Sirsnīgā un mazliet smeldzīgā atmosfērā, ko radīja Madonas Tautas teātra aktieru lasītā dzeja un Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas skolotāja Artura Kloppes audzēkņu atskaņotā mūzika, svētdien, 14. jūnijā, Madonā pie Šķeltā akmens izskanēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākums.
Piemiņas brīdi atklāja Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Rolands Pētersons, aicinot godināt un pieminēt visus tos upurus, kuri 1941. gada 14. jūnijā pret savu cilvēka gribas brīvību tika šķirti no savām ģimenēm, no tuviniekiem un tika masveidā lopu vagonos deportēti uz Sibīriju, padomijas tālajos austrumos un ziemeļos. – Izsaku visdziļāko līdzjūtību un aizlūdzu Dieva žēlastību un dziedinošo spēku ikkatrai dvēselei, ģimenei un saimei, kura ir cietusi šajos necilvēciskajos un sirdi plosošajos notikumos. Arī mēs, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, nevis Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā, bet gan tautas baznīca, esam aicināti ne tikai pieminēt šos skarbos notikumus, bet par tiem runāt un atgādināt arī nākamajām paaudzēm. Jo tā ir mūsu tautas vēsture; vēsture par to, kas mēs kā tauta esam un no kurienes mēs esam.
Dieva ceturtais bauslis pavēl – godā savu tēvu un māti, un šis bauslis ir ar šīs zemes apsolījumu, proti, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. Tātad tā ir Dieva griba, lai mēs cienām, godinām un esam līdzās savas tautas tēviem un mātēm, kuri ir nesuši šos smagos upurus. Un, izrādot cieņu un godu, Dievs ir gatavs mūsu tautai dāvāt labo un ilgu dzīvi virs zemes.
Šīs svētības mēs redzam šodien, kad varam dzīvot brīvā Latvijā, pacelt mastā savu valsts karogu un svinēt mūsu tautas himnas 100. gadadienu. „Dievs, svētī Latviju!" ir tautas lūgšana, kas vijas cauri mūsu tautas vēstures priecīgiem, arī traģiskiem notikumiem, kurus pieminam arī šodien. Un tieši tādēļ, ka Latvija ir Dieva izlūgta un svētīta, tas dod mūsu tautai pārlaicīgu ticību, ka esam gatavi pastāvēt visu izaicinājumu un grūtību priekšā, godinot savus priekšgājējus un cienot mūsu tautas vēsturi. Bet ne tikai laicīgās svētības mēs kā tauta saņemam no Dieva, bet arī garīgās. Dieva evaņģēlijs vēl aizvien tiek sludināts, evaņģēlijs par Dieva piedodošo spēku viņa apsolījumos; Kristus uzvarā pār grēku, velnu un nāvi; un mūžīgo dzīvību ikvienam, kurš tic.
– Šodien visā Latvijā pieminam un atceramies traģiskos cilvēku likteņus un notikumus ne tik tālajā 1941. gadā. Tas ir laiks, kad pasaulē plosās totalitārie režīmi, kā rezultātā gan personisku ambīciju dēļ, gan utopiski nesasniedzamo mērķu dēļ tiek upurētas daudzu miljonu cilvēku dzīvības. Tas ir laiks, kad arī Latvija ir zaudējusi savu neatkarību. Līdz ar pirmo okupācijas dienu tiek vērstas represijas pret vietējiem iedzīvotājiem. 1941. gada 14. jūnijs ir tikai viena epizode par totalitārā režīma zvērībām – ir vēl daudz citu faktu, kuri pierāda šo ļaunumu pret cilvēci, –
uzrunājot klātesošos, uzsvēra Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora. – Jau 1938. gadā Padomju Savienībā, kur dzīvo ap pusmiljona latviešu, tiek vērstas represijas pret nacionālo tautību, tā rezultātā tiek apcietināti gandrīz 23 tūkstoši latviešu, no tiem 17 tūkstoši tiek nošauti – tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tu esi latvietis…
– 1940. gada 17. jūnijā, kad tika okupēta Latvija, ar pirmo dienu sākās represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, kam kulminācija bija 1941. gada 14. jūnijs, kad no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju. Otrajā pasaules karā gan Vācija, gan Padomju Savienība, ignorējot starptautiskās tiesības, pakļāva mobilizācijai vietējos iedzīvotājus, kā rezultātā aiziet bojā 100 tūkstoši latviešu. Tiek izjaukta tūkstošiem ģimeņu dzīve – emigrācija, deportācijas. Arī pēc kara represijas nerimstas. No 1945. līdz 1948. gadam ik brīdi tiek represētas dažādas sociālās grupas, tas kulminējas ar 1949. gada 25. marta deportācijām, kad tiek izsūtīti ap 42 tūkstoši Latvijā dzīvojošo. Un tā katru dienu – līdz pat Padomju Savienības sabrukumam tiek pārkāptas gan starptautiskās tiesības, gan vispārējās cilvēktiesības, – totalitārā režīma graujošo ietekmi raksturoja Zigfrīds Gora. – Šodien sabiedrībā dzirdam, ka mums ir par daudz sēru un piemiņas dienu. Es gan teiktu, ka šīs dienas, kad mēs pieminam Latvijas vēsturē traģiskus notikumus, ir vairāk kā brīdinājums, kā vēstījums jaunākajai paaudzei, ka blakus mums ir cilvēki, kuri atbalsta šādu politisku ideoloģiju, un mums ir jābūt ļoti modriem, lai aizstāvētu savas izcīnītās brīvības, sargātu savu demokrātiju.
Zigfrīds Gora Madonas novada pašvaldības vārdā izteica cieņu upuriem, kas cietuši no totalitārā režīma: – Paldies tiem, kuri šodien runā par šiem notikumiem, brīdina mūs. Visiem mums šodien novēlu būt modriem un pilsoniski aktīviem, lai aizstāvētu no ļaunuma, no totalitārā režīma mūsu sabiedrību.
Savukārt Madonas novada domes deputāte, kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāja Antra Gotlaufa atsauca atmiņā laiku pirms 79 gadiem, kad cilvēki kopa savas saimniecības, steidza apdarīt darbu, jo tuvojās Jāņi. – Šajā skaistajā laikā vēl skaudrāk var apjaust to, ko nācās zaudēt. Kā dzīve tika pārcirsta pašā pilnbriedā. Visskaistākie sapņi izzuda vienā dienā, vienā mirklī. Cilvēki devās prom nezināmajā ceļā ar cerību, ka atgriezīsies, bet tā nenotika – ļoti daudzi zaudēja dzīvības ceļā, zaudēja dzīvības tālajā Sibīrijā. Arī manā ģimenē vectēvs bija starp izsūtītajiem, bet tad, kad es jautāju, viņš izvairījās no atbildes un neko nestāstīja – oi, tur bija lieli meži, skaista upe, un cik garšīgi cūku fermā bija kartupeļi, ko vārīja lielajā katlā… Viņi baidījās par to runāt, baidījās visu mūžu. Un tas ir tik žēl, jo līdz ar to mēs ļoti daudz ko nezinām. Tāpēc paldies tādiem cilvēkiem kā Dzintra Geka, kas pulcina, brauc, raksta, apkopo. Arī jūs es rosinu – stāstiet, stāstiet savu personisko stāstu, to izsāpēto, jo mēs daudz ko nezinām. Zinām vispārējus faktus, bet to katra sāpi nezinām. Jaunajai paaudzei mēs pārmetam, ka viņi nenāk uz šādiem pasākumiem, bet viņus vēl dzīve nav situsi. Tikai ar gadiem tu patiesi saproti, kā otram sāp.
Gribu novēlēt, lai mums nevienam nav šāda diena jāpiedzīvo, kad mūs pret savu gribu ved prom no skaistās, ziedošās Latvijas.
Sveicienus no „Sibīrijas bērnu fonda" vadītājas Dzintras Gekas nodeva Benita Tauriņa, pirmās Latvijas brīvvalsts ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meita, kurai kā bērnam kopā ar ģimeni arī nācās piedzīvot traģisko 1941. gada izsūtījumu. Viņa nolasīja Kornēlijas Apškrūmas dzejoli, ko dzejniece veltījusi Politiski represēto apvienībai tās 30. gadadienā 2019. gadā.
16.06.2020.