Stāvēt vētrā tikko uzkāpta kalna virsotnē, vērot saullēktu virs okeāna pēc 50 kilometru pieveikta pārgājiena, skrieties zirga mugurā kalnainu ceļu apvidū, rīta peldē ienirt ledainā kalnu ūdenskritumā, doties naksnīgā skrējienā tūristu pilsētā, nakšņot uz izrullēta paklājiņa svešas valsts ielās – tie ir tikai daži pieturas mirkļi no OSKARA RŪDOLFA REITERA līdzšinējā dzīves „ceļojuma".
Dzimis rīdzinieks, bet uzaudzis un skolojies Lubānā; arī šobrīd dzīve saistīta ar abām šīm pilsētām. Pēc Rīgas Celtniecības koledžas pabeigšanas, kur ieguvis būvdarbu vadītāja palīga specialitāti, viņš dzīvojis un strādājis Apvienotajā Karalistē, arī tur izejot dažādus kursus un pilnveidojot savas zināšanas angļu valodā, vadību zinātnēs. Tomēr ceļš viņu vedis tālāk; un ceļojums izvērties plašs gan ģeogrāfiskā nozīmē, aptverot vairumu Eiropas valstu, gan filozofiskā – ceļš pašam uz savu „es", savu pilnveidi un potenciāla apzināšanu.
– Daži noteikti teiktu – „trakais". Kas tās ir par izdzīvošanas nometnēm vai piedzīvojumiem, kuros dodies? Nupat noskrēji vairāk nekā 60 kilometru gar jūras krastu plikām kājām vien un somu plecos ar pašu nepieciešamāko līdzi.
– Man tas ir ceļš uz mieru caur fiziskām grūtībām. Es daru lietas, kuras man nepatīk un no kurām ir bail. Tad tu apzinies līdz kaulam, ka ikdienas realitāte visu laiku mainās, ir spriedze, ir grūtības, ir skarbi, un dienas beigās nekam nav nozīmes, tikai tam, vai esi bijis pilnībā klātesošs savā skrējienā. Un tur ir harmonija. Caur to prizmu varu kļūt smaidīgs, mierīgs. Esmu nodarbojies ar solotrekingu, klinšu kāpšanu, sērfošanu un daudz ko citu. Man visu laiku ir spriedze darīt ko jaunu, izaicinošu, nepalikt labam tikai vienā lietā – iet tur, kur baidos. Ir saistoši redzēt, cik ātri prāts un ķermenis spēj reaģēt nezināmā situācijā, kā pieslēdzas instinkti.
Ja skatāmies uz ilgtermiņa veselību, cilvēki, kuri visu mūžu nodarbojušies ar sportu, joprojām ir ļoti veselīgi. Paskatos uz savu mammu, kā viņa strādā, viņai būs 76 gadi – visu cieņu, tas pats arī ar manu tēvu, kam būs 79. Tas man ir labs piemērs. Mums, kas dzīvojam tik lielā komfortā, kā šobrīd, visu laiku būtu jākustas, ja vēlamies būt veselīgi, vienalga – kā: skriet, peldēt, nūjot.
– Vairāk pierasts vīriešus redzēt svaru zālē, kur iegūt sportisko adrenalīnu, bet tev tā ir daba, mežs, jūra, kalni – nereti pat mežonīga un grūti pieejama vide.
– Daba ir vistiešākā realitāte. Sporta zālē ir droša vide; tur arī esmu gana daudz bijis un uz turieni vajag iet. Tomēr dabā var notikt jebkas – var sākt līt lietus, uzkrist sniegs, tev var aptrūkties ēdamā – nemitīgi kaut kas notiek, jauni apstākļi, ar ko tev jātiek galā. Un jautājums ir par to – vai vari to pārvarēt ne tikai ķermeniski, bet arī savā prātā? Jo, kad dienas beigās izslēdz gaismu – kas tu esi? Daba, mežs man to parāda. Jo cits tevi tur neredz, tu esi viens ar sevi, kur – gribi vai negribi – nākas uz šo jautājumu atbildēt patiesi. Vai tu ej uz kādu mērķi, ar disciplīnu, vai neej? Dabai ir vēl viens pluss – tā nomierina, padarot tevi klātesošu.
– Kas tevi dzen uz priekšu šādos ekstrēmos apstākļos?
– Ir jau arī dažādi formāti, kā, piemēram, peldēties aukstumā. Ir jārunā ar to spēku, kurš stiprāks par tevi. Ja neesi gatavs aukstumam, iznācis no ledaina ūdens, visticamāk, saslimsi; ja nebūsi gatavs kalnam, iespējams, no tā neatgriezīsies. Ja baidāmies, mēs šīs bailes arī reāli pievelkam. Tādēļ pat ikdienas treniņi it kā noņem baiļu aizsegu par to, ka sāp, ka ir grūti, un par to, ko tu vispār esi spējīgs izdarīt. Mani šī baiļu pārvarēšana uzlādē. Mēs tiecamies pēc gadžetiem un konstantas dzīves uzlabošanas no ārējiem apstākļiem, bet nekas nevar aizstāt to dabisko iekšējo enerģiju – vienkārši ej un dari.
Ar treniņiem man bija liela pauze, jo ir bijušas nopietnas traumas. Māris Pekstiņš, kas uzņēmās mani trenēt, vienlaicīgi izvilka no bedres, līdz ar to es zinu, kā ir, kad šķiet –
visa dzīve ir pret tevi, ir reāli de-presīvi. Tikai pagājušajā gadā man deva atļauju, ka varu atsākt skriet. To man vajadzēja mācīties par jaunu, tāpat kā mācīties pareizi staigāt. To jau no malas neredz, ka katru rītu veicu fizioterapijas vingrojumus un vēl visu ko.
– Tam apakšā ir kopēja dzīves uztvere, filozofija?
– Dzīves pamatprincipi man nav mainījušies jau daudzus gadus, bet nu to cenšos vairāk izkopt. Ja trenējies, dari to nopietnāk, ja pildi izaicinājumus, izpildi tos precīzāk. Esi apzinošs. Dzīvot komfortā nevar. Trenēties nozīmē ne tikai darīt vienu un to pašu. Ķermenim patīk slodze, tas var izdzīvot jebkurā vidē mūsu ķermeņa un prāta spēju dēļ. Bet ir jābūt arī nemitīgai augšupejai.
Smaidīšana un iekšējs prieks ir diezgan reta parādība. Viena no lietām, ko vari darīt, – pieņemt vidi vai mainīt to. Caur šiem treniņiem spēju sevī rezonēt tik daudz enerģijas, ka spēju būt smaidīgs, priecīgs un izmantot to vidi apkārt. Ja vēl kādu tas uzrunā un iedvesmo, tad šī ķēdīte aiziet.
– Aktīvāk darbojies sociālajās platformās; vai vēstījumu par kustību un sevis pilnveidošanu vēlies nodot arī citiem?
– Varbūt tas interesē divus trīs tavus tuvākos cilvēkus, bet pārējos neinteresē, kas tu esi un ko dari. Tāpēc jāapzinās tikai pašam sevi.
Fiziski aktīvs esmu ļoti daudzus gadus, vienkārši kādreiz tā sociālā vide mani līdz galam nepiesaistīja, šķita, ka tur ir daudz mākslīguma un izlikšanās. Ar visu notiekošo valstī nodomāju: „Nu labi, pamēģināsim, paskatīsimies." Ir sanācis diezgan interesanti; cilvēki tiešām iet ārā un dara, nepadodas un, iespējams, pat uzlabo savas dzīves kvalitāti.
Šobrīd ar bijušo speciālo spēku virsnieku mums top jauns projekts – „Alpha level" („Alfas līmenis". – Aut.), kur caur dabas prizmu ļausim cilvēkiem apskatīt savas fiziskās un mentālās spēju robežas un kā tām piekļūt ikdienā – tā teikt, pierādīt sev sevi, lai atgrieztos uz izaugsmi vērstā harmonijā. Ir plānots sadarboties ar biedrību „Pie Kraujas" un vēl citām organizācijām; pirmais pasākums varētu notikt augusta pirmajās nedēļās. Mums šeit, Latvijā, vienkārši ir lieliska vide, lai mēs būtu veselīgi. Esmu pabijis daudzās valstīs un esmu redzējis, kā cilvēki dzīvo citur. Ja ieliekam nedaudz darba, varam izmainīt gan savu rīcību, gan mentālo stāvokli. Vienkārši arī citi jāmudina darīt, kustēties, būt aktīviem.
– Pastāsti par savu ceļojumu pieredzi!
– Tas bija tāds jauniešu pasākums apvienojumā ar medībām pēc piedzīvojumiem, bet praktiski visu Eiropu esmu apceļojis ar stopiem. Piemēram, stopēju no Barselonas uz Parīzi, pa vidu ieplānojot arī Andoras kalnus – uzlien virsotnē, divas nedēļas nodzīvo pa kalniem un tad stopē, lai tiktu tālāk. Esmu kāpis kalnos bez takām, pa klinšu sienām bez drošinātājiem, lēcis no klintīm, niris alās un ko tik vēl ne.
Spānijā tiku dzīvojis trīs nedēļas uz ielas; gribēju paskatīties, kā ir, kad esi iemests pilnīgā hārdkorā, kas notiek ar tavu prātu. Tajā laikā eksperimentēju ar rakstīšanu, vai tad izdodas rakstīt patiesāk – kad pieskaries savam iekšējam, nevainīgajam „es". Pieredze bija ļoti interesanta, šobrīd nobeigšanas stadijā ir grāmata, kas varētu tapt izdota rudenī. Tur jau tad redzēs, vai būs izdevies tam „es" pieskarties. (Smejas.)
– Spānijā tev bijusi vēl kāda interesanta pieredze; tur pārstāvēji Latviju „Mis un Misters 2018" konkursā un ieguvi titulu „Best Body 2018" („Labākais ķermenis 2018". – Aut.).
– Tā sagadījās, ka man piedāvāja izturēt atlases kārtu. Piedalījos, mani paņēma, kad pateica, ka jābrauc, aizgāju pie sava trenera un teicu, lai tikai nesmejas, bet ka man jāpiedalās tādā projektā. Iemesls ir tāds – ne jau aizbraukt un dižoties ar skaistumu, bet panākt, ka ar manām treniņa limitācijām, kas joprojām ir diezgan lielas, īsā laikā varu saņemt to titulu, kam braucu pakaļ, – „Best Body". Arī tas bija sava veida izaicinājums un tobrīd sarežģītākais, kādu varēju sev vēlēties. Šo trofeju atvedu mājās, bet nemelošu – es tiešām daudz strādāju. Kamēr pārējie vēl līdz pulksten 8 gulšņāja, es jau pulksten 6 cēlos, lai kāptu kalnā, gāju uz treniņu zāli 2-3 reizes. Tas bija smags darbs, kam iemesls – viens labs sagatavošanās posms. Un tas arī bija viens no labākajiem posmiem manā treniņu karjerā.
Bija jautri. Bet es tur neiederējos (smejas), lai gan izskanēja daudz komplimentu. Tam līdzīga pieredze bija Parīzē, kur 19 gadu vecumā paniekojos ar modeļu būšanu. Kas tad tu neesi – stāvi tikai, skaisti izskaties un pelni lielo naudu. (Smejas). Bet tās aizkulises ir ļoti specifiskas, un tas nav man domāts. Līdz ar to dalība šajā konkursā galvenokārt bija interesanta pieredze un fiziskās sagatavošanās ziņā – zelta vērtē.
26.06.2020.