Jau ilgāku laiku sabiedrības uzmanību piesaistījusi administratīvi teritoriālā reforma un varakļāniešu cīņa par viņu izteikto gribu, demokrātiju, pievienošanu Madonas novadam. Saeima lēma, ka Varakļānu novads tiek pievienots Rēzeknes novadam, varakļānieši ar to nav mierā un turpina cīņu par taisnību. Viens no aktīvajiem cīnītājiem ir VIKTORS VILKAUŠS, kas seko līdzi notikumiem un ar savām darbībām vēlreiz un vēlreiz atgādina, ka cīņa turpinās un tā būs galā, kad Varakļāni būs pie Madonas, kā tas bijis pēdējos sešdesmit gadus.
– Varakļāni man nav tikai dzimtā puse, tās ir arī manas bērnības atmiņas, skolas laiki. Esmu dzimis Madonas rajonā, visu savu bērnību pavadījis Varakļānu pagastā, mācījies Stirnienes pamatskolā, kas nu vairs nepastāv skolu optimizācijas rezultātā. Nu jau vairākus gadus esmu atpakaļ dzimtajā novadā un uzsācis uzņēmējdarbību. Pat neraugoties uz to, ka mana darba ikdiena ir cieši saistīta ne tikai ar Varakļāniem, bet arī citām pilsētām un ārzemēm, mūsdienu tehnoloģijas nu jau sniedz tādas iespējas, kur vairs neuzliek par pienākumu „piespiedu kārtā sēdēt" kādā konkrētā vietā, lai organizētu savus ikdienas darbus. Spēja būt mobiliem ir mūsdienu priekšrocība.
– Šobrīd aktuāla tēma valstī – administratīvi teritoriālā reforma, kas Varakļānu novadu skar citādāk nekā citus novadus.
– Administratīvi teritoriālā reforma valsts attīstībai un iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai – tā deklarē VARAM. Pēc būtības teritoriālā reforma juridiski ir iepriekšējās reformas turpinājums, un pieņemtā likuma šābrīža redakcija paredz, ka Latvijā tiks izveidotas 42 pašvaldības pašlaik esošo 119 pašvaldību vietā. VARAM mērķi tika deklarēti kā valsts un pašvaldību ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas uzlabošana un racionāla budžeta līdzekļu izmantošana. Kā būtisks izvirzītais mērķis ir arī pašvaldību spēju uzlabošana sniegt iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus par samērīgām izmaksām un vieglu pieejamību to iedzīvotājiem. Līdz ar to izvirzītie reformas mērķi kopumā ir loģiski, saprotami un pēc būtības realizējami.
Šī likuma izskatīšanas politiskā procedūra un veids, kā likums tika pieņemts, Latvijas vēstures grāmatās tiks rakstīts īpašā sadaļā. Šā gada martā, izskatot likumprojektu 2. lasījumā, valstī tika izsludināta ārkārtējā situācija, un tika aizliegta jebkāda veida pulcēšanās un klātienes komunikācijas, tādējādi, no sabiedrisko un pilsonisko aktivitāšu skatpunkta raugoties, tas nozīmēja, ka neviens Saeimas deputāts nevar tikties ar saviem vēlētājiem, novadu iedzīvotājiem nav iespēju paust savu viedokli, piedaloties protestos un demonstrācijās, pašvaldībām un vietējām kopienām – organizēt sabiedriskās apspriešanas un tā tālāk. Sabiedrības līdzdalība politiskajos procesos tika ierobežota būtiski. Bet Saeimas deputāti izdomāja izmantot šo situāciju un atrada juridisku veidu, kā likumu pieņemt galīgajā lasījumā, bez pašvaldību un sabiedrības līdzdalības. Saeimas deputātiem tā bija medusmaize – pieņemt likumu, kas skar ikkatru valsts iedzīvotāju, bez tikšanās ar iedzīvotājiem, bez nepieciešamības braukt uz novadiem un skaidrot, kāpēc likuma redakcijai jābūt tieši tādai, bet ne citādai. Viņi to īpaši nedarīja arī iepriekš, bet ārkārtējā situācija tika izmantota kā oficiāls iemesls, un politiskais tirgus Saeimā bija sācies. Loģisks politiskais solis būtu bijis ieturēt pauzi līdz ārkārtējās situācijas beigām un tikai tad turpināt likuma pieņemšanu. Tā vietā deputāti lēma ignorēt jebkādus demokrātijas principus un par jebkuru cenu panākt sev vēlamo rezultātu.
Viss šis arī kalpo par galveno iemeslu, kādēļ vairums Latvijas iedzīvotāju nav apmierināti ar pieņemto likumu. Šis ir tas likums, kur iedzīvotāju vēlēšanās iesaistīties ir bijusi vislielākā, taču Saeimas deputāti iedzīvotāju līdzdalību likuma tapšanas procesā bija lieguši, turpinot strādāt attālinātā režīmā, lemjot par iedzīvotāju likteņiem, neieklausoties viņos.
– Saeima neieklausījās arī Varakļānu novada iedzīvotājos.
– Pat neraugoties uz to, ka Saeima kā vienīgajam novadam Latvijā uzdeva par pienākumu noskaidrot iedzīvotāju izvēli, deputāti rezultātus izlikās neredzam vai nesadzirdam nesaprotamu iemeslu dēļ. Vai tā ir ņirgāšanās par novada iedzīvotājiem no Saeimas nama? Domāju, ka vistiešākā, jo 84% aptaujāto iedzīvotāju skaidri pauda savu izvēli iekļauties Madonas novadā, kā tas arī ir bijis daudzas desmitgades iepriekš. Iedzīvotāju aktivitāte šajā aptaujā bija liela, neraugoties uz to, ka aptaujas veikšanai atvēlētas tika vien dažas dienas, tā ir pielīdzināta aktivitātei, kāda ir Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās. Līdz ar to iedzīvotāju viedoklis demokrātiskā procesā tika noskaidrots. Bet ar to bija par maz, lai Saeimas deputāti ieklausītos novada iedzīvotājos, un lēma par Varakļānu novada iedzīvotāju likteņiem, neieklausoties ne argumentos, ne faktos. Atsevišķi Saeimas deputāti Saeimas sēdē pat atļāvās paņirgāties par Varakļāniem. Tagad labprāt šos deputātus aicinu uz mūsu novadu, lai skaidrotu savu nievājošo attieksmi pret novadu. Vai atbrauks? Domāju, ka ne, jo šie deputāti vairāk kā tikai ar ierakstiem sociālajos tīklos Facebook un Twitter nespēj paust viedokli. Viņiem patīk strādāt „attālināti" un šobrīd ir nobijušies, ka iedzīvotājiem ir savs viedoklis, viņi to nepārprotami ir pauduši un turpina to darīt.
– Viens no skaļākajiem notikumiem Varakļānos – protesta brauciens, kas tika plaši atbalstīts un parādīja novada iedzīvotāju vienotību.
– Viennozīmīgi novada ļaudis ir vienoti savā nākotnes redzējumā, iekļaujoties Madonas novadā, nevis „piespiedu kārtā" Rēzeknes novadā. Šeit jau nav nepatikas pret attiecīgā novada iedzīvotājiem, bet gan pret politiku, kā tas viss tiek realizēts.
To, ka iedzīvotāji nesamierināsies ar Saeimas deputātu piekopto strausa politiku, novada iedzīvotājiem izdevās pierādīt arī protesta braucienā, kas notika 9. jūnijā Varakļānos. Tobrīd Saeimas deputāti gan izlikās nedzirdam un nezinām, ka iedzīvotāji protestē. Novada iedzīvotāji bija vienoti kā nekad iepriekš, un samierināšanās ar negodīgo un nedemokrātisko lēmumu iekļaut Varakļānu novadu Rēzeknes novadā nebūs nekad. Līdz ar to nākotnes konflikti starp pagastiem un novadiem jau ierakstīti likumā. Un to Saeimas deputāti, vieglu roku spiežot pogas attālināti un izvairoties no iedzīvotājiem, ir paši pieļāvuši. Varakļānu novada pašvaldība jau ir lēmusi apstrīdēt likumu Satversmes tiesā, un ir cerība, ka tiesas lēmums varētu būt īsu brīdi, pirms tiek izsludinātas 2021. gada pašvaldību vēlēšanas. Līdz ar to novada ļaužu tālākie likteņi ir Satversmes tiesas rokās. Neskatoties uz tiesvedības iznākumu, cilvēkiem ir skaidrs, ka turpmākā iesaistīšanās procesos ir ļoti svarīga. Mazie Varakļāni nebūt vairs nav nekādi vājie, kurus politiski varēs plosīt nākotnē.
– Daudziem ir jautājums – kas Varakļānos ir tāds, kāpēc tik nozīmīgi, lai tie tiek pievienoti Rēzeknei?
– Madonas novads, Varakļānu novads ir mans dzimtais novads, un te ir arī bērnības atmiņas, sapņi, kurus Saeimas deputāti un šaura interešu grupa šobrīd vēlas nolaupīt.
Bet iemesls ir pavisam vienkāršs, kādēļ ne tikai es, bet lielākā daļa novada iedzīvotāju iesaistās cīņā. Tas ir novada nākotnes izaugsmes potenciāls, cik tas straujš var būt salīdzinājumā ar citiem novadiem. Nosaukšu dažus piemērus – Rēzeknes novads nevar pretendēt uz finansējumu vairākās attīstības programmās un nav pat starp „9 plus 21" attīstības centriem, kas finansējumu var saņemt. Vienā novadā nevar pastāvēt blakus divas vidusskolas, medicīnas iestādes un sociālās aprūpes centri, pansionāti. Konkrēti šis temats Varakļānu novadam pēc reformas var izrādīties liktenīgs, jo topošajā Rēzeknes novadā Viļānos esošās iestādes izkonkurēs un – gribam vai negribam atzīt – Varakļāni pārtaps nevis par Latgales artēriju, kā to skandināja bēdīgi slavenais deputāts Mārtiņš Bondars no attālinātās Saeimas tribīnes, bet gan par Latgales nomali. Toties 51 Saeimas deputāts tagad var būt apmierināts, ka Varakļāni
„atgriezti" kultūrvēsturiskajās Latgales robežās. Tiesa gan, Saeimas deputāti tā cīnījās par Varakļānu „atgriešanu" Latgales robežās, ka aizmirsa – kultūrvēsturiskā Latgale nesākas ar Varakļāniem, bet gan ar Aiviekstes upes ieteku Daugavā. Līdz ar to rodas jautājums – vai tiešām bija vēlme atjaunot kultūrvēsturiskās robežas, ja reiz par citiem pagastiem Saeimā neviens necīnījās, lai atgrieztu tos Latgales kultūrvēsturiskajās robežās? Kultūrvēsture pret Varakļāniem šoreiz vien izmantota, lai „attaisnotu" Varakļānu novada iedzīvotāju piespiedu laulības ar Rēzeknes novadu. Šis būs viens no aspektiem, ko arī vērtēs Satversmes tiesa. Reformas kritēriji nav vienādi, un pat kultūrvēsturiskais aspekts neatbilst pašam jaunajam administratīvi teritoriālās reformas likumam.
Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma priekšlikums Nr. 7, ko bija iesniedzis Valsts prezidents Egils Levits, paredz: „Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai – regulē atsevišķs likums", nevis pieņemtais Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums. Varakļānu kultūrvēsturisko identitāti Saeimas deputātiem būs iespēja stiprināt ar šo atsevišķo topošo likumprojektu, bet administratīvi teritoriālās reformas kontekstā Saeimas deputātiem bija pienākums respektēt novada iedzīvotāju pausto gribu saglabāt esošo infrastruktūru un ciešās ekonomiskās saites ar Madonas novadu, kā arī veicināt novada ekonomisko izaugsmi.
AGRA VECKALNIŅA foto
03.07.2020.