzējs aizrādīja par manu nemitīgo roku žestikulāciju, par ko esmu ļoti pateicīga, jo tas vairāk neatkārtojas. Tiem, kuru plāni ir saistīti ar jurisprudences studijām, gribu novēlēt nebaidīties, jo ar gribasspēku pilnīgi viss ir iespējams! Jā, protams, tās ir negulētas naktis, neskaitāmas tiesību normas un papīru kaudzes, bet tā ir studiju burvība. Kā man patīk sev atgādināt – neviens kalns nav tik liels, lai tajā neuzkāptu!
– Vai plāno turpināt studēt maģistrantūrā, varbūt padomā ir kas cits?
– Šobrīd maģistrantūrā nestudēšu, bet plānoju to darīt pēc viena vai pāris gadiem. Šādu izvēli pieņēmu, jo vēl neesmu pārliecināta par sevis izvēlēto ceļu. Mūsdienās jaunieši mīl steigties, tāpēc es nedaudz piebremzēšu un centīšos apdomāti pieņemt tālākos lēmumus. Bet maģistrantūra noteikti ir ierakstīta plānotājā, jo uzskatu, ka jurisprudencē ar bakalaura grādu vien nepietiek, kā jebkurā nozarē. Studiju procesā sapratu, ka man visvairāk saista un padodas krimināltiesības un kriminālprocess. Uz šo priekšmetu lekcijām un semināriem gāju ar lielāko prieku un interesi, kā arī savu bakalaura darbu rakstīju par šo jomu. Tāpēc nākamais plāns ir pamēģināt sevi tieši šajā lauciņā kā vienam no kriminālprocesa dalībniekiem, precīzāk, izmeklētājam. Ja viss izdosies kā iecerēts, tad šobrīd redzu sevi šajā amatā. Tā kā mana studiju programma bija tīri akadēmiska, šis būs laiks, kad iepazīšos ar praktisko darbību, un tas būs labs atspēriena solis, lai kādreiz ieņemtu iecerēto prokurora amatu.
– Studējot tu ne uz mirkli nepārtrauci muzicēt un priecēji fanus ar savu sniegumu. Vai nebija grūti apvienot mācības ar mūziku?
– Mūzika ir mana sirdslieta. Reizēm pat izvēlējos iemācīties kādu jaunu skaņdarbu, nevis izpildīt mājasdarbu. Bet, ja godīgi, nebija grūti. Studiju laika mēnešos muzicēšana notiek retāk vai, kā man patīk teikt, „nav sezona". Lielāka noslodze ir vasaras laikā, kad norisinās brīvdabas pasākumi, kafejnīcas atver terases vai lielākā daļa pāru izvēlas svinēt kāzas. Protams, reizēm, nemākot saplānot laiku un saņemot pēdējā brīža uzaicinājumus uzstāties, ir bijis sarežģīti visu apvienot, bet tas nav nekas neizdarāms. Skatoties no radošās puses – bija grūtāk. Studiju laikā neradās tik daudz iedvesmas, jo visu spēku un enerģiju nācās patērēt skolā un darbos. Tāpēc mans oriģinālskaņdarbu plauktiņš studiju laikā netika papildināts. Savukārt tagad ir vasaras laiks, kad daba un cilvēki pat neapzinoties spēj iedvesmot radīt ko jaunu.
– Daudzi zina, ka ar mūziku esi uz "tu". Kas pa šiem gadiem ir noticis tavā mākslinieces karjerā?
– Pa šiem gadiem ir izmainījies ļoti daudz. Sākot ar manām vokālajām spējām un beidzot ar mūzikas stilu, ko izpildu. Protams, dziesma "Lakstīgalas" manā repertuārā paliks vienmēr, bet esmu spērusi lielu soli uz priekšu, izvēloties sarežģītāk izpildāmus skaņdarbus. Mainoties manai personībai, līdzi mainījās mūzika, kuru klausos, kas arī ietekmēja manas mākslinieciskās izpausmes. To var pamanīt manos oriģināldarbos, kuri sākotnēji bija maigi un trausli, bet tagad…
– Vai tu sirdī sajuties kā īsta rīdziniece, vai tomēr bija skumjas un ilgas pēc mājām un dzimtās puses?
– Faktiski sevi varu nosaukt par nu jau rīdzinieci, bet dziļi sirdī tā nekad neesmu jutusies un gan jau arī nejutīšos, kā arī Madonas akcentu no sevis nekad neizdzīšu. Interesanti ir tas, cik mūsu akcents ir populārs un viegli atpazīstams rīdzinieku vidū. Rīga ir skaista pilsēta, bet mani nogurdina skaļums un nemitīgā burzma. Manai sirdij tomēr tuvāka ir bezrūpība un miers, kuru sniedz mana dzimtā puse. Arī nākotnē neplānoju savu dzīvi saistīt ar Rīgu. Latvijā tomēr ir daudz brīnišķīgi skaistu pilsētu, kurās pastāv gan karjeras iespējas, gan lauku šarms.
– Daudzi studenti studiju laikā mēģina atrast darbu, saprotu, ka tu arī papildu mācībām un muzicēšanai esi strādājusi.
– Sākotnēji mērķis meklējot darbu bija tīri nopelnīt. Pirmais darbiņš bija kafijas bārā "Caffeine", kurā ieņēmu baristas amatu. Šeit es ieguvu prasmes gan darbā ar cilvēkiem, gan kafijas jomā, kuras nebūtu ieguvusi nekur citur. Un vēl tagad šis uzņēmums mani labprāt aicina uzstāties kafejnīcās ar saviem solo koncertiem. Pēc tam pastrādāju vēl dažās vietās, kur viegli nopelnīt, bet jaunu prasmju ieguvums bija… nekāds. Laikam ejot, sapratu, ka slāpstu pēc izaugsmes un vēlos tādu darba vietu, kur varu izmantot savas studiju laikā iegūtās zināšanas un iemācīties ko vērtīgu un jaunu. Tāpēc spēru lielu soli un uzsāku darba gaitas AS "Swedbank". Tur es ieguvu neizsveramu pieredzi, labus kontaktus un personīgo izaugsmi. Tālākās darba gaitas plānoju saistīt ar iegūto izglītību.
– Kas tevi iedvesmo un motivē neapstāties pie sasniegtā, bet turpināt doties tālāk?
– Vienmēr cenšos uzturēties tādu cilvēku sabiedrībā, kuri mani iedvesmo, nevis ļauj stāvēt uz vietas. Tāpēc varu teikt – mani iedvesmo cilvēki man apkārt, draugi, protams, arī ģimene. Reizēm mani spēj iedvesmot pat nezināms garāmgājējs, tikai uzsmaidot vai novēlot jauku dienu. Rakstot dziesmas, parasti iedvesmojos no dabas un no izdzīvotās pieredzes, lai arī kāda tā būtu.
10.07.2020.