Vidzemes tekstilmākslinieces Ineses Jakobi darbu izstāde maija nogalē būs skatāma Kurzemē – Jūrkalnes tautas nama izstāžu zālē.
Jūrkalnes pagasta tautas nams ierīkots 18. gadsimta vidū būvētā kroga ēkā, lielu publikas atsaucību tajā guvusi ekspozīcijas "Vētru muzejs" izveide.
Madonietes Ineses Jakobi darbu skates svinīga atklāšana šai vietā bija plānota jau 22. martā, bet sakarā ar "Covid-19" pandēmiju tā uz laiku tika atcelta. Tagad, kad ārkārtējās situācijas apstākļos muzeji pamazām atsāk darbu, ievērojot sanitāro protokolu, skatītāji Jūrkalnes izstāžu centra otrajā stāvā varēs iepazīt Ineses Jakobi mākslas vēstījumu.
Inese daudzus gadus par izstāžu organizatori un iekārtotāju ir nostrādājusi Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, un šiem darba pienākumiem līdzās vienmēr bijusi augstvērtīga viņas pašas radītā mākslas pasaule, ko Inese, profesionāļu apbrīnota, pratusi noturēt perifērijas apstākļos.
No Rīgas dzīvot un strādāt Madonā Inese pārcēlās tūlīt pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas beigšanas. Bija Madonas mākslas skolas pasniedzēja, un pēc tam sekoja darbs muzejā trīsdesmit gadu garumā (1987-2017). Viņas balansa izjūtu un prasmi apvienot muzeja ikdienas darbu ar savām augsti profesionālajām radošā darba iecerēm un to realizāciju vienmēr varēja apbrīnot. Radīt labu tekstiliju – tas taču ir faķīra – īsta burvju mākslinieka – darbs! – kādreiz izsaucās kolēģi, un Inese to gudri un pašatdevīgi allaž ir pratusi.
Jau akadēmijas laikā Inese Jakobi kļuva labi zināma māksliniece ar vienu no pirmajiem telpiskajiem darbiem latviešu tekstilmākslā – "Taures". Šis darbs bija kā tāda starta latiņa jaunajai māksliniecei – un kopš tā laika nav redzēts neviens neizdevies vai nevarīgs Ineses autordarbs. Ideja, izpildījums, galarezultāts – viss vienmēr jaudīgi, perfekti un aizraujoši. Motivēti un jēgpilni. Inese Jakobi agri iekļāvās Latvijas tekstilmākslas nozares avangardā, un viņas darbi ikreiz un joprojām bagātina mūsu tekstilmākslas kopainu.
Izstādei Jūrkalnes tautas nama izstāžu zālēs audekli darināti no jauna un uzkrāti samērā ilgā laika posmā (kopš 1983. gada). Tiem līdzi nāk satura koncepts, kas ir pavisam vienkāršs – logi. Katrs skatītājs te meklēs un atradīs savu logu, varbūt vēlēsies izkļūt ārpus tā, palūkosies, kas notiek aiz loga, ielaidīs gaismu, spoguļosies? Iespējams, pārdomās, ko mēs ielaižam sevī, logus plaši atverot vai noslēdzoties, kad tos apstākļu dēļ esam spiesti aizvērt. Un vēl izstādes skatītāji noteikti pētīs, no kā eksponētais brīnums – šie audekli – ir veidoti – no kādiem tafta, ripsa, kaprona, šifona, mežģīņu, vilnas vai zīda žoržeta, poplīna, dabiskā zīda, markizeta audumu gabaliņiem, ar kādām bantēm, šņorēm, mežģīnēm un lentēm kopā vīti. Skatītāju gaida aizraujošs, pētniecisks un radošs darbs.
Jāpiebilst, ka Inese Jakobi novērtē Jūrkalnes tautas nama izstāžu zāles eksponēšanas iespējas, jo vairāki audumi ir abpusēji skatāmi vai burtiski kā caurspīdīgi. – Te būs tāds "ložņā, bitīt" iekārtošanas un apskates rotaļdarbs, – smej Inese pati.
– Man logs ir kā metafora tiltam vai, tieši pretēji, robežai starp iekštelpu un āru, starp personību un sabiedrību.
Kādēļ tas pats logs var būt tilts, bet citreiz robeža? Varbūt logi vienlaicīgi gan vieno, gan šķir?
Kā vērtēt leģendāro, asiņaino Pētera I izcirsto "logu uz Eiropu", realizējot savas ambīcijas?
Ko sargāja kara laikā ar papīra strēmelēm aplīmētie un ar segām aizsegtie, aptumšotie logi – lai no āra neredz, ka iekšā vēl ir dzīvība, vai lai netraucē ārā notiekošais?
Kāda ir loga nozīme katra dzīvē? Caur kādu logu es skatos uz pasauli, caur kuru ļauju ieskatīties citiem?
Visi šie jautājumi man rodas, staigājot pa pazīstamām vai svešām pilsētām un ciemiem. Logi – plaši atvērtie, ielūkoties aicinošie vai ar aizkaru režģi piesegtie, pilni puķu podiem vai mākslīgo ziedu un figūriņu kompozīcijām, svaigām vai noputējušām…
Visos logos ir tuvās apkārtnes un tālo horizontu refleksijas.
Arī nejaušais garāmgājējs, pagriezis galvu uz loga pusi, ierauga sevi logā. Mēs ļoti bieži izmantojam svešus logus, lai paspoguļotos tajos un pārliecinātos, kā iederamies šajā mirklī, šajā vidē.
Materiāli, ar kuriem strādāju, ir ar savu vēsturi, savu stāstu. Jau 1980. gados izmantoju izbrāķētu rūpniecības produkciju un atgriezumus. Šodien mani darbi top no kādreiz iekārotiem, lietotiem, tad izmestiem kā vairs nederīgiem ražojumiem. Kolāžas šuju tikai ar rokām, jo arī darba procesam ir sava nozīme, savs stāsts, – apliecina māksliniece.
20.05.2020.