Madonietis Sandris Sproģis kopš 1980. gada nodarbojas ar mūziku, populārā mūzika ir viņa dzīves aicinājums.
Pateicoties labiem meistariem, Sandris uz taustiņiem un ģitāras apguvis rock'n, blues stila spēles manieri, vairākus gadus iedvesmu smēlis, spēlējot Anglijā, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Horvātijā, Dominikanā, kā arī Latvijā. Sandris kā izpildītājs un producents darbojies daudzos muzikālos projektos, viņam ir sava mājas mūzikas skaņu ierakstu studija.
Kāda kultūras jomas pārstāvim ir mācība par "Covid-19" laiku, vaicāju grupas "Bruģis" dalībniekam pašam.
– Esmu nodokļu maksātājs un no sava paveiktā darba valstij godīgi maksāju nodokļus, – skanēja atbilde. – Varbūt citam tā neliekas liela summa, bet man tā ir normāla summa, ko ik mēnesi pārskaitu. Un tomēr valsts pandēmijas sākumā man dīkstāves pabalstu piešķirt negribēja. Pēc laika nostādnes mainījās, viss sakārtojās, un tagad (līdz 30. jūnijam) saņemu dīkstāves pabalstu. Jūlijā, cik dzirdēju, tiem, kas nesaņem algu, būšot kādas subsīdijas. Tad jau redzēs.
Negribu ticēt, ka dzīve apstāsies vīrusa dēļ. Kopīgiem spēkiem "Covid-19" jāuzvar un jāiet tālāk. Protams, drošības pasākumi jāievēro, bet vai vajadzēja tik stingri –
neesmu pārliecināts. Pirmās divas nedēļas ļoti uzmanījos, bet beigās sapratu, ka distancēšanās, piemēram, lielveikalos īsti nestrādā. Cilvēki pieskaras produktiem, tikpat labi atstāj baciļus, nākamie nāk un šos produktus aiznes mājās.
Jautāts, vai galva šai periodā bija brīva radošām lietām, vai mūziķim aizvadītais bija psiholoģiski nomācošs laiks, Sandris sacīja: – Sākumā bija kā bija, jo paredzētie pasākumi visi tika atcelti. Turklāt joprojām izjūtu koncertu trūkumu. Taču cilvēks ir būtne, kas pie visa pierod un diezgan ātri. Ir jāpārstrukturējas, jāmainās, bet bez dziesmas jau neviens nepaliks. Top projekti, nekas neapstājas, apstājusies vienīgi koncertdzīve. Uz Jāņiem grupai "Bruģis" bija paredzēta uzstāšanās Pierīgā, tomēr pašvaldība atteica, jo nevēlas uzņemties risku par pasākuma organizēšanu attālināšanās nosacījumos. Valdība ar vieniem vārdiem saka, ka varam darīt, ar citiem – uztur stingras prasības. Cilvēki rīko autokoncertus, bet tas neliekas normāli – kā zinātniski fantastiskajā filmā par tālo nākotni, kur viss būs saindēts. Iespēja koncertu klausīties automašīnā ir izmisuma solis, kad liekas – esi kā Indijas krustojumā, kur nemitīgi spīdina acīs. Ja nav, tad nav.
– Pašam sevi jāsargā, tad viss būs kārtībā, – turpināja Sandris.
– Var jau saslimt arī ar gripu, ir daudzas citas letālas slimības. Gribu teikt, ka nezinu nevienu paziņu (kaut man to ir daudz un dažādās valstīs), kas paši vai viņu paziņas būtu saslimuši ar "Covid-19". Izjūtas ir divējādas. Tā kā sportoju, redzu, kā cietusi arī sporta joma. Šogad Madonu pārstāvēju volejbola senioru līgā, un mūsu komanda cīnījās par finālspēli, bet fināls martā tika atcelts – viss apstājās. Ceru, ka turpmāk vadīsimies pēc veselā saprāta, mūžīgi vīruss un saistītie ierobežojumi nevar būt.
Uz jautājumu, vai cilvēki nav kļuvuši nocietinātāki, aizdomīgāki, mūziķis atbildēja: – Varbūt sākumā cits pret citu kļuvām ieturētāki, bijīgāki. Daudzi baidījās sveicināties, bet tagad viss ir nomierinājies, atgriezies vecajās sliedēs. Cilvēki kļūst atvērtāki. Es pat domāju, ka neliela pauzīte (kādu mēnesi), iespējams, bija vajadzīga. Mēs šad tad dzīvei un darbiem sākam skriet pa virsu. Kļūstam kā roboti, un no tāda viedokļa pārmaiņas daudz atklāja. Tas bija laiks, kurā cilvēks var apstāties, padomāt, kas viņš ir un kāpēc ir. Arī es pats ievēroju, ka ir zināma rutīna, esmu sācis iestigt pieradumā, līdz ar to man šis bija labs pārdomu laiks. Vairāk piestrādāju pie sevis, no daudz kā atteicos un šo to pamācījos no jauna.
19.06.2020.