Varbūt arī jums dzimšanas diena iekrita "Covid-19" laikā? Tad kā jūs to svinējāt? Ar nelielu mirkli savas dvēseles pils dārzā? Kopā ar ģimeni, tuvākajiem draugiem? Madonas pilsēta savu dzimšanas dienu svinēja tieši tā – ceriņu un kastaņziedu izpušķotos pagalmos un nelielos ļaužu saietos.
Manīju, ka kāds izstaigā orientēšanās spēli Madonas centrā, cits meklē kontrolpunktus Smeceres silā, pie lielā „Maxima" veikala oriģinālā platformā – fūres "vēderā" – uzstājās grupa "Sokrata brīvdienas", savu piedāvājumu bija sarūpējusi novada bibliotēka un muzejs, īsļauži izstaigāja jaunradīto labirintu skvērā pie kultūras nama, bet visu paaudžu madonieši līdz pat svētdienas vakaram "izdejoja" fotografēšanās sesiju pie svētku tortes un uzraksta "Mana Madona" Priežu kalniņā.
Galveno vijoli scenogrāfijas jomā šoreiz spēlēja Madonas kultūras nama mākslinieks noformētājs Imants Spridzāns. Viņš pilsētas svētkiem izveidoja trīs objektus: pie kultūras nama – labirintu, Saieta laukumā – pārvietojamu uzrakstu "Mana Madona" un apjomīgo tortes mulāžu, kas novietota pie stacionārā uzraksta "Mana Madona" netālu no Priežu kalniņa.
– Tikko pie labirinta izdomāju jaunu atrakciju, – sazinoties ar autoru, telefonā atskanēja priecīga balss. – Nomainīju putnu dziesmas, kas skanēja iepriekš, un nu iet vaļā karaoke. Uzreiz saradās daudz bērnu – daži dzied mikrofonā, pārējie izstaigā labirintu.
Jautāts, kā izdomāja svētkiem veltītos vides objektus, Imants pastāstīja: – Tā jau tās idejas rodas – ienāk prātā un jātaisa augšā! Labirintam skici vispirms uzzīmēju uz papīra, tad īstenoju dzīvē un mērogā. Galvenais uzdevums bija attālums – lai kopsumma būtu 94 metri – tik, cik gadu aprit Madonai, un lai labirintā būtu vietas, kur uzlikt 49 objektus (zaķus, cāļus utt.) – bērni lai var aizrautīgi meklēt. Savukārt tortes ideja izauga no Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas, kad pie kultūras nama 4. maijā izlikām dekoru, veltītu Baltā galdauta tēmai. Toreiz, lai pielīmētu galdam bļodu, to nejauši appūtu ar celtniecības putām, pagruntēju, vēl izmantoju agrotīklu, divas lejkannas un kopumā izveidoju objektu, kas daudziem patika. Tortei pie uzraksta "Mana Madona" arī izmantoti vienkārši materiāli. Katrs stāvs veidots no diviem apļiem, kam visapkārt ir koka ribas, plus gruntēts preskartons.
Uzraksts "Mana Madona", kas svētku laikā tika atvizināts uz Saieta laukumu, veidots no putuplasta, pārvietošanai piemērota, viegla materiāla. – Uzraksts ir portatīvs, burti ir izjaucami un atkal samontējami, uzraksts ir vienādā izmērā ar stacionāro, – komentēja Imants. – Jau vienojāmies, ka uz mākslas skolas izlaidumu to aizvilksim līdz šai skolai. Savukārt pēc kāda laika to var aizvizināt pie muzeja vai kur citur. Konstrukcija ir ideāls logo Madonai Dziesmu un deju svētku laikam. Gājiena sākumā to varēs vilkt puiši tautastērpos, un tautumeita uz podesta varēs smaidīt un krāšņot Madonas vārdu.
Jautāts, cik ilgi pats dzīvo Madonā, Imants atklāja: – Gadus sešus septiņus jau strādāju Madonas kultūras namā.
– Esmu dzīvojis gan Varakļānos, Rēzeknē, gan Cesvainē, un katra vieta šķiet jauka, kamēr nezini tās "virtuvi". Jo vairāk apburzies un ieraugi aizkulises, atklājas monētas otra puse. Madonas gadījumā esmu iepazinis arī "virtuvi", tāpēc balotēšos novada pašvaldības vēlēšanās, – atklāja tēlnieks. – Ko solīšu vēlētājiem? Nepiepildīto ilgu un cerību tramvaju! Cesvainē cerības netika piepildītas, pēc administratīvi teritoriālās reformas cesvainiešiem būs iespēja šīs cerības īstenot kopā ar Madonas novadu, kopā ar progresīviem un pozitīviem Madonas, Cesvaines, Varakļānu iedzīvotājiem, ko samērā labi pazīstu.
Tā kā Imants šai mācību gadā uzsāka studijas Mākslas akadēmijā, vaicāju, vai iegūtais palīdz viņa profesionālajā darbā. – Attālinātajā studiju periodā augstskolas
1. kursu (kaut trīs mēnešus neesmu ne ar vienu ticies) teorētiski esmu beidzis. Vai mācītais noder? Viss sen jau ir iziets un saprasts. Mākslas akadēmijā iestājos par spīti tiem, kas neticēja, ka varu to izdarīt. Esmu taču strādājis par mākslas priekšmetu pasniedzēju mākslas skolā, un tēlniecības prakse man nav sveša, ar to nodarbojos gadiem. Tikko no māla izveidoju zaķi, darbnīcā no putuplasta 3 metru garumā un 2 metru augstumā izveidots vilks (tas bija paredzēts Rotko centram), materiālā gribu izgatavot dzērvi. Skice jau ir, vēlos apvienot metālu ar akmeni un izgatavot šo iespaidīgo objektu. Tēlniecība patiešām ir mana ikdiena, un vides objekti pilsētas svētkos tam ir apliecinājums.
Svētku ietvaros daudzdzīvokļu māju pagalmos, pakāpeniski sarodoties aizvien lielākam skaitam interesentu, notika trīs atšķirīgi koncerti. Uzrunājot Jaunlazdonas kvartāla iedzīvotāju Ināru Cauni, noskaidroju, ka viņai īpaši paticis rīta koncerts: – Koncertā uzstājās Madonas mūzikas skolas audzēkņi, un tas bija brīnišķīgi. Patika gan pūtēju klases skolēni, gan vijolniece, tāpat mazais vokālists. Cilvēki klausījās pie logiem un iznāca arī māju pagalmos. Sevišķi bērni, kuri gan klausījās, gan izskraidījās, gan mūziķiem sirsnīgi aplaudēja. Īss koncerts, bet ikviens parādīja, ko prot.
Vakara koncertus Ināra nevarēja apmeklēt, jo devās uz klases salidojumu Nagļu pagasta Īdeņā. – Esmu beigusi Varakļānu vidusskolu, un ar klasesbiedriem nebijām tikušies piecus gadus, – komentēja viņa. – Koronavīruss tā pastrādājis, ka ikviens ilgojas satikties, grib komunicēt, cik jau nu tas iespējams. Mani klasesbiedri dzīvo kur nu kurais – izklīduši pa visu Latviju un ir arī Varakļānu pusē, tāpat Madonā (mazajās klasītēs mani aiz bizēm raustīja Igors Aleksandrovs).
Uz jautājumu, cik ilgi pati dzīvo mūsu pilsētā, Ināra atklāja: – Pēc skolas devos mācīties uz Rīgu, vairākus gadus nostrādāju Celtniecības ministrijā par sekretāri, tad apprecējos un atnācām dzīvot uz Madonu. Sākumā darbs bija putnu fabrikā, pēc tam – 24 gadus ugunsdzēsības un glābšanas dienestā par dispečeri. Madona man patika jau skolas gados. Te iedzīvoties nebija grūti – pilsēta ir skaista un sakopta. To gan zināju no bērnu dienām, ka Madonā, salīdzinot ar Varakļāniem, vienmēr ir pāris grādu aukstāks. Braucot uz šo pusi, pēc Švāna bērzu lapiņas vienmēr pavasaros bija krietni mazākas. Ne velti kopš kāda laikā Madona tiek dēvēta par ziemas galvaspilsētu.
– Man patika neierastais formāts, ļoti feini, – pēc uzstāšanās teica dziedātājs Didzis Melderis. – Mazliet familiāra izjūta, turklāt sen nebiju koncertos spēlējis, kas visu vēl vairāk paspilgtināja. Madona ir mana bērnības vieta, te ir draugi, blēņas, skola – pilnīgi viss. Svētkos koncentrējos tikai skatuvei. Tam, lai kopā ar māsu Lauru visur nokļūtu laikus un maksimāli labi nodziedātu. Tā kā tas nebija parasts koncerts ar kopīgu aizskatuvi, nekādu aizkulišu sarunu ar citiem nebija. Ar Žoržu Siksnu, piemēram, vispār netikāmies, jo bija jādodas spēlēt uz nākamo vietu.
– Uzstāties savējiem ir īpašs prieks, – piebilda Didzis. – Cilvēki ir smaidīgi, atsaucīgi, gaidīsim ar jaunām dziesmām Madonas 95 gadu jubileju!
09.06.2020.